Ketrīna Parra tūkstoš piecsimt četrdesmit septītajā gadā bija trīsdesmit četrus gadus veca un joprojām daiļa. Viņi ar Seimūru savulaik mīlējuši viens otru, tādēļ bija skaidrs, kāds būs iznākums pēc tam, kad viņš ieradās Čelsi un sāka aplidošanu. Kādā pavasara dienā viņi paslepus apprecējās, un jaunais karalis dāvāja savu svētību tikai dažus mēnešus vēlāk.
Un pēc tam sākās dīvainības. Seimūrs, Parra un Elizabete dzīvoja kopā Čelsi īpašumā vai laukos Henvērtā, vai arī Seimūrpleisā, Tomasa Londonas rezidencē. Valdīja dabiska, jautra gaisotne. Celsi īpašumā Seimūrs pasāka apmeklēt Elizabetes istabas agros rītos, lai novēlētu labu dienu un šad tad uzplīkšķināja viņai pa sēžamvietu. Tā viņš izrīkojies arī ar citām mājas jaunavām, ja Elizabete tobrīd bijusi gultā, viņš atvēris aizkarus un mēģinājis ielīst pie viņas gultā. Liecinieki stāsta, ka Elizabete tādos brīžos sarāvusies zem segām, meklēdama glābiņu. Vienrīt viņš pat raudzījis meiteni noskūpstīt, taču Elizabetes guvernante Keita Ešlija viņu aizdzinusi. Pēc kāda laika Elizabete sākusi celties agrāk un saģērbties, lai būtu gatava viņa apmeklējumiem. Lēdija Ešlija sāka apbērt Seimūm ar pārmetumiem, taču viņš savu rīcību nenožēloja. Pana sākumā uzskatījusi to par nevainīgu izklaidi, taču drīz savas domas mainījusi. Viņa dusmojās par vīra flirtu ar princesi un aptvēra, ka apprecēta vien tālab, ka padome noraidījusi viņa lūgumu atļaut laulību ar Mēriju vai Elizabeti. Viņa bijusi trešā izvēle. Tagad Tomass Seimūrs centās iegūt Elizabetes labvēlību.
Bet ar kādu nolūku?
Tūkstoš piecsimt četrdesmit astotajā gadā Parra jau bija stāvoklī ar Seimūra pirmo bērnu. Tolaik dzemdības trīsdesmit piecu gadu vecumā bija bīstamas. Un februārī Parra pieķēra princesi Elizabeti sava vīra Seimūra apskāvienos. Parra par šo jautājumu skaidrojās ar lēdiju Ešliju. Diemžēl vēsture šo sarunu nav saglabājusi. Vismaz tā bija uzskatīts līdz šim.
Karalienes atraitnes dusmas krita pār lēdijas Ešlijas galvu. Viņa vainoja guvernanti nepietiekamā jaunās princeses uzraudzībā. Taču lēdija Ešlija skaidri un gaiši pateica, ka Lords admirālis Seimūrs ir pavēlējis viņai aiziet.
Vai tad jūs nesaprotat? karaliene atraitne jautāja Ešlijai. Lai nu kam, bet jums taču tas būtu jāsaprot!
Iestājās klusums pietiekami ilgs, lai Parra atskārstu, ka lēdija Ešlija patiesībā saprot gan. Pavisam labi. Karaliene atraitne jau bija prātojusi, cik daudz šī paklausīgā sieviete zina. Tagad tas bija nepārprotami skaidrs.
Šis fragments ir iztulkots tieši tā, kā rakstīts Roberta Sesila piezīmēs (tikai mazliet mūsdienīgākā valodā). Man izdevās atšifrēt kodu un izlasīt piezīmju tekstu. Šie vārdi ir apstiprinājuši mūsu aizdomas. Ketrīna Parra zināja ne tikai noslēpumu, kuru viņas vīrs Henrijs VIII izpauda, gulēdams uz nāves gultas, bet arī to, kas noticis pirms tam un kas karalim palicis tumsā tīts. Seimūra mīlas izpausmes bija tik neatlaidīgas, ka tūkstoš piecsimt četrdesmit astotā gada augustā Ketrīna pavēlēja Elizabetei atstāt viņas namu. Elizabete un karaliene atraitne vairs nekad nesatikās, jo piecus mēnešus vēlāk Parra nomira. Tomass Seimūrs pat neieradās uz sievas bērēm un nevilcinoties uzmeklēja princesi Elizabeti, no jauna iecerēdams viņu apprecēt. Taču no viņa nodomiem nekas neiznāca.
Malons pārtrauca lasīt.
īans stāvēja viņam blakus, lasīdams līdz ar viņu.
Ko tas nozīmē? īans pavaicāja.
Labs jautājums. Acīmredzot Ferovs Karijs veicis interesantu vēstures izpētes darbu.
Vai tas vīrs, kurš gāja bojā Oksfordas loka stacijā?
Tās ir viņa piezīmes. Malons pamāja. Kāds ziņojums, ko viņš rakstīja.
Tad viņš atkal pievērsās tekstam ekrānā.
Tagad no Roberta Sesila piezīmēm mēs zinām par vēstuli, ko Ketrīna Parra atstājusi Elizabetei un kas nogādāta tūkstoš piecsimt četrdesmit astotā gada Ziemassvētkos, četrus mēnešus pēc Parras nāves. Cik noprotams, tā rakstīta pirms tam, kad Parra piedzemdēja meitiņu. Šis rakstu darbs atklāj daudz un atbild uz daudziem jautājumiem. Es to iztulkoju un pielaboju redakciju atbilstoši mūsdienu rakstības un vārdu izmantošanas likumiem.
Man nekas cits neatlika, kā sūtīt tevi prom. Lūdzu, piedod man, bērns es allaž esmu uzskatījusi tevi par savu, mans bērns, lai arī mūs nevieno asinsradniecība. Taču mūs vieno saistība ar tavu tēvu. Mans pašreizējais vīrs ir cilvēks bez rakstura un rūpējas tikai par paša labumu. Tu visādā ziņā būsi to ievērojusi un redzi, kādu ļaunumu un briesmas viņš rada. Viņš nezina, ko meklē, un viņš nebūtu tā vērts, lai viņam uzticētu patiesību par tevi. Dievs tev dāvājis lieliskas rakstura īpašības. Allaž tās pilnveido un pūlies uzlabot, jo es uzskatu, ka debesis tev lēmušas tapt par Anglijas karalieni.
Tieši tāds teksts atrodams Sesila piezīmēs. Ir arī citi, līdzīgi un tikpat pārliecinoši. Visas norāda, ka leģenda ir patiesa.
Vēstījums turpinājās ar stenogrāfiskiem apzīmējumiem, it kā Karijs būtu iecerējis stāstījumu pabeigt vēlāk. Malons pārskrēja tiem ar acīm, ievērodams vairākās vietās pieminētu Hetfīldhausu, Roberta Sesila lauku īpašumu uz ziemeļiem no Londonas, un Elizabetes I "Portretu ar varavīksni", kas tur atrodams. Vairs nekur netika runāts par leģendu lai kāda tā būtu un tās patiesumu. Tomēr beigās bija piezīme: "Skaidri zināt iespējams, vienīgi aizbraucot un apskatot."
Otrs, vislielākais, fails, saturēja ar roku rakstītu piezīmju grāmatas lapu attēlus lappuses zeltaini zaļā krāsā un ar mīklainām rakstu zīmēm. Faila nosaukums bija "Sesila piezīmes, oriģināls". Acīmredzot tiktāl Karijs bija spējis iztulkot. Skaidrojumu vai citu ierakstu failā nebija.
Trešo failu atvērt nevarēja.
Tas bija aizsargāts ar paroli.
Pats par sevi saprotams, tas bija vissvarīgākais fails.
Kā var dabūt paroli? īans jautāja.
Speciālisti prastu tādu apiet.
Iezvanījās Malona tālrunis.
Mister Malon, sacīja kāds nepazīstams cilvēks. Mēs izglābām Gēriju.
"Vai es pareizi saklausīju?"
Mēs jau piebraucam pie jūsu atrašanās vietas.
Viņš aši paskatījās pa kafejnīcas ielas puses logiem.
Pie ietves pieripoja automašīna.
Paliec tepat, Malons pavēlēja īanam un izsteidzās uz ielas.
Automašīnas aizmugures durvis atvērās, un izkāpa Gērijs.
Paldies Dievam!
Kā jūties? viņš vaicāja dēlam.
Labi, zēns atteica.
No automašīnas izkāpa vīrietis. Gara auguma, platiem pleciem, plāniem matiem. Aptuveni piecdesmit gadus vecs. Viņam mugurā bija neaizpogāts tumši zils mētelis, kas sniedzās līdz ceļgaliem. Apgājis automašīnu no otras puses, viņš tuvojās Malonam un pastiepa roku sveicienam.
Bleiks Entrims.
Šis vīrs mani atrada, Gērijs pavēstīja.
No priekšējiem sēdekļiem iznira vēl divi vīri garos mēteļos. Malonam tāda āriene bija pazīstama.
Jūs esat no CIP? viņš vaicāja Entrimam.
Parunāsim vēlāk. Vai īans Danns ir kopā ar jums?
Tepat ir.
Pasauciet viņu!
Malons pagriezās pret kafejnīcu, taču pa logu īanu neredzēja, tādēļ viņš ietraucās kafejnīcā un nonāca pie datora.
Zibatmiņas tur nebija.
īana arī ne.
Skatiens pārslīdēja telpai, un viņš pamanīja durvis, kas veda uz virtuvi. Ieskrējis pa tām, viņš apjautājās par īanu divām sievietēm, kas gatavoja ēst.
Zēns izskrēja pa sētas puses durvīm.