Aiz muguras atskanēja sauciens, Pazana ar vīrieti parādījās nepilnu divdesmit metru attālumā. Nogriezušies ap stūri, Ketlīna izsteidzās cauri vairākām eleganti iekārtotām istabām karalienes guļamistabai, ēdamistabai, ģērbkambarim un viesistabai.
Pēdējā istabā Ketlīna cirtās pa labi.
Viņai ceļā stājās kāds vīrietis.
Paspraucies garām pūlim, Malons atgriezās Kamberlenda apartamentos, uzmeklēja Tanju Karltoni un apvaicājās:
Kas te notika?
Viņa paķēra jūsu papīrus un aizgāja. Piedraudēja mani arestēt.
Paredzēdams, kā Ričardsa rīkotos, viņš bija nolēmis dāvāt aģentei šo izdevību. Tiesa, šādi viņa ieguva informāciju no neaizsargātajiem failiem, taču, pēc Malona domām, tajos nekā īpaša nebija.
Patiesībā nebija pilnīgi nekā.
Jūs neizskatāties pārsteigts, Tanja piezīmēja.
Es arī neesmu pārsteigts.
Jāatzīst, mister Malon, ka manās acīs jūs esat tāds kā triku meistars.
Prasme rodas no saskarsmes ar negodīgiem ļaudīm un apdedzināšanās.
Ko viņa tagad iesāks?
Malons paraustīja plecus. Atgriezīsies turp, no kurienes nākusi. Tā vismaz varam cerēt.
Viņam bija vēl viena problēma risināma.
Palīdzība CIP.
Mērija stāstīja, ka jūs ar jauno lanu esat izglābuši tās sievietes dzīvību, Tanja sacīja. Dīvaini, ka viņa tā atmaksā šo parādu.
Manā darbā tas nav nekas neikdienišķs.
Es paguvu izlasīt tekstu, jo viņa man atņēma lapas. Nekā šokējoša tur neredzēju. Vismaz man tā šķita. Bet es šo leģendu zinu jau sen.
Iesim prom. Es gribētu ar jums izrunāties, taču citur, kur nav tik daudz dzirdīgu ausu.
Tad mums jāapskata dārzi. Tie ir krāšņi. Mēs varam jauki pastaigāties saulītē.
Malonam šī sieviete iepatikās tāpat kā viņas māsa.
Abi izgāja no Kamberlenda apartamentiem un atgriezās ārējā galerijā, kur joprojām valdīja troksnis un burzma.
Labajā pusē Malons ievēroja divus vīriešus.
Abus viņš pazina.
Policisti no grāmatveikala, šoreiz bez formastērpiem, ģērbušies civildrēbēs un bija redzams, ka abi nav aizmirsuši nesenos notikumus. Vienam kreisajā pusē uz pieres rēgojās nejauks puns.
Mums radušies nelieli sarežģījumi, Malons pačukstēja Tanjai. Rādās, ka daži cilvēki šeit vēlētos mūs aizturēt.
Izklausās bīstami.
Vai jūs varētu mani izvest no ēkas?
Es daudzus gadus strādāju šeit par gidi, un tikai tad man uzticēja suvenīru veikala vadīšanu. Es pārzinu Hemplomkortu kā savus piecus pirkstus.
Viņš pamāja, norādot uz abiem šiem sarežģījumiem pūlī. l'ie griestiem stūrī bija piestiprināta neliela videokamera. Līdzīgas viņš bija redzējis visā kompleksā. Tas nozīmēja, ka apkārtni novēro un izvairīties no šīm elektroniskajām acīm nebūs viegli.
Tādi nīgri puiši, Tanja novērtēja. Kas tie tādi ir?
Labs jautājums. Droši vien no MI6. No kaut kādas policijas.
Mani nekad mūžā nav arestējuši, Tanja atzina.
Tas nav nekas patīkams un parasti noved pie daudz citām nepatīkamām lietām.
Tad tas nav grūti, mister Malon. Nemaz nav grūti nodrošināt mums bēgšanu.
40. nodaĻa
Henrijs VIII radīja vismaz divpadsmit bērnus. Astoņi no tiem piedzima vai nu nedzīvi, vai arī priekšlaikus, no tiem sešos gadījumos pirmajai sievai Aragonas Katrīnai un divos otrajai sievai Annai Boleinai. Trīs dzima likumīgā laulībā. Mērijai, Elizabetei un Edvardam katram bija sava māte. Vienīgais ārlaulības bērns Henrijs Ficrojs piedzima tūkstoš piecsimt deviņpadsmitajā gadā Henrija mīļākajai Elizabetei Blauntai. Uzvārds "Ficrojs" nozīmē "karaļa dēls", un to ierasti piešķīra ārlaulībā dzimušajiem karaliskās dzimtas dēliem. Henrijs atklāti atzina Ficroju, savu pirmo bērnu, ko kāda sieviete viņam dzemdējusi, sauca viņu par savu pasaulīgo dārgakmeni un sešgadīgo puisēnu iecēla par Notingemas grāfu, Samersitas hercogu un Ričmondas hercogu tāds tituls bija piešķirts pašam Henrijam pirms kāpšanas tronī. Zēnu audzināja jorkšīrā kā princi, un Henrija pasaulē viņam tika ierādīta īpaša vieta, jo tobrīd karaliene Aragonas Katrīna nebija varējusi laist pasaulē dēlu. Henrijam VIII Ficrojs bija pierādījums, ka viņš pats ir spējīgs radīt mantinieku. Tieši tādēļ viņš tik ļoti uzstāja, lai laulība ar Katrīnu tiek anulēta un viņš var sameklēt sievu, kas dāvās viņam likumīgu dēlu.
Henrijs dzīvi interesējās par Ficroja audzināšanu. Viņam piešķīra titulus Anglijas Lords augstais admirālis, Ziemeļu padomes Lords prezidents, Lords Skotijas robežas sargātājs un Īrijas leitnantlords. Daudzi uzskata ja Henrijs nomirstot nebūtu atstājis likumīgu dēlu, Ficrojs kļūtu par Henriju ĪX, un pie velna visu nelikumību. Parlaments atbalstīja lēmumu, kas nepārprotami izslēdza no mantojuma Henrija pirmo likumīgā laulībā dzimušo bērnu Mēriju un ļāva valdniekam pašam iecelt savu pēcteci visviens, laulībā vai ārlaulībā dzimušu.
Taču šos apsvērumus mainīja liktenis.
Tūkstoš piecsimt trīsdesmit sestajā gadā, vienpadsmit gadus pirms tēva nāves, Ficrojs nomira. Viņa dzīvību septiņpadsmit gadu vecumā laupīja tuberkuloze, tā pati slimība, kas paņēma Henrija otro dēlu Edvardu, kad tam bija piecpadsmit gadi. Taču Ficrojs vēl paguva apprecēt Mēriju Hovardu. Viņas tēvs bija otrs vecākais augstmanis Anglijā, bet vectēvs visvecākais. Abus vienoja laulības saitēm tūkstoš piecsimt trīsdesmit trešajā gadā, kad Mērijai bija četrpadsmit un Ficrojam piecpadsmit gadi. Henrija VIII vecākais brālis Arturs bija miris sešpadsmit gadu vecumā, tā arī nekāpis tronī. Henrijs allaž uzskatīja, ka brāļa drīzo galu pasteidzināja pārāk liela seksuāla aktivitāte, tālab viņš aizliedza Ficrojam un Mērijai uzreiz stāties laulības sakaros. Pāris gan viņu nepaklausīja, Mērija kļuva grūta un tūkstoš piecsimt trīsdesmit ceturtajā gadā laida pasaulē dēlu. Hovardu ģimene bērnu audzināja slepenībā tālu no Londonas un par viņa pastāvēšanu karalim neziņoja viņš tā ari neuzzināja, ka ir kļuvis par vectēvu.
Gērijs klausījās mis Mērijas stāstā par zudušo mazbērnu.
Zēns daudzējādā ziņā līdzinājās savam tēvam Ficrojam. Tievs. Kalsens. Bālu ādu. Rudiem matiem. Taču ķermeņa uzbūvi viņš bija mantojis no Hovardu dzimtas. Atšķirībā no Tjūdoru atvasēm, viņš bija veselīgs. Diemžēl Henrija otro meitu Elizabeti liktenis nesaudzēja. Lai gan viņas māte Anna Boleina arī bija no Hovardu dzimtas pa mātes līniju, Elizabete bija mantojusi sava tēva lāstu, agrīno nāvi, un nomira, tik tikko pārkāpusi trīspadsmit gadu slieksnim.
Es domāju, ka Elizabete bija karaliene, Gerijs iebilda.
Mis Mērija papurināja galvu. Šo godu pēc Elizabetes nāves agrā jaunībā uzņēmās viņas ārlaulībā dzimušā pusbrāļa dēls Henrijs Ficrojs.
Noliktavas durvis čīkstēdamas atvērās, ienāca Entrims, piegāja pie galdiem un iepazinās ar īanu un mis Mēriju. Iepriekšējā vakarā viņi nebija tikušies ierašanos nokārtoja Entrima vīri.
Jūs, jaunais cilvēk, mums sagādājāt daudz galvassāpju, Entrims uzrunāja īanu.
Kādā ziņā? mis Mērija noprasīja.
Viņš nozaga zibatmiņu ar svarīgu informāciju.
Kas varētu būt tik svarīgs, lai tā dēļ apdraudētu bērna dzīvību?
Es nebiju domājis, ka viņa dzīvība ir briesmās.
Viņš bēguļo jau veselu mēnesi.
Paša vaina vien ir. Nevajadzēja zagt. Taču tā vairs nav mūsu darīšana. Patiesībā mums šī lieta ir vienaldzīga. Operācija ir beigusies. Mēs visi dodamies prom.
Beigusies? Gērijs pārvaicāja.
Entrims pamāja. Man dota pavēle slēgt šo pasākumu.