Viņa iespēra pa durvju apakšējo daļu, taču koks izturēja.
Bruņotais vīrietis jau bija izslējies stāvus un tuvojās plauktu galam.
Ne vecā sieviete, ne zēns to neredzēja.
Ketlīna atkāpās un pacēla ieroci.
Vīrietis viņu ieraudzīja un pieplaka grīdai, un Ketlīna izšāva cauri durvju loga stiklam.
Pašķīda lauskas.
/
Garāmgājēji pajuka kur kurais.
Iespiedzās kāda sieviete.
Ar skatienu Ketlīna meklēja bruņoto vīrieti.
Taču neatrada.
Tad viņš parādījās labajā pusē citā plauktu ejā tālāk no sievietes un zēna, taču tagad varēja netraucēti izšaut uz Ketlīnu. Viņa pavirzīja ieroci pa kreisi un atkal raidīja lodi pa caurumu, ko bija radījis pirmais šāviens. Vīrietis slēpās aiz plaukta galasienas, kas acīmredzot bija darināta no cieta koka. Skatienam parādījās ierocis. Tiklīdz atskanēja šāvieni, Ketlīna metās guļus uz ietves un sauca:
Visiem gulties!
Vairums cilvēku bija aizbēguši, daži pat izskrējuši uz ielas braucamās daļas.
Daži bija apgūlušies uz vēsā ietves asfalta.
Uz viņu pusi nospindza trīs lodes.
Veikalam tuvojās citi gājēji tie redzēja kņadu, bet nenojauta cēloni.
Tuvumā sastājās tikko pienākušo cilvēku pulciņš.
Ketlīna pievērsās veikalam un ieraudzīja vīrieti izskrienam pa durvīm un iejūkam pūlī. Viņa pietrūkās augšā un nomērķēja.
Taču šāviena ceļā bija pārāk daudz cilvēku.
Straujiem soļiem Malons atgriezās kāpnēs, noskrēja lejā un apstājās.
īan! Mis Mērija!
No ielas varēja saklausīt cilvēku saucienus, acīmredzot bija izsists durvju logs.
Mēs esam te! mis Mērija uzsauca.
Viņš pieskrēja pie letes un pārliecinājās, ka ne viens, ne otrs nav ievainots.
Desmit pēdu attālumā stāvēja nepazīstama sieviete. Aptuveni trīsdesmit piecus gadus veca, īsiem kastaņbrūniem matiem, tieva, pievilcīga, ģērbusies smilškrāsas mētelī. Labajā rokā viņa turēja nolaistu pistoli, stobrs vērsās pret grīdu.
Kas jūs tāda esat, nolāpīts? viņš noprasīja.
Ketlīna Ričardsa. Smago organizēto noziegumu pārvaldes aģente. Esmu te oficiālās darīšanās.
Strādājot Tieslietu ministrijā, Malonam bija nācies sadarboties ar šo institūciju.
Kādā nolūkā esat te?
Patiesībā, mister Malon, es cerēju dzirdēt jūsu atbildi uz šo jautājumu.
TREŠĀ DAĻA
..
30. nodaĻa
Gerijs nevarēja atgūties no satricinājuma, ko radīja Bleika Entrima atzīšanās. Visas šaubas, kas plosīja viņu kopš dienas, kad māte izpauda patiesību, nu bija zudušas, un tagad mocīja neparasts satraukums, kam nebija iespēja sagatavoties. Realitāte bija uzradusies pēkšņi.
Abi ar Entrimu viņi bija atgriezušies kabinetā.
Vai tu gribi veikt DNS testu? Entrims jautāja.
Laikam gan.
Tā mēs zināsim droši.
Entrims izņēma aizvērtu plastmasas maisiņu ar divām pudelītēm, un katrā atradās irbulītis ar vates tamponu. Viņš novilka viena irbulīša galu sev gar vaiga iekšpusi, atlika atpakaļ pudelītē un aizkorķēja.
Nu, muti vaļā!
Gērijs paklausīja, kamēr Entrims veica to pašu procedūru viņam.
Rezultātus zināsim jau rīt.
Iespējams, tad mēs jau būsim aizbraukuši.
Šāds paziņojums rosināja Gēriju uz domām par nākamo nepatīkamo soli. "Jāpastāsta tētim. Vai Kotonam Malonam. Kā lai īsti viņu tagad sauc?" Piepeši Gērijs aptvēra, ka, atrodot bioloģisko tēvu, rodas jautājums: "Kas man ir cilvēks, kurš mani uzaudzinājis?"
Kabinetā ienāca kāds vīrietis.
Entrims pasniedza viņam maisiņu ar paraugiem un iedeva adresi, kur tie jānogādā.
Vīrietis pamāja un izgāja.
Tavs tēvs ar mums nav vēl sazinājies, Entrims atgādināja. Cerams, ka viņš atradīs īanu Dannu.
Ko īans ir nozadzis?
Ferovs Karijs, kurš gāja bojā metro stacijā, bija mans darbinieks. Viņš atšifrēja piezīmes, kuras es tev nupat rādīju. Diemžēl savus pētījumus viņš aiznesa līdzi zibatmiņā, un mēs domājam, ka īans to nozadzis.
Kas tajā šifrētajā tekstā ir sacīts?
Es nezinu. Entrims paraustīja plecus. Bojāejas dienā Karijs mums zvanīja un pastāstīja, ka veicis lielu atklājumu. Viņš lūdza, lai kāds no mūsu vīriem satiekas ar viņu Oksfordas loka stacijā. Mūsu cilvēks ieradās brīdī, kad Karijs nokrita uz sliedēm. Viņš pamanīja īanu Dannu ar zibatmiņu rokā, taču drūzmā izlaida viņu no acīm.
Kā tu iepazinies ar manu mammu? Gērijs patiesi gribēja to zināt.
Kā jau teicu, viņa ar tavu tēvu dzīvoja Vācijā. Es arī. Viņa bija nelaimīga. Tavs tēvs bija viņu krāpis. Viņa jutās sāpināta. Dusmīga. Viendien es viņu ieraudzīju Vīsbādenes produktu tirgū. Mēs sākām runāties. Vēlāk sarunas turpinājās, un mēs tuvāk iepazinām viens otru.
Vai tu bija precējies?
Entrims papurināja galvu. Es neesmu bijis precējies.
Bet viņa gan.
Zinu. Es nerīkojos pareizi. Bet tolaik es biju daudz jaunāks. Viņa tāpat. Mēs visi nereti nožēlojam savas jaunības kļūdas. Esmu drošs, ka tava māte domā tāpat.
Kaut ko tamlīdzīgu viņa patiešām teica.
Gērij, tava māte jutās vientuļa un nodota. Man nav ne jausmas, kādas bija viņas un… tava tēta attiecības. Man vienīgi izdevās panākt, lai viņa uz īsu bridi jūtas labāk.
Tomēr nešķiet lāgā.
Varu tevi saprast. Bet pamēģini iejusties savas mātes fldā! Iesaistīdamās dēkā, viņa centās remdēt savas sāpes. Vai tas bija pareizi? Protams, nē. Bet tā tomēr notika, un tad radies tu. Tāpēc nevar teikt, ka viss izvērties slikti.
Kā tu domā… Kāpēc mamma atteicās stāstīt par tevi?
Entrims paraustīja plecus. Varbūt tāpēc, ka jebkura atzīšanās izraisītu aizvien vairāk jautājumu. Tava māte katrā ziņā negrib, lai tu par viņu domātu sliktu. Diemžēl viņa nav ņēmusi vērā tavas jūtas. Un manas arī ne.
"Nav gan," Gērijs domās piekrita, bet skaļi teica: Diez vai viņa būtu priecīga, ja uzzinātu, ka mēs esam pazīstami.
Droši vien. To viņa man pateica skaidri, kad sarunājāmies viņas kabinetā. Pema negribēja, lai mēs vispār tiekamies. Lika man doties prom un vairs neatgriezties.
Es tā neesmu ar mieru.
Es arī ne.
"Rūpīgi apsver katru vārdu!" Entrims sev piekodināja. "Šis ir bridis, kad es vai nu iekarošu zēna uzticību, vai arī viņu aizbiedēšu. Nav šaubu, ka Gērijs uzskata mani par savu īsto tēvu. DNS tests noteikti nāks par labu mums abiem, lai gan Pema jau bija skaidri likusi manīt tā rezultātu." Tagad bija nepieciešams panākt, lai šis piecpadsmit gadus vecais puisis sāk prātot, kurš patiesībā ir viņa tēvs. Tas, kurš viņu audzināja? Vai tas, kurš dāvājis savus gēnus? "Nav mana vaina, ka es neesmu ielaists zēna dzīvē. Šķiet, ka Gērijs arī ir to sapratis."
Vainīga ir viņa māte.
Taču pagaidām Entrims negribēja, lai zēns tik tālu aizdomājas.
Tas lai notiek vēlāk.
Ja vien Entrims labi pazina Pemu, tad, uzzinājusi par šiem notikumiem, viņa spers zemes gaisā, un nav zināms, ko viņa par to sacīs Gērijam. Taču, ja viņš spēlēs pareizi, tam nebūs nozīmes, jo zēnā modīsies daudz lielāka neuzticība pret māti. Galu galā māte bija tā, kura visu dzīvi viņam melojusi. Kādēļ lai Gērijs tagad viņai ticētu?
Taču vēl atlika jautājums par Kotonu Malonu, kurš atradās tuvumā un varēja nostiprināt savas pozīcijas, iekams Gērijs pagūs visu pienācīgi apsvērt.
To nedrīkst pieļaut.
"Jācer, ka šī saruna jau tagad rosinājusi jautājumus Gērija prātā. Nepieciešams iedvest viņam, ka arī tēvs ir zināmā mērā līdzvainīgs. Ja viss noritēs pēc manas ieceres, zēns var pat sākt vainot Kotonu Malonu. Un tādā gadījumā mana turpmākā rīcība Gērijam būs daudz vieglāk pieņemama," Entrims sprieda.