Выбрать главу

Metjūss man sniedza informāciju, Ketlīna stāstīja, par kādu noslēptu Tjūdoru svētnīcu, kurā glabājušās di­nastijas bagātības.

Šo faktu jūs man vakar noklusējāt.

Ketlīna palocīja galvu. Esmu pārliecināta, ka arī jūs man vakar neizstāstījāt visu.

Tad nu Malons noklausījās stāstu par notikumiem pēc Henrija VII un Henrija VIII nāves.

Man radās iespaids, ka šī informācija zibatmiņā varētu aizvest pie svētnīcas atrašanās vietas, Ketlīna atzina.

Taču Malons nevarēja atcerēties, ka izlasītajā failā būtu uz­tvēris kādas norādes.

Jūs pabeidziet brokastis, viņš sacīja. Man jāizdrukā dažas lapas.

No zibatmiņas?

Vīrietis pamāja. Būtu labi, ja pa rokai atrastos arī versi­ja uz papīra.

Vai mēs kaut kur dodamies?

Uz Hemptonkortu. Mums ar kādu jāaprunājas.

Ketlīna parlaida skatienu restoranam. Nekas un neviens nešķita neparasts. Viņi bija izslēguši mobilos tālruņus, jo Ma-

lons apgalvoja, ka tā viņu izsekojis Entrims. Viņai šāda teh­noloģija nebija sveša, turklāt drošs telefons ir izslēgts tele­fons.

Viņa prātoja, kāda ir vajadzība doties uz Hemptonkortu. "Ar ko mums jātiekas? Vai man tas ir svarīgi? Pēdējo div­padsmit stundu laikā es esmu zaudējusi divus darbus. Ko es varu iegūt šajā cīņā? Varbūt gudrāk būtu nocirst kā ar na­zi, aiziet tūlīt, lai nezaudētu vēl vairāk? Bet… vai tas aptu­rēs Tomasu Metjūsu? Diez vai. Ar viņu tik un tā nāksies no­kārtot darīšanas. Vai viņš tiešām tā apņēmies mani nogalināt? Pagaidām grūti pateikt, taču tas Metropoles po­licists patiešām būtu mani nošāvis, ja es nebūtu pārstājusi pretoties."

Paēdusi brokastis, Ketlīna gaidīja atgriežamies Malonu un ieklausījās apmeklētāju čalošanā. Pienāca viesmīlis, nokopa traukus un pielēja vēl kafiju. Ketlīna alkoholu lietoja maz, nesmēķēja, neaizrāvās ar azartspēlēm un nelietoja narkoti­kas, tomēr viens netikums viņai piemita kafija. Viņai tā gar­šoja gan karsta, gan auksta, gan salda, gan bez cukura visviens, lai tikai būtu labi daudz kofeīna.

Tas jums.

Viņa pacēla acis.

Viesmīlis, no jauna pienācis klāt, sniedza viņai aploksni.

To mums piegādāja no reģistrācijas galda. To tur atstā­jusi kāda sieviete.

Ketlīnai izkalta mute. Maņas uzreiz saspringa. Kas varē­ja zināt, kur viņa apmetusies? Atvērusi aploksni, Ketlīna iz­ņēma vienu papīra lapu, uz kuras vīdēja ar melnu tinti rak­stītas rindiņas.

"Apsveicu, mis Ričardsa! Jūs esat nonākusi vienreizējā stā­voklī. Patlaban neviens nav tuvāk Kotonam Malonam kā jūs. Izmantojiet to, cik vien iespējams! Iegūstiet zibatmiņu un no­skaidrojiet, ko tieši Malons zina. Ja gūsiet panākumus, es jums dodu savu godavārdu kā šīs karaļvalsts bruņinieks, ka tiksiet atalgota ar darbavietu manā organizācijā. Mūsu valsts ir briesmās, un mūsu pienākums ir to aizsargāt. Es apjaušu, ka jūtat pret mani aizdomas. Bet apdomājiet es zināju jūsu atrašanās vietu visu nakti, tomēr neko neuzsāku. Tas, ka jus lasāt šo vēstuli, apliecina manas spējas. Turklāt paturiet prā­ta, ka Daidala biedrība joprojām ir tuvumā un ari tās locek­ļi ir spējīgi uz daudz un dažādiem varoņdarbiem. Šī ir jūsu pēdējā izdevība uz pestīšanu. Pierādiet savu lietderību! Ja šāda virzība jūs apmierina, pamājiet ar galvu. Tiklīdz zibatmiņa būs jums rokā, piezvaniet man uz agrāk izsniegto tāl­ruņa numuru. TM."

/

Viņa neticēja savām acīm.

Tomass Metjūss viņu vēroja.

Tagad galvenais bija saglabāt mieru.

Pakļaušanās Metjūsa pavēlēm nozīmēja, ka jānodod Kotons Malons. Bet viņš bija svešs cilvēks. "Nekādu problē­mu. Jā, mēs pavadījām nakti vienā numurā, un viņš liekas patīkams. Taču šobrīd runa ir par valsts interesēm. Uz kārts likta mana karjera. Un ne jau pārvaldē, bet gan, iespējams, Slepenajā izlūkdienestā. Tur nevar pieteikties darbā. Šī ie­stāde pieņem darbiniekus, un tad tiem jāpierāda sevi. Pie­mēram, kā tagad. Protams, ar noteikumu, ka Tomasa Met­jūsa dotajam godavārdam kā šīs karaļvalsts bruņiniekam ir jelkāds segums," Ketlīna sprieda un strauji ieelpoja.

Saņēmās drosmi.

Un palocīja galvū.

36. nodaĻa

8.30

Entrims samaksāja par biļeti Vestminsteras abatijā un ie­gāja milzīgajā baznīcā, pasoļoja garām melnajai marmora plāksnei, kas simbolizēja Nezināmā Kareivja kapavietu, un tad korim ar izslavētajiem koka soliem. Svētnīcā aiz altāra margām tika kronēti britu karaļi un karalienes. Plāksnīte no­rādīja vietu, kur apglabāta Klēves Anna, Henrija VIII cetur­tā sieva, vienīgā, kurai pietika prāta aiziet no vīra pašai. Pē­dējā gada laikā Entrims bija daudz lasījis par Henriju VIII, viņa sievām un bērniem, īpaši Elizabeti. Savulaik Entrims bija uzskatījis savu ģimeni par nelabvēlīgu, taču Tjūdori to pār­spēja pilnā mērā.

Dievnams izrādījās pārpildīts, un tas nebija nekāds pār­steigums galu galā, bija nedēļas nogale, un visiem Londo­nas apmeklētājiem katrā ziņā ir jāapskata šī ievērojamā vie­ta, gan Dzejnieku stūris, gan izsmalcinātās kapelas, gan daudzās monarhu atdusas vietas. Šī tūkstoš gadu vecā baz­nīca ir pieredzējusi gandrīz visu, kas saistīts ar Angliju kopš normaņu iebrukuma.

Apgājis apkārt svētnīcai, Entrims nonāca pie gluda mar­mora kāpnēm, kas veda augšup uz Henrija VII kapelu. Pir­mais Tjūdoru karalis šo kapelu izbūvēja kā dzimtas kape­nes, un laika gaitā tā ieguva nosaukumu orbis miraculum "pasaules brīnums". Tas bija pelnīti. Milzīgie vārti bija izkalti bronzā, kas iestrādāta ozolkokā, tos greznoja rozes, lilijas un Tjūdoru ģerboņi. Aiz vārtiem stiepās joms ar trim ailām, četrām nišām un piecām kapelām. Abās pusēs rindojās koka soli, un virs tiem karājās Bātas bruņinieka karogs, zobens, bruņucepure un kaklauts.

Kārtējā senā organizācija.

To radīja Džordžs 1, atdzīvināja Džordžs V, un tagad tas tika uzskatīts par ceturto vecāko bruņniecības ordeni.

Atšķirībā no Daidala biedrības.

Kas šķita pastāvam tikai ēnās.

Kapelu apjoza bagātīgiem grebumiem rotātas nišas ar sta­tuju katrā, un virs tām tieši zem griestiem pletās logi, kas izskatījās ļoti trausli. Taču visvairāk apmeklētāju aizgrāba velvētie, ornamentiem greznotie griesti, kas šķita karājamies gaisā kā noburti un drīzāk atgādināja trauslu zirnekļa tīklu, nevis akmens konstrukcijas.

Pie pretējās sienas atradās Henrija VII kapavieta. Vien­laikus galvenais kapelas objekts un absolūta pretruna. Drī­zāk veidots romiešu stilā nekā gotiskā tas gan ir sapro­tams, jo autors bija itālietis. Šobrīd kapelu apbrīnoja vairāk nekā septiņdesmit cilvēki. Iepriekšējā vakarā, izgājis no ana­lītiķa dzīvokļa, Entrims piezvanīja un saņēma rīkojumu ie­rasties te ap atvēršanas laiku, ņemot līdzi cietos diskus, ku­rus tagad nesa iepirkumu maisiņā. No drošības viedokļa raugoties, vieta, kur apgrozās daudz cilvēku, šķita sniedzam zināmu mierinājumu, taču pārāk mierīgs Entrims nejutās. Cilvēkiem, ar ko viņš slēdza vienošanos, bija labi sakari, vi­ņi bija mērķtiecīgi un bezbailīgi.

Tālab viņš nezaudēja modrību.

Mister Entrim?

Viņš pagriezās un ieraudzīja aptuveni piecdesmit gadus vecu maza, trausla auguma sievieti. Iesirmie gaišie mati bija saņemti uz pakauša. Mugurā viņai bija tumši zils bikškostīms un īsa jaka.

Mani atsūtīja ar jums tikties, viņa turpināja.

Vai jums ir arī vārds?

Sauciet mani par Evu.

Gerijs bija priecīgs atkal satikt īanu. Un mis Mērija viņam uzreiz iepatikās. Viņa ļoti līdzinājās tēta mātei, kas dzīvoja da­žu stundu brauciena attālumā uz dienvidiem no Atlantas, Džor­džijas pavalsts vidusdaļā. Ik vasaru zēns pavadīja pie vecmā­miņas nedēļu, jo mamma ar bijušo vīramāti uzturēja labas attiecības. Vecmāmuļa Džina nemaz nevarēja nepatikt viņa bi­ja klusa, mierīga un nekad nebilda neviena slikta vārda.