Prātā nāca kāds īpaši atzīmējams paziņojums karaliene uzstāja, ka neprecēsies "pat tad, ja viņai piedāvātu Spānijas karaļa dēlu vai atrastu kādu citu augstdzimušu princi".
Mums derētu to apspriest.
Izņēmusi no kabatas salocītu papīra lapiņu, mis Mērija to pasniedza vīrietim. Mana māsa lieliski pārzina visu, kas saistīts ar Elizabeti. Viņa jums palīdzētu daudz vairāk. Es jau pirmīt ar māsu aprunājos, un viņu mans stāstījums savaldzināja. Māsa ar nepacietību gaidīs jūsu zvanu rit no rīta. Vina dzīvo īstmolzi.
Šo ziņu Malons grasijas nodot Entrimam. Bet patlaban man nepieciešams atrast īanu un zibatmiņu.
Viņš ir augšstāvā. īans sacīja, ka jūs, visticamāk, ieradīsieties vēl šodien. Aiz plauktiem pa labi, mis Mērija norādīja.
Vairāki apmeklētāji izgāja no veikala, un tad ienāca citi.
Malons paķēra Stokera grāmatu. Vai drīkstu?
Tad viņš ievēroja cenu uz lapiņas, kas bija ievietota starp grāmatas lapām. Divsimt mārciņu. Padārgi.
Patiesībā diezgan lēti. Esmu redzējusi šādu eksemplāru par lielāku naudu.
Vai jūs pieņemat American Express?
Mis Mērija papurināja galvu. Tā būs dāvana vienam grāmatu tirgotājam no otra. Es paglabāšu to jums zem letes.
Viņš pateicās un devās pa kāpnēm augšup.
Arī viņa Kopenhāgenas mājā bija vairāki stāvi. Pirmajā bija ierīkots veikals, otrajā un trešajā glabājās grāmatas, bet augšējā stāvā atradās dzīvoklis, kuru viņš jau gadu sauca par savām mājām. Šim namam bija līdzīgs plānojums, vienīgi četru stāvu vietā bija trīs. Malons atrada īanu plašā dzīvoklī.
Kāpēc tu bēgi? viņš noprasīja.
Zēns vērās ārā pa logu. Jums tas jāredz.
Vīrietis piegāja pie loga un paraudzījās lejup.
Otrpus ielas stāvēja divi vīri.
Viņi ieradās pirms brīža. Ar auto.
Citi gājēji plūda straumēm, taču abi vīrieši pat nepakustē-
Neizskatās lāgā, īans noteica. Malons bija vienisprātis.
Abi vīrieši devās pāri ielai uz veikaliņa durvju pusi.
28. nodaĻa
Entrims bija gaidījis izdevīgu brīdi. Protams, tas bija jānokārto pamazām un uzmanīgi, taču nācās izmantot īso laika sprīdi, kas viņam bija atvēlēts. Pastāvēja vienīgi cerība, ka Gērijs Malons izteiks vēlmi uzturēties Londonā ilgāk. Pateicoties tam, ka Džordžijā uzdevis novērot un noklausīties Gēriju ar māti, Entrims visumā nojauta, kādas bija abu attiecības. Taču acīmredzot notikušas nozīmīgākas sarunas zem četrām acīm, ja reiz Gērijs tieši apvaicājās par savas mātes palaidnīgo pagātni.
Ar ko mana māte satikās? Gērijs vaicāja. Viņa man maz stāstīja.
Kādēļ tas ir tik būtiski? Entrims atbildēja ar pretjautājumu.
Tas saistīts ar manu tēvu. Gērijs brīdi klusēja. Patiesībā tas ir saistīts ar citu tēvu. Manu bioloģisko tēvu. Tā laikam to sauc. Manai mātei bija sānsolis, kura rezultātā piedzimu es.
Ko tu pats par to domā?
Es pat nezinu, ko domāt. Bet viņa man un manam tēvam ilgus gadus meloja.
Entrims bija gaidījis šo brīdi kopš tās dienas, kad lielveikalā ieraudzīja Gēriju. Viņam bijušas daudzas sievietes. Taču, cik viņam zināms, neviena nebija palikusi stāvoklī. Viņš pat bija pieņēmis, ka viņam vairs nav lemts kļūt par tēvu, taču Pemas Malonas atzīšanās bija visu mainījusi. Tagad viņam radusies izdevība tāda, kuru Pema nekad nebutu viņam sniegusi. Viņas rūgtie noliegumi Entrimu vienīgi spārnoja. "Ko gan viņa iedomājas, sasodīts?" Entrims gandrīz pasmaidīja. Šī operācija nebija izgāzusies. Viss noritējis saskaņā ar ideālu plānu.
Nāc man līdzi, viņš aicināja Gēriju.
Entrims aizveda zēnu atkal uz kabinetu. Noliktavas īpašnieks domāja, ka to noīrējis ražošanas koncerns, kas vēlas šai pusē uzsākt komercdarbību, un Entrims kopā ar vēl dažiem kolēģiem ir atsūtīti veikt sagatavošanās darbus. Līdz šim neviens nebija neko apšaubījis, nebija iejaucies, un īre bija nomaksāta ilgu laiku uz priekšu. Vienā pusē kabinetam bija ierīkotas labierīcības tajā telpā varēja iekļūt no noliktavas zāles. Viņš iegāja tualetē, ieslēdza gaismu, paaicināja Gēriju tuvāk un norādīja uz spoguli. Ieskaties sev acīs. Kādā krāsā tās ir?
Pelēkas. Tās vienmēr bijušas tādā krāsā.
Tavas mātes acis ir zilas, un Malonam ir zaļas acis. Ieskaties manējās!
Vīrietis vēroja, cik uzmanīgi Gērijs lūkojas viņam acīs.
Pelēkas, zēns noteica.
Klusēdams Entrims ļāva, lai Gērijs pats nonāk pie secinājumiem.
Un tā arī notika.
Tu biji tas, kurš satikās ar manu māti? Tā kā Entrims pamāja, Gērija sejā atspoguļojās spēcīgs satricinājums. Un arī tu nezināji?
Viņš papurināja galvu. Nezināju līdz tai dienai, kad sastapu jūs abus lielveikalā. Pēc tam es devos pie tavas mātes uz darbu un noprasīju skaidri un gaiši. Viņa atzinās.
To viņa man nav stāstījusi.
Baidos, ka tava māte gribēja noslēpt patiesību gan no tevis, gan no manis.
Kā tev izdevās atrast mani un manu tēti? Gērijs vaicāja. Kā mēs te nonācām?
Nedrīkstēja atklāt patiesību to, ka viņš licis novērot gan Gēriju, gan Pemu. To, ka viņš noorganizējis lūgumu Malonam pavadīt īanu Dannu uz Londonu. Tālab viņš vienkārši atteica:
Kādreiz dzīvē gadās, ka uzsmaida laime.
Dabiski, Entrims nedrīkstēja izpaust, ka Norss un Devīns ir viņa pakļautībā un Gērija "izglābšana" bijis viltīgs gājiens ar nodomu ne tikai tuvāk sapazīstināt tēvu un dēlu, bet arī likt Gerijam un Kotonam Malonam justies pateicīgiem. Protams, viņa vīriem bija uzdots sagūstīt arī īanu Dannu. Taču, kad Danns tomēr izbēga, Entrims ieceri mainīja, lai varētu nodarbināt Malonu citur.
Tavs bioloģiskais tēvs esmu es, viņš paziņoja Gērijam.
Gērijs nezināja, ko teikt. Viņš bija ilgi lauzījis galvu, pārdomādams faktu, ka viņa radīšanā piedalījies kāds nepazīstams vīrietis. Gribējās zināt, kurš tas ir, un tādēļ viņš prasīja patiesību mātei.
Un te nu šis cilvēks stāv.
Bet vai tā patiešām ir?
Acīmredzot šaubas lauzās uz āru, jo Entrims uzlika viņam roku uz pleca un sacīja:
Par to pārliecināties nav sarežģīti. Mēs varam veikt DNS testu.
Varbūt derētu gan.
Es jau domāju, ka tu gribēsi. Man kabinetā ir daži vates tamponi. Aši noņemsim uztriepi no mutes gļotādas, un lieta darīta. Es zinu šai pilsētā vienu laboratoriju, kas var veikt šo testu ātri.
Bet tas vienīgi apstiprinās to, ko mēs abi jau zinām, vai ne?
Entrims pamāja. Tava seja. Tavas acis. Tava miesasbūve. Mēs esam līdzīgi. Un tava māte atzinās, ka tā patiešām bijis. Bet es negribu, lai mūsu attiecībās valda šaubas.
Gērijs nebija tam īsti gatavs. Viņš bija samierinājies, ka nekad neuzzinās neko par savu īsto tēvu.
Ko lai tagad darām? viņš jautāja Entrimam.
Iepazīsim viens otru labāk. Mums tādas izdevības nav bijis.
Bet ko iesāksim ar manu tēti?
Kad viņš atgriezīsies, mēs viņam visu izstāstīsim.
Gaidāmā saruna nez kāpēc viesa zēnā nemieru. Viņš jutās neveikli. Neērti. Divi vīrieši. Abi viņa tēvi.
Tikai dažādās lomās.
Entrims arī šoreiz manīja viņa satraukumu. Nebēdā. Kotons šķiet kārtīgs vīrs. Iespējams, viņš arī jutīsies atvieglots, uzzinot patiesību.
Iespējams.
Entrims gan visādi centās izgaisināt zēna bailes, taču viņš nevēlējās Kotonam Malonam neko stāstīt. Viņš nebija pieņēmis galīgo lēmumu par rīcību pēc tam, kad Gērijam pavēstīs patiesību.