Šie vārdi Ketlīnai nepatika.
Vismazāk par visu mēs drīkstam pieļaut, ka tāda nesavaldīga būtne kā jūs sāk runāt lieku. Viņš satvēra durvju rokturi.
Vai jūs liksiet mani novākt? Ketlīna vaicāja.
Sers Tomass Metjūss izslīdēja no automašīnas un aši aizcirta durvis.
Ketlīnu sagrāba panika.
Priekšējos sēdekļos vietas nekavējoties ieņēma divi vīri.
Noslīgusi ieslīpi uz sēdekļa, Ketlīna iespēra pa durvīm, bet jau nākamajā brīdī atskārta, ka cerīgāk būtu izsist loga stiklu, un trieca pret to papēdi. Viens no vīriešiem pagriezās un viņai pie vēdera piespieda pistoles stobra galu.
Abu skatieni sastapās.
Izturieties rāmi, viņš brīdināja. Citādi nošaušu jūs tepat.
Malons vēroja, kā Tomass Metjūss iztraušas no automašīnas un tajā uzreiz iesēžas divi vīri. Ričardsas galva nozda skatienam, un viņas apavu zoles ietriecās aizmugures logā.
Viņai ir problēmas, lans noteica. Ielu atkal pārpludināja lēna satiksme. Automašīna necik tālu netiks.
Iesim palīgā! lans piedāvājās.
Vai tev ir kāda doma?
Varētu būt. Vismaz agrāk man tas ir izdevies.
Ketlīna nekad mūžā nebija jutusi tik spēcīgas bailes. Agi .Ik viņa ne reizi vien bija nonākusi grūtos apstākļos, kad dzīvība apdraudēta, taču allaž izvairījās no visnepatīkamāka. Protams, pēc tam notika smagas sarunas ar priekšniecību par pieļauto risku, bet tad visas briesmas jau sen bija aiz muguras.
Tagad bija citādi.
Šie vīri bija iecerējuši viņu nogalināt.
Policijas automašīnas salonā? Jāšaubās. Taču, ja viņa turpinās pretoties, visādi var gadīties. Tālab Ketrīna ar pienācīgu cieņu uzturējās pret pistoli, kuras stobrs bija piespiests vēderam, un beidza spārdīties.
Apsēdies! vīrietis pavēlēja.
Viņš atkal iekārtojās priekšējā sēdeklī, taču nenolaida vērīgu skatienu un pistoli no gūsteknes. Automašīna uzsāka gaitu un iejuka divjoslu satiksmē transporta līdzekļi šaurajā ielā nemitīgi te apstājās, te atkal brauca.
"Pacietību!" Ketlīna sev piekodināja.
"Esi mierīga!"
"Gaidi izdevīgu brīdi!"
"Bet kad tāds pienāks? Kur? Kā?"
Izredzes nešķita daudzsološas.
33. nodaĻa
Entrims iznira no noliktavas vēlajā nakts gaisā un attālinājās kādus piecdesmit jardus, iecerējis vienlaikus netraucēti sarunāties un novērot durvis, lai būtu drošs, ka Gērijs Malons paliks uz vietas. Viņš sastādīja Tempļa baznīcā grāmatā atrasto tālruņa numuru. Trīs signāli, un čerkstošā balsī atsaucās tas vīrietis, kurš bija ar viņu runājis Aplī baznīcas jomā.
Esmu gatavs slēgt vienošanos, Entrims paziņoja.
Tik vēlā stundā? Tad jau jūs grimstat vēl dziļāk purvā.
Pārākuma pilnais tonis aizvainoja. Entrims attrauca: Tā
gan nav. Izredzes rādās itin labas. Turpretim jūsējās… ne pārāk.
Vai jūs apgaismosiet mani? Pirms piekrītu jums izmaksāt piecus miljonus mārciņu.
Bijušais aģents Kotons Malons patlaban pilda manu uzdevumu. Viņš savulaik bija mūsu labākais operatīvais darbinieks un ir atradis to, ko es meklēju.
īanu Dannu?
Vīrieša informētība Entrimu satrieca. Abu sarunās šis vārds iepriekš netika nosaukts.
Tieši tā. Un ari zibatmiņu. Ja reiz zināt par Dannu, domāju, arī par datu nesēju esat dzirdējis.
Pareizs secinājums. Bijām cerējuši, ka izdosies iegūt gan zēnu, gan zibatmiņu vēl pirms jums, taču tas neizdevās. Mūsu vīri grāmatu veikalā cieta neveiksmi.
Tagad jūs zināt, kā es jūtos.
Svešais aprauti iesmējās. Jādomā, esmu pelnījis tādus vārdus. Galu galā, mēs nekautrējamies norādīt uz jusu panākumu trūkumu. Taču, tā kā zibatmiņa ir drošās rokās, acīmredzot laime uzsmaidījusi mums abiem.
"Tā gan."
Jūs esat piekritis slēgt vienošanos, svešais turpināja, taču ir vēl divi noteikumi, kuri jums jāpilda. Entrims klusēja un gaidīja. Noliktavā uzglabātos materiālus mēs gribam sev.
Jūs par tiem zināt?
Kā jau minēju baznīcā, mēs uzmanīgi sekojām jums. Pat ļāvām jums apgānīt Vindzoras pili un Henrija kapenes.
Droši vien tāpēc, ka ari jūs gribējāt zināt, vai tur kas atrodams.
Mēs gribējām saprast, cik tālu jūs grasāties iet.
Līdz galam. Bija svarīgi, lai sarunbiedrs notic, ka Entrims nav nobijies.
Klausulē atskanēja īsi smiekli. Labi, labi, mister Entrim. Pieņemsim, ka jūs būtu gatavs iet līdz galam. Vīrietis brīdi klusēja. Mūsu rīcībā ir precīzs jūsu noliktavā uzkrāto priekšmetu uzskaitījums. Tālab, lūdzu, pieraugiet, lai nekas nepazūd.
Un otrs noteikums?
Datoru cietie diski.
"Nolāpīts!" Šie cilvēki pilnībā pārzināja viņa darbības.
Mēs zinām, ka jūs nomainījāt cietos diskus trim Ferova Karija izmantotajiem datoriem, cerēdams no tiem iegūt viņa atšifrētos datus. Arī tos mēs gribam saņemt.
Vai tas ir tik būtiski?
Jūs raugāt sameklēt patiesību, kas palikusi apslēpta ilgu laiku. Mēs gribam nodrošināties, lai tā paliek neatklāta. Patiesībā mēs pat grasāmies iznīcināt visus jūsu guvumus, lai šīs raizes vairs mūs nemāktu.
Entrimam tas bija pilnīgi vienaldzīgi. Tikai gribējās, lai viss beidzas. Arī man ir kāds noteikums.
Ar pieciem miljoniem mārciņu ir par maz?
Tā būs atlīdzība par pabeigtu operāciju. Bez blaknēm. Un Vašingtonā neuzdos liekus jautājumus. Operāciju slēgs, un tā vairs netiks atjaunota. Tā jūs gribējāt. Es darīšu visu, lai to panāktu. Uzņemšos vainu un visus pārmetumus par izgāšanos.
Pieci miljoni nodrošina ērtas vecumdienas.
Tāds ir arī mans skatījums. Nu jūs gribat arī mūsu uzkrātos taustāmos pierādījumus un cietos diskus. Labi. Es sapratu. Taču saistībā ar zibatmiņu ir jāatrisina kāda problēma. Kotons Malons ir jālikvidē.
Mēs neesam slepkavas.
Nē, jūs tikai nogalināt cilvēkus. Malons nebija aizmirsis ne par savu kolēģi Svētā Pāvila katedrālē, ne par Ferovu Kariju. Malons izlasīja to, kas rakstīts zibatmiņas failos.
Jūs to zināt?
Viņš pats man pateica. Tātad, ja gribat, lai visi gali ir ūdenī, Malons ir jāiznīcina. Viņam piemīt eidētiskā atmiņa, tādēļ viņš neaizmirsīs ne mazāko sīkumu.
Klusums otrā galā apliecināja, ka Daidala biedrībai nav pienācīga argumenta, ar ko atspēkot šo apgalvojumu.
Doma skaidra, vecākais vīrs atzina. Vai zibatmiņa atrodas pie Malona?
-Jā.
Kā lai mēs viņu atrodam?
Es paziņošu, kur un kad.
Malons nolēca no ugunsdzēsēju kapnem. Ians jau viņu gaidīja. Viņi bija nokāpuši līdz otrajam stāvam un izlavījušies
Un Entrims beidza sarunu.
pa to pašu atvērto logu, kuru pirmīt izmantoja šāvējs. Tumšajā šķērsielā policistus nemanīja.
Vieglā riksī abi attālinājās no grāmatu veikala.
īans bija izstāstījis viņam savu ideju. Ierobežoto iespēju dēļ Malons jutās spiests zēnam uzticēties.
Turklāt tas patiešām varēja izdoties.
Šķērsielas galā viņi līdz ar nakts dzīrotājiem iejuka gājēju plūsmā un nonāca pie krustojuma. Grāmatveikals atradās divsimt pēdu attālumā, uz ietves tam iepretim joprojām stāvēja viena policijas automašīna. Otra, kurā atradās Smago organizēto noziegumu pārvaldes aģente, bija iesprūdusi sastrēgumā piecdesmit pēdas tālāk, gaidot luksoforā iedegamies zaļo gaismu. Malons cerēja, ka neviens automašīnā sēdošais, ja neskaita Ketlīnu Ričardsu, nepazīst vaigā nedz vinu, nedz īanu.