Выбрать главу

Iznācis pa otrajiem vārtiem plātnēm klātajā pagalmā, Ma­lons pacēla acis augšup un aplūkoja astronomisko pulkste­ni. Asprātīgais izgudrojums attēloja Zemi, ap kuru riņķo Sau­le. Pulkstenis rādīja ne tikai laiku ārējās ciparnīcas attēloja arī mēness fāzes un skaitīja dienas kopš Jaungada. Vēl at­jautīgāka bija iespēja noteikt ūdens līmeni pie Londonas til­ta ļoti būtiska informācija Henrija VIII laikā, kad plūdmai­ņas noteica iespēju karaliskajai svītai ceļot starp pilsētu un pili.

Jūs sevi esat aprakstījis nevainojami, mister Malon.

Vīrietis pagriezās. Viņam tuvojās kāda sieviete. Mis Mē­rija? Tā pati trauslā miesasbūve, sirmie mati un labvēlīgais smaids. Arī sejas vaibsti tikpat līdzīgi pavisam nedaudz kosmētikas, tikai lūpu krāsa.

Acīmredzot mana māsa piemirsusi minēt, ka esam dvīnes.

Šo sīkumu viņa tiešām izlaida.

Māsu līdzība bija pārdabiska pat manieres šķita vienā­das. Viņa stādījās priekšā kā Tanja Karltone un lūdza abus uzrunāt viņu vārdā.

Es dzīvoju turpat viņpus Temzai. Bet man pieder suve­nīru veikaliņš Pulksteņa pagalmā.

Pat māsu balsis bija vienādas.

Jums abām jaunībā noteikti gājis jautri, Malons pie­zīmēja.

Tanja laikam mājienu saprata.

Mums joprojām ir jautri, mister Malon. Cilvēkiem ir grūti mūs atšķirt.

Vai jūs zināt mūsu apciemojuma mērķi? Ričardsa vaicāja.

Mērija man izstāstīja. Viņa zina, ka interesējos par Tjūdoru valdīšanas laiku, īpaši par Elizabeti.

Vai tā varētu būt patiesība? viņš pavaicāja.

Tanja pamāja. Varētu būt gan…

Ketlīna sargājās izrādīt interesi, jo pieņēma, ka Metjūss atrodas tuvumā un novēro. Viesnīcā, apliecinājusi savu pie­krišanu, viņa bija klusi sēdējusi restorānā, līdz atgriezās Ma­lons ar trim lapām, ko bija izdrukājis Churchill viesnīcas lie­tišķajā centrā.

Viņš paskaidroja, ka tie ir fakti no zibatmiņas, taču pašas datu glabāšanas ierīces atrašanās vietu nebija minējis. Jādo­mā, viņš to nēsāja līdzi, bet uzdot tiešu jautājumu būtu muļ-

ķīgi-

"Bruņojies ar pacietību. Un gaidi izdevību."

Entrimam nepatika, ka viņam uztiepti īans Danns un grāmatveikala īpašniece. Tie atņēma laiku, kuru varētu pavadīt ar Gēriju. Atlika vien dažas nieka stundas, lai radītu nepie­ciešamo iespaidu, taču viņš nevarēja noraidīt Malona lūgu­mu. Šim bijušajam aģentam ir jāiet bojā, un tas drīkst notikt vienīgi darba apstākļos. Ja par izdošanos ir jāmaksā šāda ce­na vēl divu cilvēku ierašanās -, lai nu tā būtu. Būs jāpatur visi kopā vēl kādu brīdi. Entrims nolēma, ka atgriezīsies no­liktavā un liks sievieti un Dannu aizvest atpakaļ uz drošo namu.

Izgājis no Vestminsteras, Entrims iegriezās krodziņā pa­ēst. Viņš ari bija piezvanījis uz banku un pārliecinājies, ka puse honorāra summas tiešām ir noguldīta Luksemburgas bankas kontā. Viņš bija kļuvis bagātāks par trīsarpus miljo­niem dolāru.

Tā bija lieliska sajūta.

Lai arī pulkstenis vēl nerādīja desmit no rīta, viņš nosprie­da ieēst pusdienas. Pasūtījis burgeru un kartupeļu skaidiņas, Entrims apsēdās pie viena no tukšajiem galdiņiem. Televi­zorā aiz bāra letes rādīja BBC. Skaņa gan bija nogriezta, ta­ču aina ekrānā piesaistīja uzmanību.

Vīrietis.

Un slīdošs uzraksts ekrāna apakšdaļā.

"Skotu varas iestādes plāno atbrīvot Abdelbāsitu el Megrahī."

Pamanījis uz letes TV pulti, viņš piesteidzās klāt un pa­grieza skaļāk.

Viesmīļa skatiens pauda neapmierinātību, un Entrims pa­skaidroja, ka vēlas noklausīties reportāžu.

…skotu amatpersonas ir apstiprinājušas, ka lībiešu te­rorists Abdelbāsits el Megrahī, kuru notiesāja par Pati Am 103 lidmašīnas uzspridzināšanu virs Lokerbi ciema tūkstoš deviņsimt astoņdesmit astotajā gadā, tiks izraidīts uz Lībiju. Megrahī ir konstatēts vēzis pēdējā stadijā, un humānu ap­svērumu dēļ viņam ļauts atgriezties Lībijā, lai tur pavadītu mūža pēdējās dienas. Todien, tūkstoš deviņsimt astoņdes­mit astotā gada divdesmit pirmajā decembrī gāja bojā četr­desmit trīs Apvienotās Karalistes pilsoņi, to vidū arī vien­padsmit iedzīvotāji uz zemes Skotijā. Bojāgājušo radinieki ir satriekti par jaunumiem. Pagaidām Dauningstrīta nav nekā­di reaģējusi. Informēti avoti vēsta, ka ieslodzīto varētu at­brīvot tuvāko dienu laikā. Ziņa par atbrīvošanu vispirms nā­ca no Lībijas, un dažu stundu laikā to apstiprinājuši arī Edinburgā. Publiska paziņojuma par šādu iespēju vēl nav, ta­ču neviens nav arī noliedzis šādas ziņas. Mēs uzmanīgi se­kosim notikumu gaitai un ziņosim par visiem jaunumiem, tiklīdz tādi kļūst zināmi.

Entrims nogrieza skaņu un atgriezās pie galdiņa.

Ar tādiem gājieniem viņš bija saskāries. Informācijas no­plūde, lai izzinātu sabiedrības reakciju. Ziņai ļaus dažas die­nas pakūsāt sabiedriskajā telpā, pēc tam nopludinās jaunu. Rūpīga stratēģijas izstrāde un informācijas sadalīšana pienā­cīgos apjomos panāks to, ka satricinājums sabiedrībā pama­zām norims. Ja vien neizcelsies kāds plašsaziņas līdzekļu uz­kurināts pretspēks, ziņa pamazām pagaisis no atmiņas un pasaule pievērsīsies kaut kam citam.

Notikumi liecināja par vēl vienu apstākli.

Atgriešanās ceļa vairs nav. Visi apņēmušies doties uz priekšu. Tagad mērķis bija paveikt iecerēto, iekams to iespē­jams apturēt. "Bet ko briti saņem par klusuciešanu? Kādēļ viņi to pieļauj?" Uz šo jautājumu Entrims gribēja zināt atbil­di. Uz šo un vēl vienu.

Kas notiek Hemptonkortā?

38. nodaĻa

Ketllna, Kotons Malons un Tanja Karltone samaksāja par biļetēm un kopā ar pārējiem apmeklētājiem iegāja Hemptonkortā. Vēl pirms divām dienām Ketllna sēdēja savā dzīvok­lī un prātoja, ko iesākt ar savu dzīvi. Tagad viņa bija slepe­nā dienesta darbiniece, kurai pretiniekos ticis atvaļināts amerikāņu izlūkdienesta aģents un kurai jāatgūst kāda zibatmiņa.

Un strādāja tā cilvēka uzdevumā, kurš, iespējams, mēģi­nāja viņu nogalināt.

Izklausījās pavisam juceklīgi, taču izvēles tikpat nebija. Apelēdams pie valsts drošības, Metjūss trāpīja uz pareiza­jām stīgām. Ketlīnas māte bija amerikāniete, taču viņa pati allaž jutās pilnasinīga angliete, un visa viņas karjera bija zie­dota likuma varas stiprināšanai. Ja dzimtenei viņa ir vaja­dzīga, turpmākais ceļš ir skaidrs.

Trijotne atradās Lielajā zālē, kur virs galvas pletās Tjūdoriem pierastie konsoļu siju griesti. Gar augstajām sie­nām slīga brīnišķīgi krāšņi gobelēni, un gids turpat netā­lu klāstīja tūristu grupai, ka tos pasūtījis un šeit licis izkārt Henrijs VIII.

Šo telpu izbūvējis Henrijs Astotais, un te viņš izklaidē­jās, sacīja Tanja. Viņa laikos koka konstrukcijas griestos izkrāsotas zilas, sarkanas un zeltainas. Tas gan noteikti bijis varens skats.

Viņi izgāja cauri Lielajam Sardzes kambarim, kā to nosau­ca viņu pavadone tajā savulaik bija nometināti jomenu gvardi, kas sargāja pieeju karaļa apartamentiem. Šaurs gai­tenis veda uz galeriju ar krēmkrāsas un olīvzaļām sienām, kurā stiepās krēslu rinda un dēļu grīdu sedza noskrandis paklājs. Vienā sienā rindojās logi, pie pretējās sienas starp aizvērtām durvīm karājās trīs gleznas. Tanja apstājās pie vi­dējā audekla, kas attēloja Henriju VIII un vēl četrus cilvēkus.