Tas tiesa. Ferovs Karijs bija izstāstījis Entrimam par Sesiliem, īpaši par Robertu. Tas bijis maza auguma vīrietis kumpu muguru un gājis uz āru izvērstām pēdām. Melno acu skatiens gan bijis caururbjošs, taču laikabiedri allaž uzsvēra viņa pieklājīgo un pieticīgo izturēšanos, pat mīļu laipnību. Apzinādamies savu fiziskās pievilcības trūkumu, viņš sevī attīstīja dubultpersonību. Kā valsts ierēdnis viņš bija apdomīgs, saprātīgs un uzticams. Bet privātā lokā šis džentlmenis pārvērtās par ekstravagantu personu, nevaldāmu spēlmani un sieviešu mīlētāju, ar tieksmi uz ilgām dziļas nomāktības lēkmēm. Jo ilgāk viņš strādāja, jo vairāk dzisa viņa popularitāte apkārtējo vidū. Ienaidnieku skaits auga.
Nāves brīdi jau nīsts un neglaimojošu iemeslu dēļ ieguvis palamu "Lapsa". Entrims atcerējās Karija noskaitīto tai laikā iecienīto pantiņu:
Apveltīts ar prāta apmēriem baisiem Kā slazdiem pret'niekiem, viltībām draugiem.
Nu apbedīts Hetfīldā ir Lapsas kungs.
Tas smirdeklis no bakām nu ir beigts.
Tas, ka Sesils rakstījis šifrētas piezīmes, bija mulsinoši un šķita pretrunā ar viņa noslēpumaino dabu. Taču, kā paskaidroja Karijs, nākamo paaudžu atzinību var lieliski iekarot, ja atstāj pēctečiem vienīgo atslēgu noslēpuma atklāšanai. Visi tajā iesaistītie tad jau būtu miruši. Kontrolējot informāciju, var panākt sev vēlamu iznākumu. Un vienīgais ieguvējs no tā būs Roberts Sesils.
Eva norādīja Entrimam uz vēl vienu gravējumu latīņu valodā un iztulkoja:
"Par mūžīgu piemiņu Elizabetei, Anglijas, Francijas un Īrijas karalienei, karaļa Henrija Astotā meitai, karaļa Henrija Septītā mazmeitai, karaļa Edvarda Ceturtā mazmazmeitai. Savas valsts māte, reliģijas un visu liberālo zinātņu auklētāja, daudzu valodu pratēja, apveltīta lieliskām dāvanām gan miesā, gan prātā un uzteicama par valdnieka cienīgiem tikumiem pāri dzimumu robežām. Džeimss, Lielbritānijas, Francijas un Īrijas karalis, uzticīgi un taisnīgi ir uzcēlis šo pieminekli tai, kuras tikumu un karaļvalsti viņš manto."
Entrims uztvēra atslēgas vārdus.
"Uzteicama par valdnieka cienīgiem tikumiem pāri dzimumu robežām."
Kārtējā bezjēdzīgā, nebūtiskā frāze, ja vien nezināja, ka Elizabete I nav tā, par kuru uzdodas.
Gudri nostrādāts, vai ne? Kad Entrims pamāja, Eva turpināja: Saistībā ar Robertu Sesilu šādi apgalvot nākas
Meži. Renesanses laikmeta cilvēka uztverē vēlme tikt pieminētam pēc nāves bija augstāka gara dota zīme. Lai nu ko par Sesilu var teikt, bet viņa piemiņa nav zudusi.
Tieši to pašu bija stāstījis arī Karijs.
Tūkstoš sešsimt sestajā gadā, kad šo pieminekli te uzstādīja, Roberts Sesils bija vienīgais starp dzīvajiem, kas vēl zināja patiesību. Tātad viņš bija vienīgais, kurš varēja atstāt šadu uzrakstu. Eva pastiepa roku pēc iepirkumu maisiņa, un Entrims pasniedza sievietei cietos diskus. Stundas laika uz jūsu nosaukto kontu tiks pārskaitīti divarpus miljoni mārciņu. Kad operācija oficiāli tiks slēgta un pārpalikušie pierādījumi iznīcināti, izmaksāsim atlikušo summu. Tam jānotiek tuvāko četrdesmit astoņu stundu laikā.
Un mans otrs jautājums?
Kur ir Kotons Malons?
Tā kā Malons iepriekšējā vakarā bija piezvanījis un lūdzis paņemt savā paspārnē īanu Dannu un grāmatveikala īpašnieci, Entrimam atbilde bija gatava. Viņš gan negribēja uzraudzīt ne vienu, ne otru, taču, lai neatbaidītu Malonu no operācijas, bija nosūtījis abiem pakaļ vienu aģentu.
Viņš dodas uz Hemptonkortu.
37. nodaĻa
9.10
Malonam patika Hemptonkorta. Gigantiskā pils no sarkaniem ķieģeļiem bija uzcelta Temzas ziemeļu krastā pirms piecsimt gadiem. Savulaik tā bijusi templiešu zeme, tad piederējusi hospitāliešu bruņinieku ordenim, un tūkstoš piecsimt četrpadsmitajā gadā savas varas pilnbriedā to bija iegādājies Tomass Vulzijs neilgi pēc tam viņš kļuva par Jorkas arhibīskapu, vēlāk tika pie kardināla un visbeidzot Lorda augstā kanclera amatiem. Taču pēc sešiem gadiem, nespēdams izgādāt Henrijam VIII šķiršanos no Aragonas Katrīnas, viņš zaudēja pastāvošās varas labvēlību. Lai pielabinātos karalim, Vulzijs Hemptonkortu uzdāvināja Henrijam.
Šis stāsts Malonam patika. īpaši tāpēc, ka Vulzija žests izrādījās velts, jo kardināls krita par upuri cietsirdībai, ar kādu bija vērsies pret citiem. Pašam par laimi, viņš nomira, iekams tika lemts par to, ka viņam jānocērt galva. Henrijam dāvana iepatikās, un viņš pili nevilcinoties paplašināja, lai tā atbilstu karaliskajām vajadzībām. Dažus gadsimtus vēlāk Olivers Kromvels, sākumā nospriedis pārdot to par sviestmaizi, tomēr pārdomāja un saprata, ka pils sniedz patīkamu pārmaiņu pēc Londonas dūmiem un miglas, tālab apmetās tur uz dzīvi. Izcilais arhitekts Kristofers Rens bija iecerējis ēku nojaukt un uzcelt jaunu pili, taču plānus izjauca līdzekļu trūkums un Mērijas II nāve. Tādēļ Rens uzcēla milzīgu baroka piebūvi, kura asi kontrastēja ar sākotnējo Tjūdoru laika ēku.
Šeit, lēni plūstošās Temzas ielokā, pils atgādināja nelielu ciematiņu, un tūkstoš istabās joprojām jautās Henrija VIII klātbūtne. Akmens tornīši, sarkano ķieģeļu sienas ar ziliem rotājumiem, robotās jumta malas, neskaitāmie skursteņi tās visas bija Tjūdoru laikmetam raksturīgās iezīmes. Te Henrijs izbūvēja Lielo zāli, astronomisko pulksteni, sarežģītu gaiteņu sistēmu un tenisa kortu vienu no pirmajiem Anglijā. Viņš lika pārveidot virtuves un apartamentus un ar nepārspējamu ekstravaganci uzņēma ievērojamus ārvalstu viesus. Arī viņa sievas bija cieši saistītas ar šo pili. Aragonas Katrīna no Hemptonkortas nonāca klosterī, Anna Boleina te krita nežēlastībā, Džeina Seimūra dzemdēja mantinieku un nomira, Klēves Anna izšķīrās, Ketrīna Hovarda tika apcietināta, un Ketrīna Parra izgāja pie vīra.
Ja vien kāda vieta Tjūdorus raksturoja visiezīmīgāk, tad tā bija Hemptonkorta.
Malons un Ketlīna Ričardsa no Londonas centra divdesmit jūdžu attālumu nobrauca ar vilcienu. Ričardsa bija prātīgi aizrādījusi, ka viņas automobili, kas novietots netālu no mis Mērijas grāmatveikala, varbūt novēro vai ari elektroniski izseko. Vilciens ļāva palikt nepazītiem un aizveda viņus uz staciju, kas atradās netālu no pils īsajā gājienā viņiem piebiedrojās simtiem citu pasažieru. Malons bija iepriekš piezvanījis mis Mērijas māsai, kas strādāja Hemptonkortā, un viņa ierosināja tikties uzreiz pēc pils atvēršanas.
Viņš jutās vienlaikus apmulsis un ieintriģēts.
Elizabete I, kas četrdesmit piecus gadus sēdējusi Anglijas tronī un uzskatīta par vienu no diženākajiem valdītājiem, patiesībā bijis vīrietis?
Iesākumā tāda ideja šķita absurda, taču Malons sev atgādināja, ka gan CIP, gan britu izlūkdienests šai atklājumā ir dziļi ieinteresēti.
Kāpēc?
Ketlīna Ričardsa arī rosināja vairāk jautājumu, nekā sniedza atbildes. Tas, ka Tomass Metjūss tiecās viņu nogalināt, daudzējādā ziņā sarežģīja situāciju. Malons bija vienisprātis ar sievietes atzinumu, ka "mirusi" profesore Jēzus koledžā ir aizdomīga un nav saprotams, kāpēc uzbrucējs grāmatveikalā nav nevienam trāpījis, šaudīdamies uz labu laimi. Teātris? Varbūt. Viņš bija pieredzējis vienu otru tādu izrādi Tieslietu ministrijas laikos.
Bet kāds ir izrādes mērķis?
Viņi sekoja čalojošu cilvēku pūlim pa platu akmens plāksnēm bruģētu ceļu un tad pa galvenajiem vārtiem nonāca pie citiem vārtiem, kas veda pils pagalmā. Karaliskā ģimene nebija te dzīvojusi jau divsimt gadu, un Malons zināja leģendu, kas saistījās ar otrajiem vārtiem. Apprecējis Annu Boleinu, Henrijs lika iekalt griestu paneļos viņas dzimtas ģerboni ar piekūnu un abu iniciāļus, savītus mīlētāju mezglā. Drīz pēc tam, kad Annai nocirta galvu, karalis lika novākt piekūna ģerboņus un visus "A" pārveidot par viņa jaunās līgavas Džeinas Seimūras vārda pirmo burtu. Steigā viens "A" palika neievērots un joprojām bija apskatāms velvētajos griestos telpā, kurai tobrīd gāja cauri.