Es izlasīju abus tos failus, kurus apskatījāt jūs.
Un tad viņas acīs pazibēja dzirkstele.
Kas noticis? Malons pajautāja.
Entrims pavadīja Gēriju no kabineta noliktavā, ko spoži apgaismoja fluorescējošo griestu lampu rindas. Uz diviem galdiem slējās vecu grāmatu kaudzes daži sējumi bija droši ievietoti plastmasas maisiņos. Uz cita galda atradās trīs iMac datori, savienoti ar interneta maršrutētāju un printeri. Tur Ferovs Karijs bija centies izprast Roberta Sesila piezīmes, atšifrēt to, kas vēl nesen šķita neizlasāms.
Taču pēdējās diennakts laikā šis priekšstats bija apgāzts.
Turklāt kāds bija ar mieru maksāt viņam piecus miljonus mārciņu, lai piezīmju saturs nenāktu gaismā.
Gērijs ievēroja uz grīdas akmens plāksni. Kas tā ir?
To mēs atradām kāda interesantā vietā. Netālu no šejienes pie Nonsačas pils.
Vai pils ir liela?
Tā vairs nepastāv. Bet ir zināms, kur tā savulaik celta. Henrijs Astotais lika sev uzbūvēt visgrandiozāko rezidenci un nosauca to par Nonsaču. Neviena cita pils tai nevarēja līdzināties. Par ēkas izskatu mēs varam spriest tikai no trim akvareļiem, kas saglabājušies līdz mūsdienām.
Kas notika ar pili?
Vairākus gadsimtus vēlāk Čārlzs Otrais atdāvināja to savai favorītei, un tā pili pamazām izpārdeva, lai nomaksātu kāršu parādus. Beigu beigās būve tika nolīdzināta līdz ar zemi. Mēs šo plāksni atradām tuvējā fermā, kur to gadsimtiem ilgi izmantoja par tilta balstu.
Gērijs pieliecās un nopētīja akmeni.
Akmenī bija iegravētas simbolu virknes.
Entrims paskaidroja: Lielākoties zīmes ir abstraktas, taču atrodami arī grieķu un romiešu alfabēta burti. Un tā izrādījās atslēga četrsimt gadu senam noslēpumam.
Zēnu stāstījums acīmredzami ieintriģēja. Entrimam tas likās labi, jo viņš gribēja atstāt uz Gēriju iespaidu.
Par zudušiem dārgumiem? Gērijs vaicāja.
Aptuveni tā. Lai gan mēs ceram, ka atradīsim kaut ko vairāk.
Ko šie simboli nozīmē?
Tie palīdzēs uzlauzt kodu, kuru senos laikos sastādīja Roberts Sesils.
Divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados, kad īru juristi uzsāka šī noslēpuma pētīšanu, labi datori bija retums un atšifrēšanas programmas nebija augstā līmenī. Tādējādi plāksnē iegravētā mīkla ilgu laiku bija palikusi neatminēta. Par laimi, talkā nāca mūsdienu tehnoloģijas. Viņš vēroja, kā zēns ar pirkstiem velk pāri simboliem. Vai gribi redzēt mūsu visnozīmīgāko atradumu? Kad Gērijs pamāja, viņš piebilda: Tas ir šeit.
Malons kopā ar mis Mēriju staigāja gar grāmatu plauktiem. Viņas veikals bija nedaudz mazāks, taču varēja redzēt, ka sievietei tāpat kā Malonam patīk grāmatas cietajos vākos. Nebija daudz vienas grāmatas eksemplāru, un tas pierādīja, cik rūpīgi īpašniece iepērk preci. Nepastāvēja arī krājumu izsīkšanas briesmas, jo cilvēkiem patika mainīties grāmatām. Tas šajā nodarbē bija lieliskākais. Nepārtraukta, ilgstoša lētu krājumu plūsma.
Mis Mērija pievērsās vēstures nodalījumam un pārlaida skatienu grāmatu muguriņām.
Baidos, ka man būs nepieciešama jūsu palīdzība, viņa sacīja, norādīdama uz vienu no augšējiem plauktiem.
Malons bija sešas pēdas garš. Mis Mērija bija vismaz pēdu īsāka.
Gatavs pakalpot.
Tā atrodas tur. Ceturtā no kreisās puses.
Viņš pastiepās pēc grāmatas sarkanos vākos. Tā izrādījās labi ja desmit collas augsta, četras collas plata un nepilnu collu bieza. "Deviņpadsmitā gadsimta beigas," Malons sprieda, nopētījis vākus un iesējumu. "Slavenie blēži".
Un tad viņš ievēroja grāmatas autora vārdu.
Brems Stokers.
26. NODAĻA
Ketlīna apstādināja automašīnu. Atgriezdamās no Oksfordas, viņa pārdomāja notikušo un nāca pie secinājuma, ka tiek mānīta. "Nekādas Evas Pazanas nav vismaz Linkolnas koledžā tāda nav strādājusi. Varbūt Pazanai lika samelot. Bet… kādēļ? Vai tad viņi visi nedarbojas uz vienu roku? Metjūss pavēlēja man satikties ar profesori. Ja Pazana bija viltvārde, kāda visam jēga?" Ketlīna bija vēlreiz pārbaudījusi Jēzus koledžu un arī tur atradusi nesakritības. Tagad viņa bija atgriezusies Tempļa baznīcā. Notikumi nedeva miera.
Auto viņa novietoja ārpus teritorijas un iegāja Tiesu innos pa transporta līdzekļu vārtiem, kuros neviens nedežurēja. Karaļa sola celiņš bija slapjš un vēlās stundas dēļ arī tukšs neviena automobiļa neredzēja.
Dažkārt Ketlīna nožēloja lēmumu nenodarboties ar jurisprudenci. Ne tēvs, ne vectēvs vairs nebija šai saulē, kad viņa izvēlējās strādāt Smago organizēto noziegumu pārvaldē. Savu tēvu viņa tikpat kā neatcerējās viņš nomira, kad meitene vēl bija maza -, taču māte uzturēja dzīvu viņa piemiņu. Un tādēļ Ketlīna nolēma kļūt par juristi. Atgriešanās Tiesu innos un atmiņas par šeit un Oksfordā pavadīto laiku visādā ziņā bija modinājušas viņā kaut ko jaunu. Trīsdesmit sešu gadu vecumā viņa vēl varētu bez pūlēm noslīpēt prasmes un varbūt iegūt advokāta licenci. Tas neapšaubāmi būtu smags ceļš, taču drīzumā tā varētu būt viņas vienīgā izeja. Karjera pārvaldē šķita noslēgusies, un īsā uzturēšanās izlūkdienesta lauciņā droši vien beigsies, vēl nesākdamās.
"Tad nu gan putru esmu ievārījusi savā dzīvē!"
Taču nožēlai nebija laika.
Patiesībā nekad nav bijis.
Ketlīna zināja, ka nākamajā dienā, svētdienā, visur innos staigās tūristi, apmeklēs slaveno Tempļa baznīcu un apbrīnos apkārtni. Tiesa, senajā ēkā no agrākajiem laikiem bija saglabājies maz. Pirms dažiem gadsimtiem protestantu baristri, tiekdamies izdzēst visus katolicisma simbolus, nobalsināja sienas un apmeta kolonnas šī puritāniskā šķīstīšana iznīcināja visu senlaicīgo skaistumu. Vairums no tā, ko apmeklētāji tagad skatīja, bija rekonstruēts divdesmitajā gadsimtā pēc tam, kad vācieši bija sabombardējuši apkārtni Otrā pasaules kara laikā.
Šajā vēlajā stundā baznīca bija aizslēgta un grima tumsā. Strauji tuvojās pusnakts. Tomēr netālajā saimnieka mājvietā dega gaisma. Tur dzīvoja uzraugs, kura pienākums bija pieskatīt baznīcu un kurš kalpoja gan Midltemplai, gan Inertemplai.
Viņa pieklauvēja pie durvīm.
Tās atvēra aptuveni četrdesmit piecus gadus vecs vīrietis, kas stādījās priekšā kā saimnieks. Viešņas ierašanās viņu acīmredzami mulsināja, tālab Ketlīna uzrādīja savu dienesta apliecību un apjautājās:
Cikos baznīcu vakarā slēdz?
Jūs ieradāties tik vēlā stundā, lai to noskaidrotu?
Ketlīna mēģināja blefot. Ņemot vērā nesenos notikumus, jums nevajadzētu būtu pārsteigtam.
Bija skaidrs, ka vārdi ir trāpījuši mērķī.
Dažādos laikos, vīrietis sacīja. Parasti četros vakarā. Citreiz agrāk, pat vienos. Tas atkarīgs no tā, vai mums ir ieplānots kāds dievkalpojums vai īpašs pasākums.
Tāds kā šodien?
Viņš pamāja. Mēs slēdzām baznīcu četros, kā lūgts.
Un pēc tam tajā neviens neiegāja?
Uzraugs veltīja sievietei ziņkārīgu skatienu. Es pats aizslēdzu durvis.
Vai vēlāk tās neatslēdza kāds cits?
Vai jūs domājat to īpašo pasākumu? viņš jautāja.
Tieši to es domāju. Vai viss notika tā, kā iepriekš paredzēts?
Vīrietis palocīja galvu. Durvis tika atslēgtas sešos un atkal aizslēgtas desmitos. Kā tika lūgts, ēkā neatradās neviens no personāla.
"Improvizē. Domā. Nepalaid vējā tādu izdevību."
Mums ir dažas… iekšējās problēmas. Radās sarežģījumi. Ne no jūsu puses. No mūsējās. Mēs cenšamies pārbaudīt visas darbības un noteikt problēmu cēloņus.