Samērā pazīstama glezna. "Henrija Astotā ģimene". Spriežot pēc viņa pilnīgā auguma un platās sejas, ir skaidrs, ka glezna tapusi viņa dzīves nobeiguma posmā. Viņam pie kreisās rokas stāv trešā sieva Džeina Seimūra. Mantinieks Edvards stāv pa labi, bet viņam blakus mēs redzam Henrija pirmdzimto meitu Mēriju. Kreisajā pusē pašā malā atrodas Elizabete.
Tas ir iztēles auglis, sprieda Malons. Džeina Seimūra nomira dzemdībās un nepieredzēja Edvardu izaugam tik lielu. Šajā gleznā viņam varētu būt kādi septiņi vai astoņi gadi.
jums taisnība. Gan par vienu, gan par otru. Mēs spriežam, ka tas gleznots ap tūkstoš pieci simti četrdesmit piekto gadu. Kādus divus gadus pirms Henrija nāves. Tomēr šī glezna precīzi ataino Tjūdoru domāšanu. Tā ir Henrija pēctecības un dinastijas apliecinājums. Dēls, kas stāv viņam līdzās, ar viņa roku uz pleca, ir karaļa likumīgais mantinieks. Trešā sieva, sen jau mirusi, joprojām nav pagaisusi no viņa atmiņas. Pārējās mantinieces atrodas pašās malās. Klātesošas, mantojumā iekļautas, tomēr atstatus. Pievērsiet uzmanību Elizabetes un Mērijas apģērbam! Dārglietām. Matu sakārtojumam, pat sejām. Abām viss ir gandrīz vienāds. It kā nebūtu svarīgi atšķirt vienu no otras. Toties dēls ir nozīmīgs, viņš atrodas gleznas vidū līdzās karalim.
Šī ir Spoku galerija, sacīja Malons, paraudzījies apkārt.
Esat par to dzirdējis?
Šeit atrodas ieeja kapelā, karaliskajos solos. Kā stāsta, Ketrīna Hovarda tika arestēta par laulības pārkāpšanu, tomēr atsvabinājās no sargiem un, izskrējusi cauri galerijai, nonāca kapelā, kur Henrijs tobrīd gremdējās lūgšanā. Viņa lūdza žēlastību, taču vīrs viņu neuzklausīja. Ketrīnu aizveda, un viņai nocirta galvu. Runā, ka viņas rēgs joprojām klīst šai gaitenī.
Tanja pasmaidīja. Patiesībā šeit uzkavējās galminieki cerībā, ka valdnieks pa ceļam uz kapelu viņus ievēros. Taču tūristu gidiem patīk spoku stāsts. Mani īpaši sajūsmina baltais tērps. Lai gan karalieni Ketrīnu nekādi nevar nodēvēt par šķīstu.
Mums jāzina, ko mis Mērija ar jums pārsprieda, Malons sacīja.
Jāteic, ka viņas stāstījums mani aizrāva. Elizabete nepavisam nelīdzinājās citiem Henrija bērniem. Tiesa, neviens no pārējiem ilgi neuzkavējās šaisaulē. Viņa pirmā sieva Aragonas Katrīna piedzīvoja vairākas priekšlaicīgas dzemdības, līdz laida pasaulē Mēriju. Anna Boleina piedzīvoja tādas pašas nelaimes, iekams dzemdēja Elizabeti. Edvards, Džeinas Seimūras dēls, nomira piecpadsmit gadu vecumā. Henrijs ari radīja vairākus ārlaulības bērnus, bet neviens nesasniedza divdesmit gadu vecumu.
Mērija, viņa pirmdzimtā, nodzīvoja līdz… četrdesmit gadiem? Malons gribēja precizēt.
Līdz četrdesmit diviem. Taču visu mūžu vārguļoja. Turpretim Elizabete nomira tikai septiņdesmit gadu vecumā. Stipra līdz pat nāvei. Viņa šeit, Hemptonkortā, deviņus mēnešus pēc kronēšanas saķēra bakas, taču atveseļojās.
Spoku galerijā saradās apmeklētāji. Tanja mudināja Malonu un Ketlīnu piespiesties pie logiem un palaist viņus garām.
Cik aizraujoši, ka cilvēki interesējas par šīm lietām. Par to bieži nerunā.
Un skaidrs, kāpēc tā, Malons attrauca. Šis temats ir… savdabīgs.
Tīrais murgs, piebilda Ketlīna. Tas būtu precīzāks apzīmējums.
Tanja smaidīja.
Pastāstiet, ko jūs zināt! Malons lūdza.
Mērija jau minēja, ka jūs esat nepacietīgs. Es to tagad redzu.
Jūs vēl vakar vakarā runājāt ar māsu? Malons vaicāja.
Jā gan. Viņa piezvanīja un visu izstāstīja. Arī to, kā esat parūpējies par viņas drošību. Par to es, starp citu, sirsnīgi pateicos.
Garām atkal gāja cilvēki.
Mērija ir biklākā no mums abām. Viņa vada savu grāmatu veikalu un turas nomaļus. Mēs ne viena, ne otra neesam precējušās, lai gan izdevības ir bijušas.
Vai arī jums piemīt kaislība uz grāmatām? Malons apvaicājās.
Viņa pasmaidīja. Man pieder puse Mērijas veikala.
Un jūs pētāt Elizabeti Pirmo.
Tanja pamāja. Līdz pat niecīgākajiem sīkumiem. Es pat viņu uztveru kā tuvu draudzeni. Skumji, ka visas līdz mūsu dienām nonākušās rakstiskās liecības viņu raksturo daudzējādā ziņā kā vīrišķīgu, nevis kā sievišķīgu karalieni. Vai zinājāt, ka viņa bieži par sevi runāja kā par vīrieti, un ģērbās drīzāk kā viņas tēvs vai tālaika lordi, nevis kā sieviete? Reiz franču princeses kristībās viņa par savu pavadoni izvēlējās vīrieti, un tas tolaik bija kaut kas nedzirdēts. Pēc Elizabetes nāves netika ļauts veikt sekciju. Patiesībā vien daži izredzētie drīkstēja viņai pieskarties. Savas dzīves laikā viņa atteicās no ārstiem, kas gribēja viņu izmeklēt. Karaliene bija tieva, neglīta, vientuļa persona ar gandrīz neizsīkstošu enerģiju. Pilnīgi pretēja savam pusbrālim un pusmāsai.
Ketlīna norādīja uz gleznu pie sienas. Tur jaunā sieviete izskatās itin jauki.
Izdomājums, Tanja atteica. Šai gleznai neviens nav pozējis. Henrija tēls patapināts no slavena Holbeina portreta, kas tajos laikos karājās Vaitholas pilī. Kā misters Malons pareizi atzīmēja, Džeina Seimūra tad jau sen bija zem zemes. Trīs bērni gandrīz nekad neatradās vienā vietā vienlaikus. Mākslinieks ir gleznojis no atmiņas, no skicēm vai no citiem portretiem. Pirms kāpšanas tronī Elizabete gandrīz ne reizi nav gleznota. Mēs tikpat kā nezinām, kā viņa izskatījās pirms divdesmit piecu gadu vecuma.
Ketlīna atminējās, ko Eva Pazana bija stāstījusi par Jaunības masku.
Un tas, kā viņa vēlāk atainota, arī vieš šaubas.
Vai dieniņ, tā ir gan. Tūkstoš pieci simti deviņdesmitajā gadā viņa pasludināja savu mūžīgo jaunību. Visi pārējie Elizabetes attēlojumi tika iznīcināti. Saglabājušies tikai daži.
Tātad ir iespējams, ka patiesībā viņa nomirusi jaunībā, sprieda Malons. Kā jau rakstīja Brems Stokers.
Tas izklausītos loģiski. Tāds liktenis piemeklēja visus viņas pusbrāļus un pusmāsas. Elizabetes nāve divpadsmit vai trīspadsmit gadu vecumā pilnībā atbilstu dzimtas raksturojumam.
Ketlīna gribēja pavaicāt, ko īsti Brems Stokers rakstījis to Malons nebija izstāstījis -, taču saprata, ka patlaban nav piemērots brīdis. Par "Drakulas" autoru gan viņa bija dzirdējusi un sprieda, ka rakstnieka pieminēšana liksies svarīga arī Metjūsam.
Tanja aicināja atstāt Spoku galeriju, un viņi izgāja pa durvīm, kas veda uz pils barokālo daļu kuru, kā viņa piezīmēja, lika izbūvēt Viljams un Mērija. Te mainījās noskaņa un izjūtas. Tjūdoru ēras greznums piekāpās septiņpadsmitā gadsimta Džordža laikmeta vienkāršībai. Pēc uzraksta spriežot, visi trīs iegāja Kamberlenda apartamentos, kur atradās krēsli .ir koši izšūtiem samta sēdekļiem, spoguļi apzeltīta koka rāmjos, svečturi un ornamentiem rotāti galdi.
Džordža Otrā laikos šeit dzīvoja viņa otrais dēls Viljams, Kamberlendas hercogs. Man šīs telpas allaž patikušas. Krāšņas un rotaļīgas.
Ārsienā bija divi logi, un frontonam līdzīgā nišā atradās neliela, ar sarkanu zīdu klāta gulta. Pie sienām karājās baroka stila gleznas smagos rāmjos.
Mērija sacīja, ka jūs esat izlasījis Brema Stokera rakstīto nodaļu par zēnu no Bizli ciema, teica Tanja. Zināt, Stokers bija pirmais, kurš par šo leģendu rakstīja. Interesantā kārtā viņa novērojumi laikabiedriem paslīdēja secen.
Ketlīna arī šo informāciju paglabāja atmiņā. Grāmata acīmredzot bija nozīmīga.
Es atnesu jums kaut ko parādīt, Tanja turpināja. No manas bibliotēkas. Viņa izvilka viedtālruni un pasniedza Malonam. Šo lappusi es nofotografēju šorīt. Tas ir Elizabetes nāves dienas notikumu apraksts.