Trešais sēdēja viņam līdzās uz dīvāna.
Zēnu pārņēma spējš atvieglojums.
Kā jūties? Normāli? vīrietis apvaicājās.
Viņš pamāja.
Vīrietis bija vecāks, gandrīz viņa tēva vecumā, taču plānākiem matiem un pilnīgāku vidukli. Viņam mugurā bija tumšs mētelis, virskrekls, kājās tumšas bikses. Zēnu uzlūkoja raižpilnas gaiši pelēkas acis.
Jūtos labi, Gērijs atteica. Paldies, ka atradāt mani.
Šajā vīrietī jautās kaut kas pazīstams.
Seju viņš bija redzējis agrāk.
Mēs esam tikušies Atlantā.
Tieši tā. Vīrietis pasmaidīja. Mūs iepazīstināja tava mamma. Toreiz vasarā biju ieradies darba darīšanās.
Gērijs atcerējās tikšanos lielveikalā, netālu no pārtikas sektora. Viņi ar māti bija aizbraukuši iegādāties apģērbu. Šis vīrietis uzsauca viņiem, pienāca klāt un patērzēja ar Pemu, kamēr zēns iepirkās. Tikšanās likās laipna un patīkama. Mājupceļā māte bija paskaidrojusi, ka tas ir vecs, sen neredzēts draugs.
Un te nu viņš bija.
Klausīdamies Gērijs centās atsaukt atmiņā šī cilvēka vārdu.
Piedāvādams sasveicināties, vīrietis pastiepa roku.
Bleiks Entrims.
20 nodaĻa
Oksforda
Ketlīna drudžaini domāja. Viņa bija stājusies pretī narkotiku pārvadātājiem, kad tie uz viņu izšāva tūkstoš četrsimt patronu no Uzi un Kalašņikova sistēmas automātiem. Piedalījusies apšaudē ar Tenerifes viesnīcas numurā ieslēgušos pedofilu, kurš atsacījās atgriezties Anglijā. Braukusi automašīnā, kas no tilta iegāzās ūdenī un sāka grimt. Taču pirms piecām minūtēm viņa piedzīvoja kaut ko nebijušu. Snaipera uzbrukumu profesorei. Elektrošoka triecienu pašai. Un kāds vīrietis apgalvoja, ka sargājot karaliskos noslēpumus, izteica draudus viņas dzīvībai un pazuda kā akā iekritis.
Vientuļa viņa stāvēja tumšajā pagalmā.
Mēteļa kabatā iezvanījās tālrunis.
Viņa sataustīja aparātu.
Vai esat pabeigusi sarunu ar profesori Pazanu?
Zvanītājs bija Tomass Metjūss.
Profesore ir mirusi.
Paskaidrojiet. Kad Ketlīna visu izstāstīja, Metjūss turpināja: Es atrodos šeit, Oksfordā. Biju domājis pēc šīs sarunas ar jums tikties. Nekavējoties ierodieties Karalienes koledžā!
Dažus kvartālus viņa nogāja pa eleganto Haistrītu. Daudzas Oksfordas universitātes koledžas atradās šajā dzīvīgajā maģistrālē, kas stiepās no pilsētas centra līdz Čārvelas upei. Lai arī pulkstenis rādija pēc deviņiem vakarā, visapkārt valdīja drudžaina rosība. Automašīnas un pārpildīti autobusi, atstādami aiz sevis izplūdes gāzu vērpetes, veda cilvēkus gan turp, gan šurp. Bija gaidāma spraiga nedēļas nogale. Nervi bija kā uzvilkti, tomēr viņa pūlējās saglabāt mieru. Tikpat labi viņa varētu sēdēt savā dzīvokli un gaidīt ziņu par atlaišanu no darba.
Karalienes koledža bija viena no senākajām iestādēm, dibināta četrpadsmitajā gadsimtā un nosaukta līdzīgi iepriekš dibinātajai Karaļa koledžai cerībā, ka nākotnes karalienes dāvās tai savu aizbildnību. Agrākos viduslaiku namus sen jau bija sagrauzis laika zobs un finanšu trūkums. To vietā bija izaudzis baroka šedevrs nedaudz neiederīgs apkārtējā gotikas krāšņumā -, un pretī fasādei zem kupolveida jumta slējās karalienes Karolīnes, Džordža II sievas, statuja. Daudzuprāt, koledža nosaukta viņai par godu. Patiesībā mācību iestāde ieguva savu nosaukumu, godinot daudz senāku labvēli karalieni Filipu, Edvarda III sievu.
Cauri vārtumājai ar kupolveida jumtu Ketlīna strauji iesoļoja priekšējā pagalmā, un te gar apgaismoto celiņu auga ziemas mauriņš. Gan pa kreisi, gan pa labi stiepās apgaismotas krustejas ar arkām, apaugušo, mazliet apdrupušo seno akmeņu dēļ tās izskatījās kā kalnu apvidus klosterī.
Tālāk pa labi pamanījusi Metjūsu, viņa devās klāt. Nevainojamajā uzvalkā un ar spieķi rokā viņš izskatījās kā smalki ģērbies diplomāts. Spožajā gaismā sieviete ievēroja ko agrāk nepamanītu vīrieša bālo, sadrūmušo seju, gaļīgo žokli.
Man patīk šeit ik pa laikam iegriezties, Metjūss sacīja. Karalienes koledža gan ir iespaidīga, taču es allaž esmu uzskatījis, ka apdāvinātākie un pievilcīgākie vīri nākuši no Pembrukas.
Vīrietis savilka plānās lūpas grimasē, liecinot, ka viņš pajokojis. Par sevi pašu. Ketlīnai radās nojauta, ka tas negadās bieži.
Man vajadzēja zināt, ka esat Pembrukas absolvents.
Diplomu es saņēmu pirms četrdesmit diviem gadiem. Kopš tā laika te mainījies maz. Tas šajā pilsētiņā mani sajūsmina. Allaž viss ir pa vecam.
Ketlina gribēja noskaidrot informāciju par Evu Pazanu.
Jūs ziņojāt par satraucošu atgadījumu, Metjūss sacīja. Es nebiju aptvēris notiekošā vērienīgos mērogus. Runājot par vīru, ar kuru jūs tikāties kapelā… mēs ar viņa organizāciju esam saskārušies arī agrāk. Tā uzrunāja arī Bleiku Entrimu Tempļa baznīcā.
Un jūs to acīmredzot zinājāt, kad aicinājāt mani.
Tieši tā. Taču mēs nezinājām, ka viņi ir informēti par jūsu iesaistīšanos. Iecere bija tāda, ka es un jūs, citu nepamanīti, novērojam Entrimu. Jāsecina, ka mūsu iestādē noticis drošības disciplīnas pārkāpums.
Kas ir šī organizācija?
Agrākajos gados mums tā nav sagādājusi īpašas grūtības. Pēdējoreiz viņi tādu nekaunību izrādīja pirms Otrā pasaules kara, kad Edvards Astotais atteicās no troņa.
Ikviens brits zināja stāstu par karali, kas iemīlējās šķirtenē no Amerikas.
Kas ir šī organizācija?
Viņi sevi dēvē par Daidala biedrību. Cik varam noprast, septiņpadsmitā gadsimta sākumā to nodibinājis Roberts Sesils.
Eva Pazana man par šo cilvēku stāstīja. Viņš bijis gan Elizabetes Pirmās, gan Džeimsa Pirmā uzticības persona.
Šis vīrs bija atbildīgs par Džeimsa kāpšanu tronī. Dabiski, ar Elizabetes palīdzību.
Vai mums nevajadzētu meklēt profesori?
Nē, mis Ričardsa, mums nevajadzētu vis. Ar to nodarbosies citi cilvēki, un viņi jau ir saņēmuši norīkojumus. Mūsu uzdevums ir virzīties tālāk. Viens cilvēks nevar darīt visu.
Pārmetums izskanēja tēraudcietā balsi, it kā piedraudot neizaicināt likteni.
Ko jūs vēlaties no manis?
Šīs Daidala biedrības iesaistīšanās visu sarežģī. Es lūdzu jūs saglabāt vēsu prātu.
"Šis ir pirmais un pēdējais brīdinājums."
"Liecieties mierā."
Es domāju, ka man vajadzētu šaujamieroci.
Metjūss no kabatas izvilka automātisko pistoli un pasniedza viņai.
Ņemiet manu.
Atvērusi aptveri, viņa pārliecinājās, ka tā ir pilnībā pielādēta.
Vai jūs man neuzticaties? vīrietis pajautāja.
Šajā mirklī, ser Tomas, es īsti nezinu, ko domāt.
Nemanu jūsu vārdos degsmi. Lai gan jums ir liela darba pieredze.
Šis cilvēks jau kaitināja Ketlīnu. Es daru to, kas jādara un kad jādara, viņa teica.
Esmu vadījis aģentus ar līdzīgu attieksmi. Lielākā daļa vai nu ir zem zemes, vai arī vairs neatrodas manā pakļautībā.
Es šo norīkojumu neesmu lūgusi.
Gluži pareizi. Izraudzīdamies jūs, es zināju, ar ko man būs darīšana. Vai ne?
Uz to pusi.
Viņš pamāja ar galvu. Jums piemīt veselīga attieksme. Tas nu jāatzīst.
Ketlīna gaidīja turpmākās rīcības izklāstu.
Kā jau atceraties, Tiesu innos es jums stāstīju par abiem karaļiem Henrijiem, Ketrīnu Parru un lielo noslēpumu, kas tika nodots no tēva dēlam, Metjūss teica. Par svētnīcu vai, iespējams, glabātavu, kur noslēpta lielākā daļa Tjūdoru bagātību.
Tātad viss apslēptu dārgumu dēļ?