Redzu, ka izmantojat augstās tehnoloģijas, Malons piezīmēja.
Ak, šie nieciņi ir brīnumaini! Mēs ar Mēriju abas tādus lietojam.
Malons palielināja attēlu, līdz tekstu varēja izlasīt.
Lordam Čārlzam Hovardam Elizabete atzina, ka viņu nospiež izmisīgi ārkārtēji apstākļi.
Milord, viņa aizsmakušā balsī čukstēja. Es esmu piesieta ar dzelzs ķēdi ap kaklu. Es esmu piesieta. Es esmu piesieta, un mani apstākļi ir mainījušies.
Karaliene gulēja uz muguras, bez valodas, līķa bālumā. Dzīvība turējās vienīgi garajā, joprojām skaistajā rokā, kas slīga pāri gultas malai un deva zīmes, paužot savas vēlmes. Bija ataicināts Kenterberijas arhibīskaps skaitīt lūgšanas par mirstošo, un viņš pienākumu veica ar pārspīlētu labpatiku un aizrautību. Var pieņemt, ka tā bija pēdējā skaņa, kas iespiedās karalienes apziņā. Dažas stundas vēlāk viņa ievilka pēdējo dvašu. Tūkstoš sešsimt trešā gada divdesmit ceturtajā martā trijos naktī karalieni pasludināja par mirušu. Apbedīšanai mirstīgās atliekas sagatavoja viņas galmadāmas, un ķermeni nesecēja un neiebalzamēja, lai gan tajos laikos to nemainīgi diktēja valdnieku bēru tradīcijas. Tika darināta svina maska un vaska atveidojums, taču Elizabetes augumam pēc nāves nepieskārās neviena cilvēka roka.
Savu noslēpumu viņa neskartu paņēma līdzi kapā.
Gan Ketlīna, gan Malons pārsteigti pacēla acis no ekrāniņa.
Tieši tā, Tanja uztvēra. Pēdējais teikums šķiet bezjēdzīgs, ja vien nezina vai nenojauš patiesību.
Kad tas ir rakstīts? Malons jautāja.
Tūkstoš deviņi simti divdesmit devītajā gadā. Elizabetes biogrāfijā, kuru esmu arvien apbrīnojusi.
Ko tās autore bija domājusi?
"Neskartu paņēma līdzi kapā."
Mērija man īpaši lūdza to parādīt. Mēs arī agrāk esam apspriedušas šo tematu. Viņa man vienādiņ aizrādīja, ka es loloju muļķīgas domas. Bet tagad es dzirdu, ka jums abiem varētu būt agrāk nezināmas ziņas par šo lielo mistēriju.
Malons sameklēja viesnīcā izdrukātās lapas ar zibatmiņā atrastajiem tekstiem un pasniedza Tanjai.
Apskatiet šos. •*Malons pagriezās pret Ketlīnu. Uzmaniet apkārtni! Man aši jāpiezvana Entrimam.
Viņa palocīja galvu, un Malons, atstājis Kamberlenda apartamentus, atgriezās cilvēku pilnajā galerijā. Kad vīrietis pazuda skatienam, Ketlīna jautāja Tanjai:
Vai jūs gribat sacīt… Pastāv reāla iespēja, ka Elizabetes Pirmās vietā tronī sēdējis viltvārdis?
Man nav ne jausmas. Taču es zinu, ka leģenda par zēnu no Bizli ciema aizsākusies tālā senatnē. Es domāju, ka citi, lostarp ari nupat lasītā fragmenta autors, prātoja un pieņēma tādu iespēju, taču kautrīgi to noklusēja. Bremam Stokeram par godu jāatzīst, ka viņš atļāvās to pateikt skaļi. Protams, viņu par šādu apgalvojumu izsmēja. Prese neizturējās pret viņu laipni. "Glupības"… tā, man šķiet, New York Times nosauca šo teoriju grāmatas recenzijā.
Bet… vai tā var būt patiesība?
Spriežot pēc mistera Malona izsniegtajām piezīmēm, redzams, ka arī citi ir līdzīgās domās.
Ketlīna bija uzzinājusi visu, ko varēja.
Laiks rīkoties.
Viņa izņēma lapas Tanjai no rokām. Tās man ir nepieciešamas. Es gribētu, lai jūs šeit sagaidāt Malonu.
Kur tad jūs iesiet?
Jau iepriekš Ketlīna bija ievērojusi, ka no šīm istabām ir tikai viena izeja tā, kuru izmantoja Malons. Šajā posmā gan grozījās daudz cilvēku. Aizsegam pietiks.
Tās ir oficiālas manas pārvaldes lietas.
Mērija jau stāstīja, ka jums esot impulsīva daba.
Man var būt arī apcietinātājas daba. Tāpēc palieciet tepat un cietiet klusu!
39. nodaĻa
Entrims zvanīja, sēdēdams krogā pie galdiņa. Notiesājis burgeru un kartupeļus, viņš bija izšķīries par tiešu pieeju. Pulkstenis rādīja bez divdesmit vienpadsmit, un tas nozīmēja, ka Virdžīnijā ir bez divdesmit minūtēm seši no rīta. Protams, CIP operāciju centrs nekad negulēja, un viņa zvanu savienoja ar pretoperāciju nodaļas direktoru, Entrima tiešo priekšnieku un vienīgo darbinieku, kura pavēles viņš uzklausīja, ja neskaita CIP direktoru.
Viss beidzies, Bleik, priekšnieks atzina. Mēs mēģinājām atturēt skotus no publiska paziņojuma, bet viņi bija ietiepīgi pēc velna. Darījums ir noslēgts. Kamēr notikumiem sagatavo sabiedrību, tiks izrunātas vienošanās detaļas.
Slepkavam butu jānosprāgst cietumā.
Mēs visi esam par to vienisprātis. Diemžēl viņš nav mūsu ieslodzītais.
Es te visu nokārtošu.
Dari tā. Un ātri.
Un mūsu kritušais?
Es neredzu iespēju izmeklēt to gadījumu, neizraisot nepareizo cilvēku interesi. Iespējams, vainīgi briti. Tā droši vien ir. Taču pie vainas var būt citi. Tam vairs nav nozīmes. Nāksies atzīt, ka nāves apstākļi ir neizskaidrojami.
Tas nozīmēja, ka ģimenei paziņos vienīgi to, ka aģents kritis, pildot pienākumu, kalpojot savai valstij tikai pašu faklu un pie sienas Lenglijā piestiprinās vēl vienu zvaigznīti, ja atmiņa nevīla, tur jau ir vairāk nekā simts zvaigznīšu. Jāšaubās, vai kāds vārds nonāks Goda grāmatā, kas atradās lurpat zemāk. Tajā reģistrēja tikai tos aģentus, kuru nāves apstākļi šķita aizdomīgi. Entrimam gan visumā bija vienalga. Patiesībā viņa nolūkiem pat nāktu par labu, ja viss noklustu un izgaistu.
Es jau šovakar savilkšu galus kopā, viņš solīja.
Tas jau no paša sākuma likās neprāts, priekšnieks atzina. Nūjā, dažkārt grūti ticamas versijas piepildās.
Es darīju, ko varēju.
Neviens tevi nevaino. Lai gan daži mēģinās, par to es nešaubos. Tā bija radoša ideja. Ja izdotos, mums būtu ģeniāls gājiens.
Iespējams, man laiks aiziet, Entrims ieteicās, sagatavodams augsni savai iecerei.
Nepārsteidzies. Apdomā labi. Nepārdzīvo tik ļoti.
Tādu reakciju Entrims nebija gaidījis.
Es negribēju ciest neveiksmi.
Mēs neviens to negribējām. Pēc atbrīvošanas mēs visi izskatīsimies pēc jampampiņiem. Bet nekas cits neatliks, nāksies ar to sadzīvot.
Saruna beidzās.
Operācija "Karaļa viltība" bija noslēgusies. Vispirms jāatbrīvo abi aģenti, tad jāslēdz pati noliktava un jānodod viss Daidala biedrībai. Pēc tam Entrims saņems pārējo naudu. Līdz tam, ja palaimēsies, Kotons Malons jau būs gājis bojā traģiskā nāvē. Nekas neliecinās par Entrima līdzdalību notikušajā, un tādējādi Gērijs gluži dabiski pamazām viņam kļūs arvien tuvāks.
Vini satuvināsies. /
Tēvs un dēls.
Beidzot.
Viņš iedomājās par Pemu Malonu.
"Ej ellē!"
Malons gaidīja, līdz ieslēgsies tālrunis. Viņš ar nodomu bija izslēdzis ierīci, lai to nevarētu izsekot, un apzinājās, ka tuvāko minūšu laikā kļūs par vieglu mērķi. Taču bija nepieciešams parunāt ar Stefāniju Nelli. Atstājis Ričardsu pie brokastu galda, viņš ne tikai apmeklēja viesnīcas lietišķo centru, bet arī piezvanīja uz Atlantu un uzmodināja bijušo priekšnieci no miega. Pat nebūdams viens no Magelāna vienības aģentiem, viņš izdarīja valstij pakalpojumu, un iepriekšējā vakarā, kad viņš zvanīja un stāstīja par Entrimu, Stefānijā apliecināja savu atbalstu, ja vien tāds nepieciešams.
Tālrunis ieslēdzās, un viņš ieraudzīja, ka Stefānijā jau ir zvanījusi pirms divdesmit minūtēm. Tālab viņš atbildēja ar zvanu.
Kur tu esi? viņa vaicāja.
Pārdomās par to, vai esmu muļķis vai ģēnijs.
Pat negribas jautāt, ko tas nozīmē.
Ko tu noskaidroji?
Viņa ir no Smago organizēto noziegumu pārvaldes. Strādā tur desmit gadus. Laba izmeklētāja, bet pārgalvīga. Dara visu pēc sava prāta. Aiz sevis atstāj daudz posta un iznīcības. Patiesībā jūs abi šķietat viens otram kā radīti.