Iznācis pa otrajiem vārtiem plātnēm klātajā pagalmā, Malons pacēla acis augšup un aplūkoja astronomisko pulksteni. Asprātīgais izgudrojums attēloja Zemi, ap kuru riņķo Saule. Pulkstenis rādīja ne tikai laiku ārējās ciparnīcas attēloja arī mēness fāzes un skaitīja dienas kopš Jaungada. Vēl atjautīgāka bija iespēja noteikt ūdens līmeni pie Londonas tilta ļoti būtiska informācija Henrija VIII laikā, kad plūdmaiņas noteica iespēju karaliskajai svītai ceļot starp pilsētu un pili.
Jūs sevi esat aprakstījis nevainojami, mister Malon.
Vīrietis pagriezās. Viņam tuvojās kāda sieviete. Mis Mērija? Tā pati trauslā miesasbūve, sirmie mati un labvēlīgais smaids. Arī sejas vaibsti tikpat līdzīgi pavisam nedaudz kosmētikas, tikai lūpu krāsa.
Acīmredzot mana māsa piemirsusi minēt, ka esam dvīnes.
Šo sīkumu viņa tiešām izlaida.
Māsu līdzība bija pārdabiska pat manieres šķita vienādas. Viņa stādījās priekšā kā Tanja Karltone un lūdza abus uzrunāt viņu vārdā.
Es dzīvoju turpat viņpus Temzai. Bet man pieder suvenīru veikaliņš Pulksteņa pagalmā.
Pat māsu balsis bija vienādas.
Jums abām jaunībā noteikti gājis jautri, Malons piezīmēja.
Tanja laikam mājienu saprata.
Mums joprojām ir jautri, mister Malon. Cilvēkiem ir grūti mūs atšķirt.
Vai jūs zināt mūsu apciemojuma mērķi? Ričardsa vaicāja.
Mērija man izstāstīja. Viņa zina, ka interesējos par Tjūdoru valdīšanas laiku, īpaši par Elizabeti.
Vai tā varētu būt patiesība? viņš pavaicāja.
Tanja pamāja. Varētu būt gan…
Ketlīna sargājās izrādīt interesi, jo pieņēma, ka Metjūss atrodas tuvumā un novēro. Viesnīcā, apliecinājusi savu piekrišanu, viņa bija klusi sēdējusi restorānā, līdz atgriezās Malons ar trim lapām, ko bija izdrukājis Churchill viesnīcas lietišķajā centrā.
Viņš paskaidroja, ka tie ir fakti no zibatmiņas, taču pašas datu glabāšanas ierīces atrašanās vietu nebija minējis. Jādomā, viņš to nēsāja līdzi, bet uzdot tiešu jautājumu būtu muļ-
ķīgi-
"Bruņojies ar pacietību. Un gaidi izdevību."
Entrimam nepatika, ka viņam uztiepti īans Danns un grāmatveikala īpašniece. Tie atņēma laiku, kuru varētu pavadīt ar Gēriju. Atlika vien dažas nieka stundas, lai radītu nepieciešamo iespaidu, taču viņš nevarēja noraidīt Malona lūgumu. Šim bijušajam aģentam ir jāiet bojā, un tas drīkst notikt vienīgi darba apstākļos. Ja par izdošanos ir jāmaksā šāda cena vēl divu cilvēku ierašanās -, lai nu tā būtu. Būs jāpatur visi kopā vēl kādu brīdi. Entrims nolēma, ka atgriezīsies noliktavā un liks sievieti un Dannu aizvest atpakaļ uz drošo namu.
Izgājis no Vestminsteras, Entrims iegriezās krodziņā paēst. Viņš ari bija piezvanījis uz banku un pārliecinājies, ka puse honorāra summas tiešām ir noguldīta Luksemburgas bankas kontā. Viņš bija kļuvis bagātāks par trīsarpus miljoniem dolāru.
Tā bija lieliska sajūta.
Lai arī pulkstenis vēl nerādīja desmit no rīta, viņš nosprieda ieēst pusdienas. Pasūtījis burgeru un kartupeļu skaidiņas, Entrims apsēdās pie viena no tukšajiem galdiņiem. Televizorā aiz bāra letes rādīja BBC. Skaņa gan bija nogriezta, taču aina ekrānā piesaistīja uzmanību.
Vīrietis.
Un slīdošs uzraksts ekrāna apakšdaļā.
"Skotu varas iestādes plāno atbrīvot Abdelbāsitu el Megrahī."
Pamanījis uz letes TV pulti, viņš piesteidzās klāt un pagrieza skaļāk.
Viesmīļa skatiens pauda neapmierinātību, un Entrims paskaidroja, ka vēlas noklausīties reportāžu.
…skotu amatpersonas ir apstiprinājušas, ka lībiešu terorists Abdelbāsits el Megrahī, kuru notiesāja par Pati Am 103 lidmašīnas uzspridzināšanu virs Lokerbi ciema tūkstoš deviņsimt astoņdesmit astotajā gadā, tiks izraidīts uz Lībiju. Megrahī ir konstatēts vēzis pēdējā stadijā, un humānu apsvērumu dēļ viņam ļauts atgriezties Lībijā, lai tur pavadītu mūža pēdējās dienas. Todien, tūkstoš deviņsimt astoņdesmit astotā gada divdesmit pirmajā decembrī gāja bojā četrdesmit trīs Apvienotās Karalistes pilsoņi, to vidū arī vienpadsmit iedzīvotāji uz zemes Skotijā. Bojāgājušo radinieki ir satriekti par jaunumiem. Pagaidām Dauningstrīta nav nekādi reaģējusi. Informēti avoti vēsta, ka ieslodzīto varētu atbrīvot tuvāko dienu laikā. Ziņa par atbrīvošanu vispirms nāca no Lībijas, un dažu stundu laikā to apstiprinājuši arī Edinburgā. Publiska paziņojuma par šādu iespēju vēl nav, taču neviens nav arī noliedzis šādas ziņas. Mēs uzmanīgi sekosim notikumu gaitai un ziņosim par visiem jaunumiem, tiklīdz tādi kļūst zināmi.
Entrims nogrieza skaņu un atgriezās pie galdiņa.
Ar tādiem gājieniem viņš bija saskāries. Informācijas noplūde, lai izzinātu sabiedrības reakciju. Ziņai ļaus dažas dienas pakūsāt sabiedriskajā telpā, pēc tam nopludinās jaunu. Rūpīga stratēģijas izstrāde un informācijas sadalīšana pienācīgos apjomos panāks to, ka satricinājums sabiedrībā pamazām norims. Ja vien neizcelsies kāds plašsaziņas līdzekļu uzkurināts pretspēks, ziņa pamazām pagaisis no atmiņas un pasaule pievērsīsies kaut kam citam.
Notikumi liecināja par vēl vienu apstākli.
Atgriešanās ceļa vairs nav. Visi apņēmušies doties uz priekšu. Tagad mērķis bija paveikt iecerēto, iekams to iespējams apturēt. "Bet ko briti saņem par klusuciešanu? Kādēļ viņi to pieļauj?" Uz šo jautājumu Entrims gribēja zināt atbildi. Uz šo un vēl vienu.
Kas notiek Hemptonkortā?
38. nodaĻa
Ketllna, Kotons Malons un Tanja Karltone samaksāja par biļetēm un kopā ar pārējiem apmeklētājiem iegāja Hemptonkortā. Vēl pirms divām dienām Ketllna sēdēja savā dzīvoklī un prātoja, ko iesākt ar savu dzīvi. Tagad viņa bija slepenā dienesta darbiniece, kurai pretiniekos ticis atvaļināts amerikāņu izlūkdienesta aģents un kurai jāatgūst kāda zibatmiņa.
Un strādāja tā cilvēka uzdevumā, kurš, iespējams, mēģināja viņu nogalināt.
Izklausījās pavisam juceklīgi, taču izvēles tikpat nebija. Apelēdams pie valsts drošības, Metjūss trāpīja uz pareizajām stīgām. Ketlīnas māte bija amerikāniete, taču viņa pati allaž jutās pilnasinīga angliete, un visa viņas karjera bija ziedota likuma varas stiprināšanai. Ja dzimtenei viņa ir vajadzīga, turpmākais ceļš ir skaidrs.
Trijotne atradās Lielajā zālē, kur virs galvas pletās Tjūdoriem pierastie konsoļu siju griesti. Gar augstajām sienām slīga brīnišķīgi krāšņi gobelēni, un gids turpat netālu klāstīja tūristu grupai, ka tos pasūtījis un šeit licis izkārt Henrijs VIII.
Šo telpu izbūvējis Henrijs Astotais, un te viņš izklaidējās, sacīja Tanja. Viņa laikos koka konstrukcijas griestos izkrāsotas zilas, sarkanas un zeltainas. Tas gan noteikti bijis varens skats.
Viņi izgāja cauri Lielajam Sardzes kambarim, kā to nosauca viņu pavadone tajā savulaik bija nometināti jomenu gvardi, kas sargāja pieeju karaļa apartamentiem. Šaurs gaitenis veda uz galeriju ar krēmkrāsas un olīvzaļām sienām, kurā stiepās krēslu rinda un dēļu grīdu sedza noskrandis paklājs. Vienā sienā rindojās logi, pie pretējās sienas starp aizvērtām durvīm karājās trīs gleznas. Tanja apstājās pie vidējā audekla, kas attēloja Henriju VIII un vēl četrus cilvēkus.