Выбрать главу

Visi bija pārlaiduši nakti mājā, kur viņu ar tēti aizveda iepriekšējā vakarā. īans izstāstīja notikumus grāmatveikalā un arī to, kas notika pēc aģentes izglābšanas. Lai arī norai­zējies, Gērijs priecājās, ka tētis bija iejaucies un vērsis visu par labu. Entrims nepalika, taču piezvanīja un pavēstīja, ka Malons ir sveiks un vesels.

Tavam tēvam no rīta vēl šis tas jāsameklē, Entrims sacīja. Es viņam piezvanīju un pateicu, ka tev ir viss kārtībā.

Vai tu izstāstīji viņam par mums abiem?

Izdarīsim to rīt, aci pret aci. Viņam tagad ir daudz citu darī­šanu. Mēs varam to pateikt rīt.

Gērijs bija piekritis.

Tagad viņi bija atgriezušies noliktavas birojā un sēdēja tur trijatā abi pārējie aģenti uzturējās ārpusē. Entrims nekur nebija redzams.

Vai jūs zināt, kurp devās mans tētis? viņš vaicāja īanam un mis Mērijai.

īans papurināja galvu. Viņš neteica.

Gērijs gribēja izrunāties ar Entrimu, taču tas nebija iespē­jams. Tādēļ viņš nolēma tagad izstāstīt to, ko vakar bija uz­zinājis.

Vai tu esi drošs, ka tā tiešām ir? mis Mērija jautāja, kad zēns pabeidza.

Viņš pamāja. Mēs veicām DNS testu, un tas būs pierā­dījums.

Tas gan tev noteikti ir satricinājums, mis Mērija atzi­na. Atrast savu īsto tēvu. Šeit.

Nu, bet tu vismaz zini, īans aizrādīja. Būtu gan bijis labāk, ja tev to pastāstītu mamma.

Iespējams, viņai bija kāds svarīgs iemesls to paturēt no­slēpumā, mis Mērija prātoja.

Tomēr Gērijs jutās pārliecināts. Es priecājos, ka to zinu.

Ko tu tagad iesāksi? mis Mērija vaicāja.

To es vēl nezinu.

Un kur ir misters Entrims?

Gan jau ieradīsies. Viņš ir CIP aģents, pilda uzdevumu. Mans tētis viņam palīdz.

Tomēr Gērijs joprojām raizējās.

Atmiņā atausa vecāku šķiršanās, kad māte skaidroja, cik grūti viņai nācies pārdzīvot ilgos raižpilnos gadus. Toreiz viņš nebija to sapratis, taču tagad apzinājās, ka neziņa par sava tuvākā likteni noteikti prasa daudz nervu. Viņš to bija pacietis vien dažas stundas, turpretim mātei nācās izturēt gadiem ilgi. Vecāku šķiršanās viņā bija modinājusi dusmas, viņš nebija varējis īsti saprast, kāpēc viņiem dzīve ir labāka vie­nam bez otra, kā abi bez aplinkiem paskaidroja. Vēlāk viņš bija savām acīm novērojis nepatiku abu attiecībās. Vecāki sa­līga mieru tikai pirms mēneša, pēc visiem tiem notikumiem Austrijā un Sīnāja pussalā, bet māte īpaši nemainījās. Viņa joprojām bija nervoza. Uzbudināta. Viegli aizkaitināma.

Tad Gērijs bija noskaidrojis iemeslu viņa atklāja patie­sību.

Un viņš nebija mātei atvieglojis dzīvi.

Gluži otrādi. Viņš pieprasīja pateikt, kas ir viņa īstais tēvs. Māte liedzās. Viņš piedraudēja pārcelties uz dzīvi Dānijā.

Daudz strīdu.

Vairāk, nekā viņi abi bija pieraduši.

Bija nepieciešams parunāt ar māti.

Kad atgriezīsies Entrims vai tētis, viņš tā arī izdarīs.

Entrims nolēma Evai izpatikt un apjautājās: Kāpēc mēs tiekamies šeit?

Nāciet līdzi.

Viņa aizveda Entrimu pie Henrija VII kapavietas.

Šī, iespējams, ir visdiženākā kapela visā Anglijā, Eva klusā balsī stāstīja. Šeit apbedīts pats Henrijs un viņa ka­raliene Elizabete no Jorkas. Zemāk atrodas Tjūdoru kape­nes, kur guļ Džeimss Pirmais un pusaugu Edvards Sestais. Visapkārt ir kapenes, kurās atdusas Mērija, skotu karaliene, Čārlzs Otrais, Viljams Trešais, Mērija Otrā, Džordžs Otrais un karaliene Anna. Šeit apbedīti pat abi Tauerā ieslodzītie prinči, Edvarda Ceturtā dēli, kurus noslepkavoja viņu tēvo­cis Ričards Trešais. Viņa nogriezās pa kreisi, apstājās pie vienas no smailajām arkām, kas veda uz sānu nišu. Un tad vēl šis.

Melnbaltais marmora piemineklis ar kolonnām un zeltī­tiem burtiem attēloja sievieti karaliskās drānās.

Elizabetes Pirmās atdusas vieta, norādīja Eva. Viņa nomira tūkstoš sešsimt trešā gada divdesmit ceturtajā mar­tā un iesākumā tika apbedīta tur, blakus savam vectēvam, pazemes kapenēs. Taču viņas ieceltais pēctecis Džeimss Pir­mais lika uzbūvēt šo pieminekli. Karalieni pārvietoja šurp tūkstoš sešsimt sestajā gadā, un šeit viņa atdusas.

Abi pietuvojās kapavietai, kur pulcējas daži cilvēki.

Pavērojiet seju, Eva čukstus lika.

Viņš piegāja tuvāk. Tēlam bija vecas sievietes seja.

Pēdējos karalienes valdīšanas gados tika ieviests Jaunī­bas maskas likums. Neviens mākslinieks nedrīkstēja attēlot Elizabeti citādi kā vien jaunu. Taču uz viņas kapu šis notei­kums netika attiecināts, un tāda viņa šeit iemūžināta.

Tēlam bija grezna apkakle un galvā kronis. Vienā rokā tas turēja valsts ābolu, otrā scepteri.

Kapā apbedīti divi cilvēki, skaidroja Eva. Elizabete un viņas pusmāsa Mērija. Šobrīd abu kauli jau ir sajaukušies. Skatieties! Viņa norādīja uz pieminekļa pamatni, kur bija redzams uzraksts latīņu valodā. Vai protat to izlasīt? Eva vaicāja.

Entrims papurināja galvu.

"Kopā tronī un kapā, te guļam mēs, māsas, Elizabete un Mērija, cerībā uz Augšāmcelšanos."

Dīvaini, vai jūs tā neteiktu? Apbedīt abas kopā. Sa­gaidījusi Entrima piekrišanu, Eva turpināja: Abas bija vald­nieces, un abām bija tiesības uz atsevišķu kapavietu, taču vi­ņas atdusas kopā. Kārtējais gudrais Roberta Sesila gājiens, ļaujot mirstīgajām atliekām sajaukties. Neviens vairs neat­šķirtu, kas pieder kurai. Protams, par salīdzinošo anatomi­ju un DNS testiem Sesils nenieka nezināja. Viņa laikos šāds apbedījums noslēptu visu.

Vai kāds ir tajā ieskatījies?

Eva papurināja galvu. Kaps nekad nav atvērts. Pat Kromvela un pilsoņu kara laikos.

Entrims tomēr nenocietās un pajautāja: Kādēļ mani šurp aicināja?

Tūristi devās uz nākamo apbrīnas vērto objektu.

Lordi uzskatīja, ka jūs, iespējams, gribētu savām acīm redzēt, cik sabiedriskā vietā slēpjas jūsu meklētais noslē­pums.

Lordi?

-Jūs viņus sastapāt Aplī. Viņi vada mūsu biedrību. Katrs savu posteni manto no priekšgājēja, un tāda kārtība pastā­vējusi kopš tūkstoš sešsimt desmitā gada, kad Roberts Sesils nodibināja Daidala biedrību. Jūs, protams, apjaušat Sesila saistību ar Elizabeti?

Entrims apjauta gan. Valdnieces nāves brīdī Sesils bija valsts sekretārs. Bet viņš nomira tūkstoš sešsimt divpa­dsmitajā gadā.

Sieviete pamāja. Viņš mūžam vārguļoja. Daidala bied­rība bija daļa no viņa mantojuma. Sesils zināja lielu noslē­pumu, par kuru vēl pirms dažām desmitgadēm neviens ne­interesējās. Jums par godu jāatzīst, ka spējāt noskaidrot vairāk, nekā jebkuram tas liktos iespējams.

Šajā darbā Entrimam ļoti palīdzēja veca CIP atskaite, ku­ra izklāstīti dažu pārdrošu īru juristu centieni pirms četrdes­mit gadiem.

Eva norādīja uz kapu. Šis piemineklis Elizabetei ir pē­dējais, kurš uzsliets Vestminsteras abatijā, vietā, kur apbe­dīts valdnieks. Vai nav interesanti, ka šajā kapā ir apbedī­tas divas personas, bet attēlota tikai Elizabete? Turklāt kā veca sieviete, pretēji viņas vēlmēm. Elizabetes bēres un ap­bedīšanu uzraudzīja Roberts Sesils. Vēlāk viņš kalpoja Eli­zabetes pēctecim Džeimsam Pirmajam valsts sekretāra ama­tā un pats personiski pārraudzīja šī pieminekļa uzcelšanu. Vienīgi jūs varētu izprast šī fakta nozīmīgumu.