Ketlīna atkal pavērās portretā, kas nu drīzāk šķita karikatūra, nevis godprātīgs pirms vairāk nekā četrsimt gadiem mirušas sievietes attēlojums.
Tāpat kā tēvs, Elizabete pulcināja ap sevi kompetentus, ambiciozus vīrus, Eva turpināja stāstīt. Tomēr, atšķirībā no tēva, viņa visu dzīvi palika tiem uzticīga. Cik noprotu, vienu vēstures liecību jums jau parādīja. Kad Ketlīna jautājoši uzlūkoja viņu, profesore paskaidroja: Man sacīja, ka jūs esat redzējusi šifrēto piezīmju lappusi.
Taču autors man nav zināms.
Piezīmes rakstījis Roberts Sesils.
Šis vārds Ketlīnai nebija svešs Sesili atstājuši dziļas pēdas Anglijas vēsturē.
Lai izprastu Robertu, Eva turpināja, ir jāiepazīst viņa tēvs Viljams.
Eva pastāstīja, ka Viljams Sesils piedzima zemas kārtas velsiešu augstmaņu dzimtā, kas cīnījās pirmā Tjūdoru karaļa Henrija VII armijā. Sesils izauga Henrija VIII galmā un izglītojās, līdz varēja ieņemt amatu valdībā. Henrija VIII nāve tūkstoš piecsimt četrdesmit septītajā gadā aizsāka desmit politisku juku gadus. Vispirms valdīja mazgadīgais Edvards VI, kurš nomira piecpadsmit gadu vecumā. Tronī kāpa viņa pusmāsa Mērija, Henrija pirmās sievas meita. Tieksme dedzināt uz sārta protestantus pamudināja piešķirt viņai iesauku "Asiņainā Mērija". Viņas piecu valdīšanas gadu laikā Sesila īpašumā uzturējās jaunā princese Elizabete, Henrija VIII otrās sievas Annas Boleinas meita, kas izauga ārpus galma. Tūkstoš piecsimt piecdesmit astotajā gadā, beidzot kļuvusi par karalieni, Elizabete uzreiz iecēla Viljamu Sesilu par galveno sekretāru vēlāk šī amata nosaukums bija "valsts sekretārs" -, padarot viņu par galveno padomnieku, vistuvāko personu valdniecei. Līdz mūža beigām karaliene uzticējās Sesilam un paļāvās uz viņu. "Nevienam valdniekam visā Eiropā nav tāda padomnieka kā man," viņa mēdza sacīt. Vairāk nekā četrdesmit gadus Sesils bija Elizabetes valdīšanas diženais arhitekts. Viņam pieder vārdi: "Ar savu atturību un pacietību es esmu panācis vairāk nekā ar aso prātu." Kāds tālaika novērotājs atzīmējis, ka Sesilam "nav tuvu draugu, nav uzticama biedra, kāds bieži ir diženiem vīriem; neviens arīdzan nezināja viņa noslēpumus; daži to turēja par vainu, bet vairums uzskatīja par uzslavas vērtu un gudrības apliecinājumu. Ja noslēpumi netiek nevienam uzticēti, tie nevar nākt atklātībā".
Sesila vecākais dēls Tomass bija vairāk derīgs armijai, nevis valdībai. Pats Viljams dienestu karaspēkā augstu nevērtēja. "Valdīšanai ir vairāk labuma no viena gada miera nekā desmit gadiem kara." Vēlāk Viljams kļuva par karalisko mantzini, tika iecelts bruņinieku kārtā un ieguva barona titulu, kļūdams par lordu Bērliju. Viņš kalpoja karalienei līdz pat savai nāvei tūkstoš piecsimt deviņdesmit astotajā gada, kad lorda Bērlija titulu pārņēma viņa otrais dēls Roberts, kurš kļuva par Elizabetes galveno padomnieku.
Viljams Sesils bija izcils valdības vadītājs, Eva turpināja. Viens no labākajiem mūsu valsts vēsturē. Par saviem panākumiem Elizabetei lielākoties jāpateicas viņam. Viņš aizsāka Sesilu baronu līniju, kas iestiepusies līdz pat mūsdienām. No tās dzimtas nākuši divi premjerministri.
Vai tad tie visi nav Kembridžas absolventi? Ketlīna smaidīdama pavaicāja.
Nevainosim viņus par to, sacīja Eva. Roberts Sesils līdzinājās tēvam, taču bija viltīgāks. Nomira tūkstoš sešsimt divpadsmitajā gadā, četrdesmit astoņu gadu vecumā. Viņš kalpoja Elizabetei tās valdīšanas pēdējos piecus gadus un deviņus gadus Džeimsam Pirmajam, abiem valsts sekretāra postenī, kā arī vadīja Džeimsa laika spiegu tīklu. Tieši Roberts Sesils atklāja Pulvera sazvērestību un izglāba Džeimsam Pirmajam dzīvību. Dižais Frānsiss Volsingems bija Roberta Sesila skolotājs.
Arī šis vārds Ketlīnai nebija svešs Volsingems tika uzskatīts par britu izlūkošanas tēvu.
Volsingems bija dīvainis, profesore atzina. Pastāvīgi tērpās melnā, un viņu ieskāva noslēpumainības aura. Viņš bija rupjš un brīžiem skarbi aizskāra citus, taču karaliene augstu vērtēja viņa padomu un uzticējās viņa kompetencei, tādēļ pacieta ekscentrisko uzvedību. Tieši Volsingems atklāja pierādījumus par nodevību un tādējādi piespieda Elizabeti sodīt ar nāvi savu māsīcu, skotu karalieni Mēriju. Tieši Volsingems lika pamatus Spāņu armādas sakāvei. Par panākumiem Elizabete iecēla viņu bruņinieku kārtā. Es jums to stāstu, lai jūs izprastu personības, kas apmācīja Robertu Sesilu. Diemžēl Roberts, gluži tāpat kā viņa tēvs, ir atstājis maz rakstu darbu. Tādējādi ir grūti nešaubīgi pateikt, ko Roberts Sesils patiesībā zinājis un ko patiesībā ir sasniedzis. Taču vienu gan vēsture apliecina. Proti, viņš nodrošināja, lai pēc Elizabetes valdītu Džeimss Pirmais.
Ketlīnai nebija skaidrs, kāda šim stāstījumam saistība ar Bleiku Entrimu, taču acīmredzot tādai jābūt. Metjūss nebūtu viņu uz koledžu sūtījis tāpat vien.
Tālab viņa turpināja uzmanīgi klausīties.
Elizabete neapprecējās un nelaida pasaulē pēcnācēju, Eva stāstīja. Viņa bija pēdējā no Tjūdoru monarhiem un valdīja četrdesmit piecus gadus. Neilgi pirms karalienes nāves gaisotne kļuva nervoza. Kas kļūs par viņas pēcteci? Pretendentu bija daudz, un pilsoņu karš brīžiem likās neizbēgams. Roberts Sesils pieraudzīja, lai tronī kāpj Džeimss, Elizabetes mirušās māsīcas, skotu karalienes Mērijas dēls, tobrīd Skotijas karalis. Līdz mūsu dienām nonākušas vairākas Roberta un Džeimsa rakstītas vēstules, kurās redzams, kā tas tika panākts. Viss noticis laikā starp tūkstoš sešsimt pirmo un tūkstoš sešsimt trešo gadu, kad Elizabete nomira. Skotija apvienojās ar Angliju, un to nosauca par Kroņu savienību. Tā bija Lielbritānijas sākotne. Kad Džeimss pieņēma abus troņus, valsti gaidīja pārmaiņas. Neatgriezeniskas.
Un Kroņu savienību iedibināja Roberts Sesils?
Tieši tā, taču pati Elizabete to apstiprināja.
Roberts Sesils un Lords admirālis pietuvojās gultai. Roberts stāvēja kājgali, bet admirālis un vairāki citi lordi izvietojās abpus gultai.
Jūsu Majestāte, ierunājās Lords admirālis. Mēs esam spiesti uzdot jums šo jautājumu. Kuru jūs vēlaties redzēt par nākamo valdnieku?
Elizabete atvēra acis. Kaut skatiens bija šķitis vārgs, liecinot par nāves tuvumu, nu Sesils saskatīja vāri atblāzmojam to uguni, kas liesmoja šīs vecās sievietes acīs pirms saslimšanas.
Es jums saku, mans tronis bijis karaļu sēdeklis. Es neļaušos, lai pēc manis kāds nekrietnelis nāk. Kurš gan cits mani nomainīs, ja ne karalis?
Lai arī vārdi izskanēja klusi, teju čukstus, visi klātesošie tos saklausīja skaidri. Dažus lordus mīklainā atbilde šķita samulsinājusi, taču Sesils visu saprata bez šaubīšanās, tādēļ noprasīja:
Un vārds, jūsu Majestāte?
Kurš gan cits? Mūsu Skotijas brālēns.
Šī piepūle likās atņemam visus atlikušos niecīgos karalienes spēkus.
Es lūdzu jūs mani vairs nevārdzināt, viņa izdvesa.
Lordi atstāja karalieni un devās apspriest dzirdēto atbildi.
Daudzus mirstošās valdnieces lēmums bija apstulbinājis, un tieši tā Sesils bija paredzējis. Tālab nākamajā dienā viņi atkal ieradās pie Elizabetes gultas lielākā skaitā. Diemžēl karalienei bija atņemtas spējas runāt. Viņa strauji dzisa.
Sesils pieliecās klāt un uzrunāja mirstošo:
jūsu Majestāte, šie džentlmeņi lūdz, lai sniedzat vēl kādu zīmi un apliecināt, ka jūs par savu pēcteci izvēlaties savu brālēnu Skotijas karali Džeimsu. Es lūdzu jūs tādu dot.
Elizabetes skatiens apstiprināja, ka viņa lūgumu sapratusi, un vīri gaidīja. Viņas rokas lēni pacēlās augšup, pirksti saslēdzās aplī virs galvas, uz neilgu brīdi veidojot kroni.