Vai dieniņ! Man tika pieteikts, ka visam jābūt precīzi.
To sacīja jūsu priekšnieks?
Pats mantzinis.
Innus vadīja benčeri, juristu biedrības vecākie locekļi parasti tie bija tiesneši. Vecākais benčers bija mantzinis.
Midltemplas vai Inertemplas mantzinis? Ketlīna vaicāja.
Baznīca atradās uz abu innu teritorijas robežas, un abas biedrības kopīgi to uzturēja. Dienvidu puses soli bija paredzēti Inertemplas pārstāvjiem, bet ziemeļu puses soli Midltemplai.
Inertemplas. Mantzinis to īpaši uzsvēra, un otrs vīrs viņam piebalsoja.
Tieši to es nācu noskaidrot. Kas bija tas otrs vīrs?
Ievērojams cilvēks. Pavecāks džentlmenis ar spieķi. Sers Tomass Metjūss.
Malons nolika grāmatu uz letes. Veikalā bija ienākuši vēl daži pircēji un pētīja plauktus.
Šie cilvēki patiešām ienāk pēc teātra izrādēm, vai ne? viņš vaicāja.
Tas ir vienīgais iemesls, kāpēc es nedēļas beigās slēdzu veikalu vēlāk. Esmu pārliecinājusies, ka tas ir visai ienesīgi. Par laimi, man naktis diezgan labi patīk.
"Kas patīk man? Naktis? Rīti? Visa diena? Acīmredzot es piespiežu prātu darboties tad, kad tas nepieciešams. Pašlaik mans organisms darbojas pēc Džordžijas laika, piecas stundas agrāk, tāpēc es jūtos labi."
Mis Mērija norādīja uz grāmatu, kuru viņš turēja rokās.
Tā izdota tūkstoš deviņi simti desmitajā gadā. Brems Stokers strādāja pie sera Henrija Irvinga, viena no dižākajiem Viktorijas laikmeta aktieriem. Irvings bija nolīdzis Stokeru vadīt Liceja teātri, kas atradās netālu no Strendas. Vienlaikus šis vīrs bija Irvinga personiskais asistents un tajos gados sarakstīja lielāko daļu savu pazīstamāko darbu, tostarp arī "Drakulu". Stokers dievināja Irvingu. Daudzi apgalvo, ka "Drakulas" galvenā varoņa iedvesmas avots bijis Irvings.
To es nebiju dzirdējis.
Sieviete pamāja. Taču tūkstoš deviņi simti trešajā gadā, Irvinga uzdevumā meklēdams kādu zemes gabalu, kuru tas gribētu iegādāties, Stokers uzgāja interesantu leģendu. Kotsvoldas kalnos. Netālu no Glosteršīras un Bizli ciemata. Viņa atvēra sarkanajos vākos iesieto sējuma satura rādītāju. Stokeru valdzināja dažādas blēdības un krāpnieki. Viņš apgalvoja, ka "vienādi vai otrādi, bet viltvārži turpinās plaukt un zelt, kamēr vien cilvēka daba paliks tāda, kāda tā ir, un sabiedrība ļausies apmuļķošanai". Tā nu viņš aprakstija dažādus izdaudzinātus un ari mazāk zināmus gadījumus.
Malons nopētīja satura rādītāju, kas piedāvāja vairāk nekā trīsdesmit pārstāstus, kas ietilpa gandrīz trīssimt lappusēs. Klīstošais ebrejs. Raganas. Sievietes, kas pārģērbušās par vīriešiem. Neīstie Francijas troņmantnieki. Doktors Dī.
Bez daiļliteratūras romāniem un īsajiem stāstiem Stokers sarakstīja arī četrus dokumentālus darbus, mis Mērija turpināja. Bet pamatdarbu viņš nepameta un strādāja pie Irvinga līdz pat dižā aktiera nāvei tūkstoš deviņi simti piektajā gadā. Stokers nomira divpadsmitajā gadā. Šo grama tu izdeva divus gadus agrāk. Izlasījusi to, kas rakstīts zibatmiņas failā, es uzreiz iedomājos par to.
Viņa norādīja uz pēdējo satura rādītāja ierakstu nodaļu, kas sākās divsimt astoņdesmit trešajā lappusē.
"Zēns no Bizli."
Uzmanīgi atšķīris norādīto lappusi, Malons sāka lasīt, bet jau drīz pacēla acis. Nevar būt!
Un kādēļ ne, mister Malon?
Ketlīna atvadījās no uzrauga un izgāja no Tiesu inniem. Gan viņa, gan, iespējams, Entrims turp atvilināti. Pēc tam viņu aizsūtīja uz Oksfordu.
"Es pats piederu Inertemplai. Jau piecdesmit gadus."
Tā Metjūss bija viņai pirmīt lielījies.
Pēc tam Oksfordā stāstījis par Daidala biedrību.
"Runājot par vīru, ar kuru jūs tikāties kapelā… mēs ar viņa organizāciju esam saskārušies arī agrāk. Tā uzrunāja arī Bleiku Entrimu Tempļa baznīcā."
Tomēr tas bija Metjūss, kurš ar Inertemplas mantziņa starpniecību lika atvēlēt baznīcu savām vajadzībām.
Nevis kāda Daidala biedrība.
"Kas īsti notiek?" Ketlina prātoja.
Aizdomas bija pāraugušas vispārējā neuzticībā.
Ievibrējās tālrunis.
Atradusi aparātu, viņa apskatīja zvanītāja numuru.
Metjūss.
Vai jūs esat atgriezusies Londonā? viņš jautāja.
Kā jūs pavēlējāt.
Tad dodieties uz veikalu Rīdženstrītā, pie Pikadili laukuma. Any Old Books. Tur uzturas tas amerikāņu aģents Kotons Malons un, iespējams, arī mūsu meklētais jauneklis īans Danns. Varbūt tur atrodama arī zibatmiņa.
Un Entrims?
Apstākļi ir mainījušies. Izskatās, ka misters Entrims ir nosūtījis Malonu atrast lanu Dannu un zibatmiņu. Tā kā Entrima rīcībā šīs ierīces nepārprotami nav, es gribu, lai jus nodibināt sakarus ar Malonu un iegūstat zibatmiņu. Dariet visu, kas jādara, lai paveiktu šo uzdevumu. Tomēr pasteidzieties.
"Interesanti, kāpēc jāsteidzas?"
Misteram Malonam pavisam drīz var gadīties kāda liksta.
Gērijs kopā ar Entrimu piegāja pie cita galda, kur zem stikla vāka līdzīga tam, zem kāda viņa māte glabāja kūkas un pīrāgus, bija novietota grāmata.
Entrims nocēla stikla kupolu. Šī mums ir jāsargā. Tā ir visam pamatā.
Mister Entrim, kāpēc…
Sauc mani par Bleiku.
Vecāki man vienmēr mācījuši uzrunāt pieaugušos pieklājīgi.
Labs padoms. Taču pieaugušais var ļaut sevi uzrunāt
citādi.
Zēns pasmaidīja. Tad gan drīkst.
Es ari tā domāju.
Gērijs gan nejutās gluži ērti, sacīdams "tu", taču skaļi to neatzina un turpināja aplūkot seno grāmatu.
Šīs piezīmes rakstīja Roberts Sesils, visievērojamākais vīrs Anglijā no tūkstoš piecsimt deviņdesmit astotā līdz tūkstoš sešsimt divpadsmitajam gadam. Viņš kalpoja karalienei Elizabetei Pirmajai un karalim Džeimsam Pirmajam par galveno ministru. Droši! Tu drīksti to atvērt.
Zeltaini zaļganās lapas ar sausajām, apdriskātajām malām šķita trauslas kā kartupeļu čipsi, un tajās rindojās ar roku rakstīti simboli un burti.
Simt piecās lappusēs ir septiņdesmit pieci tūkstoši rakstu zīmju, Entrims stāstīja. Viss teksts ir šifrēts. Kods nav uzlauzts kopš tūkstoš sešsimt divpadsmitā gada. Taču mums tas izdevās.
Kas tur rakstīts?
Tas, kas var mainīt vēsturi. Entrims šķita lepns par savu veikumu.
Vai to bija grūti uzlauzt?
Talkā nāca mūsdienīgi datori un arī tā akmens plāksne, kuru tu nupat redzēji uz grīdas. Simboli uz tās līdzinās simboliem piezīmēs un kalpo par atslēgu. Laimīgā kārtā Sesils ir atstājis šo akmeni nākotnei, lai kodu varētu atšifrēt.
Nez vai bija vērts tā pūlēties un šifrēt.
Entrims smaidīja. Mēs arī tā sākumā domājām. Tavs tēvs pirmīt jau ierunājās par tekstiem zibatmiņā. Kad iepazīst Roberta Sesila personību, viss nostājas savās vietās. Entrims norādīja uz datoriem. Mums par laimi, šie ir spējīgi uzlauzt daudz grūtāku kodu nekā Sesila radītais.
Gērijs pētīja lapas. Šī grāmata ir četrsimt gadus veca?
Visa pilnībā.
Lai uzdotu vēl kādu jautājumu, Gērijs saņēma drosmi. Es iedomājos par to dienu lielveikalā, vasarā. Kā tu pazīsti manu mammu?
Mēs pirms daudziem gadiem bijām draugi. Es ar viņu iepazinos Vācijā. Tolaik, kad tavs tēvs tur dienēja jūras karaflotē.
Par tēva flotes laikiem zēns zināja maz. Tikai vispārējos vilcienos iznīcinātāja pilots, dienējis daudzviet pasaulē, vēlāk kļuvis par flotes juriskonsultu. Mājas pagrabā mētājās plastmasas kaste ar formastērpiem, cepurēm un fotogrāfijām. Viendien Gērijs to bija izrakņājis un izskatījis. Varbūt derētu to izdarīt vēlreiz?