Man vairāk rūp jautājums, kāpēc viņa vispār saistījusies ar mani.
Zini, tas ir labs jautājums, ņemot vērā to, ka viņa patlaban par kādu mēnesi vecu incidentu ir atstādināta no darba pienākumiem. Man teica, ka viņu grasās atbrīvot pavisam.
Vai uzzināji ko saistībā ar M16?
Malons bija ievirzījies galerijas stūrī, prom no apmeklētājiem un valdošā trokšņa. Viņš pagriezās ar seju pret sienu, runāja klusā balsī un vienlaikus uzmanīja apkārtni sev aiz muguras.
Nenieka. Taču jautājumus nācās uzdot ar apdomu.
No Tjūdoru spārna puses Džordža laikmeta stila spārnā sanāca aizvien vairāk cilvēku.
Tu tā arī nepateici. Esi muļķis vai ģēnijs? Stefānijā atgādināja.
Tas vēl ir jānoskaidro.
Te gadījušies sarežģījumi.
Viņš necieta šo vārdu. "Sarežģījumi." Ar šo vārdu Stefānijā apzīmēja pilnīgu un galīgu mokpilnu haosu.
Pirms īsa brīža piezvanīja no C1P.
Un Stefānijā izstāstīja par kādu operāciju "Karaļa viltība", kas Bleika Entrima vadībā norisinās Londonā. Pēc tam viņa pastāstīja par Abdelbāsitu el Megrahī, kuru notiesāja par Pan Ain 103 lidmašīnas uzspridzināšanu tūkstoš deviņsimt astoņdesmit astotajā gadā virs Lokerbi ciema, un paziņoja, ka Skotijas valdība nolēmusi aizsūtīt viņu atpakaļ uz Lībiju, dodot iespēju nomirt no vēža dzimtenē.
Šis lēmums tika publiskots pirms dažām stundām, Stefānijā pabeidza. Šķiet, ka izdošana pārrunāta gandrīz veselu gadu. Operācija "Karaļa viltība" bija paredzēta, lai to apturētu.
Un acīmredzot iecere izgāzās.
Operācija nupat slēgta. Tomēr ir tev izteikts lūgums mēģināt vēlreiz.
Ko tad?
Tajā zibatmiņā glabājas informācija, kas gāja bojā līdz to vīru metro stacijā. Viņš bija CIP analītiķis, kas piedalījās operācijā "Karaļa viltība". Lenglijā zina, ka zibatmiņa atrodas pie tevis. Entrims par to ziņoja. Viņi vēlas, lai tu noskaidro, vai šī informācija ir patiešām noderīga.
Malons neticēja savām ausīm. Es pat nezinu, ko viņi meklē. Kā lai, ellē ratā, varu zināt, ka esmu ko atradis?
Es uzdevu tādu pašu jautājumu. Man atteica, ka atbilde ir zibatmiņā. Ja ne, tad tur nekā svarīga nav.
Vai no Entrima ir jāuzmanās? Pie viņa ir gan Gerijs, gan īans Danns.
Man neko tādu neteica. Zinu vien to, ka šajā operācijā viņš nav guvis panākumus un tevi lūdz vēl beidzamo reizi izmēģināt laimi. Tā cietumnieka izdošana mums kļūs par sabiedrisko attiecību katastrofu.
To Malons zināja, un šis jaunums saniknoja. Tam neģēlim būtu jānomirst cietumā.
Telpā ieplūda jauna ekskursantu grupa un tuvojās stūrim, kurā viņš stāvēja. Slēpdamies Malons uzmanīja durvis, kas veda uz Kamberlenda apartamentiem.
Tajās parādījās Ketlīna Ričardsa.
Viņa mirkli vilcinājās, paskatījās apkārt un, laikam pārliecinājusies, ka briesmas nedraud, aizsteidzās pa labi.
Es esmu ģēnijs, Malons klusi sacīja tālrunī.
Un ko tas nozīmē?
To, ka man ir taisnība attiecībā uz aģenti no Smago noziegumu pārvaldes.
Ko tu grasies darīt? CIP vēlas zināt.
Viņš nebija redzējis Stefāniju piecus mēnešus kopš dienas jūnijā, kad Francijā viņai krietni izlīdzēja. Atvadoties sieviete atzina, ka ir Malona parādniece. Taču viņam bija palicis prātā arī Stefānijās brīdinājums.
"Parāda atmaksu pieprasi saprātīgi."
Ja es turpināšu meklējumus, vai tu man būsi jau otrreiz parādā?
Stefānijā iespurcās. Šis nav mans lūgums. Es esmu tikai ziņnesis. Taču, ja tu spēj darīt visu, lai nepieļautu slepkavas nonākšanu brīvībā, tu pakalpo visai sabiedrībai.
Sazināsimies.
Vēl pēdējais aizrādījums, Koton. Entrims par šo lūgumu neko nezina, un tam esot tā jāpaliek.
Pabeidzis sarunu, Malons aizvēra talruņa vāciņu.
Gerijs izrādīja īanam un mis Mērijai noliktavā izkārtotās vēstures relikvijas. Kundze aizrautīgi pētīja grāmatas un atzīmēja, ka to vidū esot vērtīgi septiņpadsmitā gadsimta oriģināli. Viņa uzmanīgi aplūkoja zem stikla novietoto īpašo grāmatu ar zeltaini zaļajām lapām.
Tavs misters Entrims ir zaglis, mis Mērija sodījās. Šis sējums pieder Hetfīldhausas bibliotēkai. Es zinu.
Bleiks strādā CIP, zēns vēlreiz paskaidroja. Viņš šeit ir oficiālās darīšanās.
Bleiks?
Viņš lika sevi tā saukt.
Sievietes pētošais skatiens Gērijam nepatika.
Interesanti, kas devis Bleikam tiesības zagt mūsu nacionālos dārgumus? Es esmu apmeklējusi Hetfīldhausas bibliotēku. Tās darbinieki labprāt ļautu nofotografēt vai nokopēt visu, ko vajag. Bet zagt? Tas ir nepiedodami.
Aizgājis no darba Tieslietu departamentā, tētis bija Gērijam mazliet pastāstījis par tajā piedzīvoto. Par grūtībām. Par prasībām. Par to, cik šāds darbs ir neparedzams. Vēl pirms mēneša zēns pats bija juties līdzīgi, tālab negribēja tiesāt Bleiku Entrimu. Un ko šī sieviete vispār zina? Grāmatveikala īpašniecei nav lemts izprast izlūkdienesta aģentu darbu.
Mis Mērija pacēla stikla vāku. Vai misters Entrims paskaidroja, kas tas ir?
Tā ir grāmata ar šifrētu tekstu, viņš teica. To radījis Roberts Sesils.
Vai Entrims atklāja, cik tā svarīga?
Ne gluži.
Vai tu gribētu to zināt?
Ketlīna, neieraudzījusi Kotonu Malonu, steigšus apmeta loku ap pūli. "Cerams, ka tikko iegūtās lapas sniegs Metjūsam vajadzīgo informāciju." Viņa nožēloja nepieciešamību pievilt Malonu, taču savs darbs bija jādara.
Neapšaubot.
Viņa devās atpakaļ pa to pašu ceļu, iegāja dziļāk pils barokālajā daļā un iznāca tā saucamajā Sarunu galerijā. Logu rinda vienā garajā sienā ļāva apskatīt pagalmu ar strūklaku, pretējo sienu ar vairākām durvīm klāja koka paneļi, pie kuriem karājās eļļas portreti. Starp dekoratīviem metāla stabiņiem bija nostiepta sarkana samta virve, kas liedza apmeklētājiem pieiet gleznām gluži klāt. Ketlīna bija pārliecināta, ka atradīs izeju no pils, ja vien turpinās doties uz priekšu.
Pametusi skatienu atpakaļ, Ketlīna ievēroja kādu pazīstamu seju.
Eva Pazana.
Augšāmcēlusies.
Desmit metru attālumā.
Blakus viņai vīrietis.
Pāri mugurai pārskrēja dzestri šermuļi. Lai arī pārliecināta, ka patiesībā Pazana Jēzus koledžā nav nogalināta, Ketlīna sajutās baisi, kad ieraudzīja sievieti dzīvu.
Vai tiešām Pazana pieder Daidala biedrībai?
Vai citai organizācijai?
Pazana turējās nomaļus, un starp viņām atradās apmēram piecdesmit galerijas apbrīnotāji. Ne vīrietis, ne sieviete necentās pietuvoties Ketlīnai.
Acīmredzot viņu nodoms bija piespiest Ketlīnu virzīties uz priekšu.
Citas izvēles nebija, un viņa gāja tālāk.
Galerijas galā viņa nolēma iegūt mazliet laika, paķēra pēdējos divus stabiņus un novietoja iepretim durvīm, aizšķērsojot ceļu. Cilvēki, kas gāja aiz viņas, apstājās pie samta barjeras, radot sastrēgumu, un abi vajātāji netika uz priekšu un iesprūda galerijā. Ketlīna ievēroja apkārtējo jautājošos skatienus apmeklētāji droši vien noturēja sievieti par pils darbinieci un sprieda, ka tālāk iet nedrīkst.
Neuzkavējusies paskaidrot savu rīcību, viņa metās ārā pa durvīm, nogriezās pa kreisi un skrēja cauri tā saucamajai Gleznu Sēriju galerijai. Te drūzmējās apmēram piecdesmit cilvēki. Viņa pamanīja videokameru pretējā stūri pie griestiem, pa labi no durvīm, kas veda ārā no galerijas, un attapa, ka arī no tām būs jāvairās.