īpaši pēc nule saņemtās īsziņas.
"Viens puika savākts, Danns aizbēga."
Idioti. Kā var ļaut aizbēgt piecpadsmit gadus vecam puišelim? Pavēle taču bija tik vienkārša! Aizvest Malonu, viņa dēlu un Dannu no Hītrovas uz kādu māju netālu no Mazās Venēcijas. Tur Malons jāpadara nekaitīgs, viņa dēls un Danns jāpārved uz citu vietu. Cik varēja noprast, viss noritējis pēc plāna izņemot vissvarīgāko punktu.
īana Danna savaldīšanu.
Atkal pienāca īsziņa.
"Interesants pagalma novērošanas kameras ieraksts. Noskatieties."
Tajā mājā Mazajā Venēcijā bija ierīkotas novērošanas kameras, kas ierakstīja gan skaņu, gan attēlu. Pieslēdzies plūsmai, viņš uzmeklēja pārraidi no kameras. Viedtālruņa ekrānā parādījās arhīva videoieraksts, un viņš ieraudzīja Kotonu Malonu ceļojumu somā vācam drēbju gabalus.
Un īanu Dannu.
Kurš lūkojās Malonā.
Entrims pietuvināja tālruni acīm, lai labāk saskatītu.
Skat, kāds pavērsiens!
Malons un Danns aizgāja no staļļu pagalma kopā.
Vakar Entrims bija izstrādājis plānu. Pats uzskatīdams, ka tas ir gudrs un var izdoties. Taču tagad prātā iešāvās cita doma. Iespēja paturēt piecus atlīdzības miljonus.
Taču vispirms bija kaut kas jānoskaidro, tālab Entrims aizsūtīja saviem vīriem īsziņu.
"Vai tālruni ieslēdzāt?"
Viņš bija licis pārliecināties, ka Malona mobilajā tālrunī darbojas vietas meklētāja funkcija, un pavēlēja noskaidrot viņa tālruņa numuru.
Atbilde nekavējās.
"Izdarīts."
Malons un īans izkāpa no taksometra. Laimīgā kārtā šoferis piekrita samaksai dolāros, un par to Malons piesvieda klāt divdesmitnieku.
īana īpašā paslēptuve atradās aiz Džordža laikmeta māju rindas Londonas rajonā, ko sauca par Holbornu. Šis kvartāls atradās pie parka, kuru no visām pusēm apjoza šaura vienvirziena iela un daudzstāvu ķieģeļu ēkas visdažādākajās krāsās. Plāksnītes pie namiem vēstīja, ka tajos apmetušies lielākoties advokāti, tāpat kā sendienās šajā Londonas rajonā. Te valdīja bagātīgs krusteju, iekšpagalmu un eju krāšņums. Kādus vārdus bija Ričarda III mutē ielicis Šekspīrs? "Lord īlij, būdams Holbornā, nesen/Es redzēju tur skaistas zemenes." Te sen vairs nebija zemeņu lauku, un vecā tirgus laukuma vietā tagad slējās dimantu birža. Tikai apgaismotais, uzcītīgi apkoptais parks otrpus ielai, kur vietumis auga kāda kaila platāna, vēl šķita palicis no viduslaikiem.
Pulksteņa rādītāji tuvojās deviņiem vakarā, bet ielās joprojām netrūka gājēju. Kādu zēnu māte skubināja neslaistīties apkārt, un tas Kotonam atsauca atmiņā Pemu. Viņa allaž bijusi salta aprēķinātāja, lieki vārdus nešķieda, skopi izrādīja emocijas. Malons niknojās uz sievu par to, ka viņa uztiepusi viņam šos sarežģījumus ar Gēriju. Jā, saprotams, Pemu nomāca sena vainas nasta. Bet vai tad viņa neredzēja, ka aiz visām šīm durvīm, kuras labāk nebūtu vērt vajā, glabājas neaiztiekami pagātnes noslēpumi? Pirms pusgada, atklājusi patiesību par Gērija izcelsmi, Pema skaidroja, ka gribējusi būt godīga.
Kopš kura laika?
Tik ilgi klusējusi par šo noslēpumu, viņa tikpat labi varēja to glabāt līdz mūža beigām. Ne viņš, ne Gērijs to nebūtu atklājuši.
Kas pēkšņi bijušo sievu pamudinājis atklāt patiesību?
Pirms daudziem gadiem viņš bija jauns un dumjš kara flotes leitnants un sievu daudz sāpināja. Tad abi kopā apmeklēja psihoterapeitu, cītīgi uzklausīja padomus, un Malons bija cerējis, ka, no sirds lūgdams piedošanu, to ir saņēmis. Pēc desmit gadiem, kad Pema aizgāja, Malons atskārta, ka viņu laulība jau sen bijusi lemta neveiksmei.
"Lauzta uzticība ir zudusi uzticība."
Šo teicienu viņš bija lasījis, un tagad pārliecinājās par tā patiesīgumu.
Interesanti, kā sieviete spēj diendienā vērot tēvu un dēlu, lai gan apzinās, ka saikne ir ilūzija, vismaz daļēji?
Sataustījis kabatā mobilo tālruni, Malons domās pavēlēja tam zvanīt. Viņš nebija īanam izstāstījis, kādu piedāvājumu zvanītājs iepriekš izteicis. Malons, protams, ij nedomāja atdot zēnu tiem vīriem.
Taču viņam bija nepieciešama zibatmiņa.
Malons uzmeta plecos savu un Gērija ceļojuma somu un līdz ar īanu iegāja aptumšotā šķērsielā, kas veda slēgtā pagalmā, kuru no visām pusēm ieslēdza ēku ķieģeļu sienas. No dažiem logiem plūda blāva gaisma, kas ļāva vienā pagalma malā saskatīt nelielu akmens būvi. Viņš zināja, kas tā ir. Sena Londonas aka. Daudzi pilsētas rajoni bija ieguvuši nosaukumu no ūdens ieguves vietām, kas agrākos laikos apgādāja iedzīvotājus. Kembervela. Klerksa. Sentklementsa. Sedlersa. Tolaik ierīkotas arī svētās akas. Svētīti dziedinoši avoti vēl no ķeltu laikiem lielākoties sen izsīkuši, tomēr nav aizmirsti.
Viņš piegāja pie akas akmens sienas, kas sniedzās līdz viduklim, un paskatījās lejup.
Tur nekā nav, īans aizrādīja. Kādu metru zemāk aka ir aizbetonēta.
Kur ir tava īpašā vieta?
Šeit.
īans piegāja pie ķieģeļu sienā iestiprināta režģa. Tā ir pagraba ventilācijas lūka. Režģis jau sen ir izņemams.
Puisis izcēla paneli un pasniedzās lūkā, iztaustot tās augšpusi.
Rokā viņam parādījās cits iepirkumu maisiņš no Selfridges veikala.
Virs režģa ir plauktiņš. Man to viendien palaimējās uziet.
Tādu atjautību varēja vien apbrīnot.
Iziesim uz ielas, tur būs vairāk gaismas, Malons ierosināja.
Viņi atstāja pagalmu un iekārtojās uz soliņa zem laternas staba. Malons iztukšoja maisiņu. Pāris kabatnažu, dažas rotaslietas, trīs pulksteņi, divdesmit mārciņu naudaszīme un zibatmiņa ar trīsdesmit divu gigabaitu ietilpību. Datiem vietas pietiek atliku likām.
Vai tā ir īstā? viņš jautāja.
īans pamāja. Kad sagrābstīju tā vīrieša kabatā, noturēju par šķiltavām vai mazu diktofonu.
Malons paņēma saujā zibatmiņu.
Ko tagad iesāksim? lans jautāja. "Derētu nodrošināties/' Malons sprieda.
Tiksim pie datora un apskatīsim, kas te noglabāts.
Gērijs gulēja uz dīvāna, un vīrietis, kas sūkāja lakricu, joprojām atradās tuvumā. Zēns lēsa, ka pagājusi kāda pusstunda kopš ierašanās. Uz muguras sasietās rokas sāka smelgt, pār vilnas maskas klāto seju lija sviedri, un arī krekls mirka sviedros. Zēns pūlējās apvaldīt pieaugošo satraukumu ar domu: "Ja šie vīri gribētu man nodarīt ļaunu, tas jau būtu noticis. Taču acīmredzot es esmu nepieciešams dzīvs."
Bet cik ilgi?
Viņš dzirdēja blīkšķi, pēc tam krakšķi.
It kā lūztu koks.
Kas tas par… izgrūda vīrietis, kas atradās Gērijam vistuvāk.
Met zemē! iekliedzās kāds cits, kura balsi Gērijs pirmīt nebija dzirdējis. Tūlīt pat!
Kaut kas smagi nobūkšķēja uz paklāja.
Uz grīdas! Turiet rokas tā, lai varu redzēt!
Te ir vēl viens, vēstīja vēl kāds cilvēks kaut kur no attāluma.
Nodunēja soļi, un tad atskanēja pavēle: Gulties! Blakus
draudziņam.
/
Šie viri nerunaja ar britu akcentu. Amerikāņi.
Gērijam norāva vilnas masku un pārgrieza saites ap rokām. Samiedzis acis ieslēgto lampu spožajā gaismā, Gērijs saberzēja plaukstu locītavas. Beidzot atguvis redzes spējas, viņš redzēja noplukušu zeltainas krāsas paklāju, brūnas sienas un divus vienādus krēslus, kas novietoti abpus dīvānam. Durvis bija izgāztas no eņģēm. Abi sagūstītāji, Devīns un Norss, gulēja uz grīdas. Istabā atradās trīs iepriekš neredzēti vīri visi bruņoti. Divi bija pavērsuši ieročus pret sagūstītājiem.