"Tu esi sīks draņķēns."
Vārdi, ko Denīza teica Briselē, joprojām sāpēja.
To nožēlojamo lībiešu bandubērnu derētu pakārt vai nošaut, diplomāts īgni noteica. Taču stulbajiem skotiem likumdošana neparedz nāvessodu. Viņi to dēvē par progresīvu attieksmi. Ellīgi dumji, ja gribat zināt manas domas.
Kāda nezināma iemesla dēļ šajā jautājumā briti neņēma vērā nostāju, kādu pauda viņu vistuvākais sabiedrotais visā pasaulē. Ja CIP nebūtu padzirdējusi par slepenajām sarunām, šī vienošanās nāktu gaismā tikai tad, kad tā būtu noslēgta. Par laimi, pārrunas slepenajos kanālos bija ievilkušās. Taču, pēc visa spriežot, laiks nupat beigsies.
Jūs esat pēdējā cerība, diplomāts bilda. Mums nav nekādu iespēju izdarīt spiedienu uz Londonu. Mēs esam lūguši, izteikuši piedāvājumus un apmaiņas darījumus, pat diedelējuši. Dauningstrīta atsakās iesaistīties. Jūsu operācija ir vienīgais, kas mums atlicis. Vai jūs varat to panākt?
Tik ilgi nostrādājis Centrālajā Izlūkošanas pārvaldē, Entrims zināja ja ietekmīgs politiķis izmisis jautā, vai var panākt kādu iznākumu, pieņemama ir tikai viena atbilde.
Taču viņš ari apzinājās, ka tie būtu meli.
Tobrīd viņš nebija tuvāk atrisinājumam kā pirms mēneša vai gada. lana Danna atrašana deva cerību, taču pagaidām nebija iespējams pateikt, vai cerība kļūs par glābiņu.
Tādēļ viņš sniedza vienīgo iespējamo atbildi: Es nezinu.
Diplomāts atkal pievērsa skatienu upei. No Griničas puses braukdami, garām paslīdēja pēdējie tās dienas tūristu kuģīši un aiztraucās rietumu virzienā.
Jūs vismaz runājat godīgi, viņš klusā balsī atzina. Tā bieži negadās. •
Es gribētu zināt… Entrims iesāka. Kādēļ briti nevēlas iejaukties? Tas nešķiet viņu garā. Kāds viņiem labums no tā, ka slepkava tiek uz brīvām kājām?
Tas ir sarežģīti, un jums gar to nav daļas. Diplomāts piecēlās. Dariet savu darbu. Vismaz to, kas no tā atlicis.
Un viņš aizsoļoja.
18. nodaĻa
Oksforda
Ieraugot pret sevi pavērstu šautenes stobru, Ketlīna metās guļus aiz salijušā akmens soliņa. Augums saspringa, gatavs darbībai. Spirgtajā nakts gaisā katra izelpa pārvērtās garaiņu mākonī.
Viņa redzēja šāvēju, kas izmantoja robaino jumta malu par aizsegu, un viņa ēna saplūda ar tumšo dakstiņu segumu viņam aiz muguras. Pēc visa spriežot, šautenei bija pierīkots skaņas slāpētājs Ketlīna bija ievērojusi stobra galā paplatinājumu. Viņa nebija bruņota. Smago organizēto noziegumu pārvaldes aģenti reti nēsā ieročus. Gadījumos, kad gaidāma apšaude, bija pieņemts lūgt talkā vietējos likumsargus. Pagalmā nebija citu aizsegu, vienīgi daži betona soliņi gar celiņiem, kas stiepās dažādos virzienos. Sešas ornamentiem greznotas lampas izstaroja dzintarkrāsas gaismu. Ketlīna zagšus pameta skatienu uz Evu Pazanu. Sieviete nekustīgi gulēja uz pakāpieniem, kas veda līdz velvētajai ejai.
Profesore Pazana!
Klusums.
Profesore!
Šāvējs pazuda no jumta malas.
Izmantodama šo atelpas brīdi, viņa metās pa kreisi zem lieveņa jumta spīdīgs misiņa rokturis un klauvēklis rotāja sarkankoka durvis, kas veda ēkā.
Viņa nospieda rokturi. Durvis izrādījās aizslēgtas.
Cerēdama, ka aiz durvīm kāds tomēr būs, Ketlīna piesita klauvēkli.
Klusums.
Ketlīna bija pieplakusi pie ēkas sienas. Šāvējam tāds leņķis bija neparocīgs. Turklāt viņu aizsedza akmens markīze virs galvas. Taču durvis bija aizslēgtas un neviens nebija atsaucies viņas palīgā saucieniem, tālab viņa bija te iesprostota. Desmit metrus tālāk atradās daudz krāšņākas durvis, trīsstūra timpanonu virs tām greznoja ķerubi un palmu zaru grebumi. Iekšpusē degošās lampas blāvi apgaismoja ornamentētos logus. Starp betona celiņu un ēkas fasādi stiepās šaura apstādījumu dobe. Akmens sienai pieglaudās glicīnijas, kas tiecās augšup uz jumtu. Ja viņa ātrā solī pārvietotos gar pašu sienu, tad izdotos nokļūt līdz nākamajām durvīm. Šāvējam tad būtu nepieciešams pārliekties pāri jumta malai, lai trāpītu. Ar tādu garu šauteni tas var izrādīties mazliet pagrūti.
Un ar to varētu pietikt.
Atbalstījusies pret aizslēgtajām durvīm, Ketlīna vērās četrstūrainajā pagalmā. Viņa darīja, kā bija apmācīta rīkoties šādos gadījumos, piespiedās pie sienas, lai šāvējam sašaurinātu mērķēšanas iespējas.
Domas nevaldāmi joņoja. "Kas mēģināja nogalināt mani un profesori? Kurš zināja, ka es ieradīšos koledžā?"
Spēji ievilkusi elpu, Ketlīna saņēmās. Ne jau pirmo reizi gadījusies saspringta situācija, tiesa, citkārt tuvumā atradās kolēģi. Tagad viņa bija viena.
Bet noteikti tiks galā.
Aši pametusi skatienu augšup gar pārsegto durvju aiļu, viņa neviena uz jumta neredzēja.
Viens.
Divi.
Adrenalīns spēji izplūda dzīslās. Ketlīna izspurca no aizsega, noskrēja desmit metrus līdz otrām durvīm un rada patvērumu zem akmens frontona.
Neviens uz viņu nešāva.
Vai šāvējs bija aizgājis?
Vai arī kāpj lejā no jumta?
Aizvērtās ozolkoka arkveida durvis nebija aizslēgtas. Aiz tām skatienam pavērās koledžas kapela ar garu, šauru jomu un grebumiem rotātu solu rindām abās pusēs zem ornamentētajiem logiem.
Tā līdzinājās Svētā Jura kapelai, tikai bija mazāka.
Grīdu greznoja izsmalcināti marmora raksti, un virs altāra telpas tālākajā galā vīdēja aptumšots vitrāžas logs. Trīs lampas meta oranžīgu spīdumu. Ketlīna atradās telpā, šāvējam nesasniedzama, tomēr ātri nopētīja apkārtni un konstatēja, ka durvis, pa kurām ienākusi, ir vienīgā izeja. Ērģeļu stabules tiecās augšup uz velvētajiem griestiem. Uz ērģelnieka vietu veda šauras kāpnes.
No ērģeļu ēnas iznāca kāds stāvs.
Vīrieša seju slēpa kapuce, un mugurā viņam bija tumša jaka.
Pacēlis ieroci, viņš izšāva.
īans brauca taksometrā kopā ar Kotonu Malonu. Rokās viņš turēja plastmasas māsiņu ar mantām, ko Malons bija viņam atdevis.
Atvēris maisiņu, zēns izņēma grāmatas.
"Aivenho" un "Artura nāve".
Malons norādīja uz titullapām. Savās grāmatās es arī esmu iespiedis īpašnieka zīmogu.
Kā jums radies tāds vārds?
Tas ir īsāks nekā mans pilnais vārds Herolds Ērls Malons.
Bet kāpēc tieši "Kotons"?
Garš stāsts.
Jums arī nepatīk atbildēt uz maniem jautājumiem, vai ne?
Man labāk patīk, kad atbildi tu. Malons norādīja uz grāmatām. Tev ir laba gaume. "Aivenho" ir viens no maniem iecienītākajiem romāniem, un karaļa Artura tēma arī ir gandrīz nepārspējama.
Man patīk lasīt par Kamelotas pili, Apaļā galda bruņiniekiem, Svēto Grālu. Mis Mērija man uzdāvināja vēl dažus stāstus par Merlinu un Gvinivjeru.
Man arī patīk grāmatas.
Es neesmu teicis, ka man patiktu grāmatas.
Tev tas nemaz nav jāsaka skaļi. Es redzu, kā tu tās turi rokās.
īans nebija zinājis, ka grāmatas var turēt kā īpaši.
Tu tās viegli šūpo saujā. Lai arī šie sējumi ir krietni nodriskāti, tev tie joprojām ir dārgi.
Tās ir tikai grāmatas. Taču nevērīgais tonis izklausījās neīsti.
Es vienmēr esmu uzlūkojis grāmatas kā idejas, ko rakstnieks pierakstījis un iemūžinājis. Malons norādīja uz vienu no grāmatiņām. Par karali Arturu Melorijs uzrakstīja piecpadsmitā gadsimta beigās. Tātad tu lasi viņa piecsimt gadu senas domas. Mēs nekad neiepazīsim Meloriju, bet mēs iepazīstam viņa iztēli.