Jūs nedomājat, ka tāds Arturs patiešām ir bijis?
Kā tev pašam šķiet? Viņš patiešām ir dzīvojis, vai arī tas ir Melorija radīts tēls?
Viņš ir gan dzīvojis! Spīvi izkliedzis šos vārdus, zēns jutās mazliet aizkaitināts. Viņš pārāk atkailinās sveša cilvēka priekšā.
Malons pasmaidīja. īsta angļa cienīgs apgalvojums. Neko citu no tevis nevarētu gaidīt.
Es neesmu brits. Es esmu skots.
Ak tā gan? Cik atminu, skoti un angļi jau kopš septiņpadsmitā gadsimta dēvēti par britiem.
Var jau būt. Bet tie saksīši mūžīgi staigā, saslējuši gaisā snuķus.
Malons iespurcās: Sen nebiju dzirdējis kādu angļus nosaucam par saksīšiem. īsta džoka cienīgs apgalvojums.
Kā jūs zināt, ka skotus mēdz dēvēt par džokiem?
Arī es mēdzu lasīt.
īans bija atskārtis, ka Malons, atšķirībā no vairuma iepazīto cilvēku, viņā ieklausījās. Un viņš neizskatījās pēc tāda, kuram būtu paradums par katru nieku lēkt gaisā. Staļļu pagalmā, stādamies pretī neīstajiem, ar pistolēm bruņotajiem policistiem, viņš bija izturējies stingri un paļāvīgi, kā situācijas noteicējs, kā zirgs, kas sacīkstēs aizšaujas prom no starta līnijas. Viļņainie kastaņbrūnie, īsi un kārtīgi apcirptie mati atgādināja viegli mirdzošu sena akmens virsmu. Vīrietis bija gara auguma, pietiekami nevis pārmērīgi muskuļains. Seja glīta, vaibsti atbilstoši. Viņš reti smaidīja, taču tādos apstākļos nekā iepriecinoša arī nebija. Gērijs apgalvoja, ka viņa tēvs ir baristrs īans tādus parūkās un mantijās bija redzējis Londonas tiesas zālēs. Tomēr Malons nešķita apkrāvies ar šādu uzpūtības lāstu.
Viņš pat izskatījās pēc tāda, kuram īans varētu uzticēties.
Un zēns tik reti savā dzīvē varēja kādam uzticēties.
Ketlīnai nebija laika reaģēt. Vīrietis piespieda mēlīti, un kaut kas izšāvās viņai pretī. Tikai pēc acumirkļa viņa attapa, ka pretiniekam rokā ir nevis šaujamierocis, bet elektrošoka pistole.
Plecā iedūrās elektrodi.
No lādiņa ķermenis kļuva stīvs, kājas sapinās, un viņa nogāzās uz grīdas.
Elektrodu spriegums pārtrūka.
Galvā spalgi, mokoši džinkstēja. Visus muskuļus vairākas plosošas sekundes savilka krampji. Pēc tam augumu pārņēma drebuļi. Nevaldāmi.
Nekad agrāk Ketlīna nebija kaut ko tādu piedzīvojusi.
Aizvērtām acīm viņa gulēja uz šaha galdiņam līdzīgās marmora grīdas un pūlējās atgūt varu pār sevi. Labajam vaigam kaut kas pieskārās, grūžot seju pie grīdas.
Kāds bija piespiedis kurpes zoli viņai pie sejas.
Tagad jau jūs aptverat, ka jūs šurp atvilināja.
Viņa aptvēra gan.
Nākamajā reizē, mis Ričardsa, vīrietis turpināja, šausim ar īstām lodēm.
Ketlīna kūsāja dusmās, taču nekādi nespēja pretoties. Muskuļi joprojām nekontrolēti raustījās.
Svešinieks nocēla kāju no viņas vaiga.
Guliet mierīgi un klausieties! svešais pavēlēja. Viņš atradās Ketlīnai aiz muguras. Ja negribat vēlreiz saņemt triecienu ar strāvu, nepagrieziet galvu.
Klusuciezdama viņa gulēja un cerēja, ka muskuļi drīz sāks klausīt smadzenēm.
Mēs brīdinājām Entrimu. Tagad sakām arī jums. Liecieties mierā!
Viņa mēģināja iztēloties strupās, dzestrās balss īpašnieku. Jauns vīrietis. Pēc balss samērā līdzīgs Metjūsam, taču
ne tik lietišķs.
/
Mēs esam noslēpumu sargātāji, vīrietis pavēstīja.
"Kungs tētīt, ko tas nozīmē?"
Pazana ir pagalam, svešais sacīja. Viņa zināja pārāk daudz. Jūs patlaban zināt maz. Došu padomu. Necentieties izdibināt vairāk. Pārlieku plašas zināšanas var izrādīties nāvējošas.
Ķermenis sāka atslābt, sāpes rimās, prāts noskaidrojās, taču Ketlīna nepacēla galvu. Vīrietis joprojām atradās viņai aiz muguras.
Dominē, saiva in fac Reginam.
Vidusskolā mācījusies latīņu valodu, Ketlīna teicienu saprata.
"Dievs, sargi karalieni!"
Tas ir mūsu pienākums, svešais piebilda. Et exaudi nos in die qua invocaverimus te.
"Un sadzirdi mūs dienā, kad mēs sauksim."
Mūsu atlīdzība par pienākuma pildīšanu. Šie vārdi ir mūsu vadmotīvs. Allaž paturiet tos prātā. Šis ir pirmais un pēdējais brīdinājums. Liecieties mierā.
Viņa gribēja redzēt uzbrucēju. Taču nebija skaidrs vai runātājs ir tas, kurš šāva ar elektrošoka pistoli? Varbūt telpā atradās vēl kāds?
Augumam pieskārās cimdota roka. Elektrodi tika no-
nemti.
/
Kapelas durvis pavērās.
Guliet rāmi, mis Ričardsa. Nemēģiniet uzreiz piecelties.
Durvis aizvērās.
Ketlīna nekavējoties raudzīja pieslieties kājās. Āda viscaur niezēja. Galva reiba, tomēr viņa piespieda kājas darboties un piecēlās. Pirmie soļi bija grīļīgi, taču viņa ātri vien atguva līdzsvaru. Piegājusi pie kapelas durvīm, Ketlīna pagrieza rokturi, pavēra durvis šaurā spraudziņā un piesardzīgi palūkojās apgaismotajā četrstūrainajā pagalmā.
Tukšs.
Viņa izgāja ārā. Vēsais nakts gaiss palīdzēja noskaidrot domas.
Kā vīrietis spēja tik ātri pazust?
Pa labi desmit metru attālumā atradās durvis, kur pirmīt viņa bija vispirms meklējusi patvērumu. Tā bija tuvākā iespējamā izeja.
Piegājusi klāt, Ketlīna paraustīja rokturi.
Durvis joprojām bija aizslēgtas.
Ar skatienu viņa uzmeklēja pakāpienus un krusteju, kas veda atpakaļ ēdamzālē.
Evas Pazanas līķis bija pazudis.
19 nodaĻa
Entrims sēdēja uz soliņa un vērās uz tumsā grimstošo Temzu. Vīzdegunīgais mērglis no Ārlietu ministrijas bija aizgājis. Divdesmit gadus nostrādājis šai iestādē, Entrims necieta, ka viņu izrīko kā algādzi. Taču viņa vadītās operācijas laikā bija gājis bojā darbinieks, un Lenglija deva skaidru mājienu, ka tas bez sekām nepaliks.
Tagad vēl tika noteikts termiņš.
Dažas dienas.
Bez iepriekšēja brīdinājuma.
Vai viņu grasās iegāzt? Šajā arodā tāda rīcība nebūtu pārsteigums. Par darbinieku spriež tikai pēc viņa panākumiem pēdējā uzdevumā. Un daži pēdējie uzdevumi nav noritējuši pārlieku sekmīgi. Entrims bija cerējis, ka "Karaļa viltība" kļūs par glābiņu.
Šāda ideja bija ienākusi viņam galvā, lasot septiņdesmitajos gados sagatavotu CIP instruēšanas ziņojumu. Kāda mazpazīstama īru politiska partija bija izstrādājusi radikālu teorētisku paņēmienu, kas palīdzētu izraidīt britus no Ziemeļīrijas. Tā būtu leģitīma, nevardarbīga metode, kas atbilst pastāvošajiem likumiem. Tomēr pierādījumus, kas šo teoriju apstiprinātu, toreiz neatrada, lai arī ziņojumā bija virkne norāžu, kas izceltas gaismā. Kad viņš izklāstīja šo koncepciju, pārvaldes "kurmji" britu izlūkdienestā ļoti iespējams, tie paši slepenie aģenti, kas bija brīdinājuši Lengliju par nodomu atbrīvot lībiešu cietumnieku, ātri vien sagādāja ziņas no dziļi nobēdzinātiem M16 dokumentiem. Ar tiem pietika, lai operācija "Karaļa viltība" tiktu apstiprināta un tiktu nozīmēta pretizlūkošana. Taču pēc gadu ilga darba nekas svarīgs nebija atklāts.
Ja neskaita informāciju, kas aizgāja postā līdz ar Ferovu Kariju. «
Tagad vēl uzradusies kaut kāda Daidala biedrība.
Gan viens, gan otrs šķita apstiprinām, ka meklējumus ir vērts turpināt.
Mēnešiem ilgā raizēšanās, plānošana un sapņošana bija ļoti nogurdinājusi.
Pieci miljoni mārciņu. Tik Daidala biedrība bija piedāvājusi, lai viņš mestu meklējumus pie malas. "Varbūt paņemt naudu? Nākotne tikpat rādās tumšās krāsās. Šādi es aizietu ar zināmu guvumu."