Vai tieši to pēta mans tētis? Gērijs jautāja.
Nezinu. Es no tiesas nezinu.
Gērijs pirmīt manīja, ka Entrims ir nomākts. Vīrietis bija aši atvainojies un aizsteidzies uz kabinetu. Dažas minūtes vēlāk abi pārējie aģenti izgāja no ēkas. Entrims joprojām uzturējās kabinetā. Gērijs vēlējās ar viņu runāt. Piepeši zēna uzmanību piesaistīja kāda kustība telpas otrā galā.
Entrims sauca: Es būšu ārā! Man vēl jāpiezvana.
Kur ir tualete? jautāja īans.
Šeit. Durvis pa labi līdzas kabineta logam.
Ians nolēma rīkoties.
Viņam nevajadzēja uz tualeti. Viņam vajadzēja zināt, ko
dara Entrims. Amerikānis bija acīmredzami pārsteigts, kad uzzināja, ka iesaistīts tas vecais dīvainis Metjūss. Un Smago noziegumu pārvaldes aģente viņā bija raisījusi vēl lielāku interesi. Malons atradās Hemptonkortā. Interesanti gan kāpēc? lans tur bija paviesojies vairākas reizes pagalmi un dārzi, kuros ieeja bija par brīvu, pievilka tūristus ar pilnām kabatām. Viņam patika arī labirints. Izpelnoties kāda vārtu sarga simpātijas, viņš drīkstēja paklaiņot starp augstajiem dzīvžogiem bez maksas.
Zēns devās turp, kurp Entrims bija norādījis, uz tualeti. Aši pametis skatienu atpakaļ un pārliecinājies, ka Gērijs un mis Mērija sarunājas un nepievērš viņam uzmanību, īans nogriezās uz noliktavas durvju pusi. Uzmanīgi pagriezis rokturi, īans vieglītēm pastūma metāla durvis vien tik, lai pavērtu nelielu spraugu un paraudzītos ārā. Entrims stāvēja divdesmit metru attālumā, līdzās citai ēkai, piespiedis pie auss tālruni. Pārāk tālu, lai noklausītos sarunu, un pārāk atklātā vietā, lai nemanīts pielavītos tuvāk. Taču bija skaidrs, ka vīrietis ir satraukts. Viņš stāvēja nekustīgi un sarunājās, un viņam drebēja roka.
īans aizvēra durvis.
Un prātoja, kā varētu tikt pie šī tālruņa.
42 nodaĻa
No alumīnija statīva, mūsdienīga piederuma, kas ierīkots šajā viscaur senlaicīgajā apkārtnē, Malons paķēra vēl vienu kabatas lukturīti un sekoja Tanjai pa ķieģeļiem klātu nogāzi, kas atdūrās citā perpendikulāri izraktā tunelī.
Mister Malon, pateicieties Dievam! Tikai retajam ļauts savām acīm to skatīt. Zem pils krustām šķērsām stiepjas divas jūdzes garas komunikāciju ejas. Savam laikam tās bija ļoti modernas ietaises. Pa tām pievadīja ūdeni no jūdzēm tāliem avotiem un pa kanalizācijas caurulēm aizgādāja prom smirdīgos izdalījumus no tualetēm un virtuves atkritumus. Viņa pavērsa lukturīti pa labi, tad pa kreisi. Uz Temzu. Turp. Zemā, šaurā U-veida eja bija būvēta no balti krāsotiem ķieģeļiem, kurus izraibināja pelējuma plankumi. Pastāv nostāsts, ka pa šīm ejām pilī ieradās un prom devās Henrija mīļākās.
Jums, šķiet, patīk šie nostāsti.
Viņa pasmējās. Tas tiesa. Bet nu mums jāpieliek solis.
Tanja nogriezās pa kreisi. Slīpne acīmredzot ļāva zemes pievilkšanas spēkam virzīt straumi uz upes pusi. Ejas vidū stiepās tekne ar stāvošu ūdeni, kas vietumis sakustējās, it kā tur būtu dzīvība.
Zuši, Tanja paskaidroja. Nekaitīgas radības. Tikai lieciet soli abpus ūdenim.
Malons tā arī darīja. Viņš uzskatīja, ka spēj pārdzīvot ilaudz. Flotes laikos viņš bija lidojis ar iznicinātājiem. Viņš bija lēcis no lidmašīnām un niris dziļi okeānā. Magelāna vienības gados viņam bija draudēts ar ieročiem. Taču par visu vairāk Malons necieta atrasties zem zemes. Nonākt tādās vietās gadījās biežāk, nekā gribētos, un ikreiz viņš tikai ar mokām piespieda sevi strādāt. Turpretim Tanja Karltone, šķiet, pazemē jutās kā mājās.
Vai jūs šeit esat bijusi agrāk? viņš pajautāja, pūlēdamies nedomāt par pašreizējo stāvokli.
Daudzkārt. Reiz mums ļāva visu šo sistēmu pamatīgi izpētīt. Visnotaļ ievērojams komplekss, man jāteic.
Sienās apmēram divu trešdaļu augstumā Malons ievēroja tumšus caurumus un izvirzījumus un dažus apskatīja kabatas lukturīša gaismā.
Notekcaurules no virszemes. Tās novada lietus ūdeni, kas pēc tam aizplūst uz upi.
Nekur neredzēja ne skrūvju, ne naglu, ne bultu, ne javas pazīmes. Ķieģeļi turējās kopā bez jebkāda acīmredzama saistmateriāla. Ja nezinātu, ka šīs sienas stāvējušas piecus gadsimtus, viņu māktu zināms nemiers.
Drīz būsim projām no pils, Tanja stāstīja. Tā plešas diezgan lielā teritorijā virs mums. Pēc tam neilgu laiku iesim zem dārza un nonāksim pie izejas.
Virtuves atradās pils ziemeļu pusē, upe plūda dienvidu pusē, un attālums starp šiem diviem punktiem bija aptuveni trīs futbola laukumu garumā. Malonaprāt, ļoti garš ceļš zem zemes.
Kanalizācijas noteka, bet nemaz tik ļoti neož.
Apžēliņ, to jau gadsimtiem ilgi nelieto atkritumiem! Nedrīkst taču izmest atkritumus upē. Galvenokārt to izmanto lietus ūdens novadīšanai. Mūsu personāls to uztur tīru. Durvis, pa kurām mēs ienācām, Henrija laikos izmantoja kalpotāji, kas neļāva teknei aizsērēt.
Nešķita, ka situācija Tanju kaut mazākā mērā satrauktu it kā viņai tā būtu pavisam ikdienišķa. Tomēr Malons atvainojās:
Piedodiet, ka esmu jūs iepinis šai jezgā.
Vai dieniņ, nevajag atvainoties. Tik jautri man ilgu laiku nav gājis. Mērija jau brīdināja, ka var sanākt piedzīvojums, un viņai izrādījās pilnīga taisnība. Es savulaik strādāju Slepenajā izlūkdienestā. Vai Mērija to jums teica?
Šo sīkumu viņa nepieminēja.
Jaunībā es strādāju par analītiķi. Turklāt itin labi, atļaušos piebilst. Tanja turpināja rādīt ceļu. Tas gan nebija tik aizraujoši kā jūsu agrākā nodarbošanās, taču iemācīja man saglabāt vēsu prātu.
Nezināju, ka jums mana nodarbošanās ir zināma.
Mērija sacīja, ka jūs esat amerikāņu aģents.
Iedams Malons bija spiests pieliekties. Tanjai griestu augstums nesagādāja grūtības. Lukturīši apgaismoja vien divdesmit pēdas priekšā.
Pie kājām šļakstinājās zuši.
Tālumā aiz muguras Malons izdzirdēja kādu troksni.
Balsis.
Ak vai, Tanja apstādamās novaidējās. Bīstos, ka iesaistīts pils personāls. Tikai darbiniekiem ir iespējams atvērt tās durvis.
Ketlīna piezemējās uz grantēta celiņa. Tur pletās Karaļa Privātais dārzs, auga piramīdveida īves, akmeņozoli apaļām lapotnēm, rudens sīpolpuķes, slējās statujas un viengadīgi augi, un tos norobežoja precīzi apcirpti dzīvžogi. Cauri šim dabiskajam dekoram veda grantēti celiņi un platas avēnijas, pa kurām straumēm plūda apmeklētāji.
Viņa nolēma attālināties no upes un doties uz pils otru pusi. "No turienes varētu atgriezties stacijā pa to pašu ceļu un iekāpt kādā vilcienā. Vienalga, kurā, lai tikai ved prom. Man jāpadomā. Jāpieņem lēmumi šoreiz saprātīgi. Diem/el palīdzību iespējams meklēt tikai vienā vietā. Karjera pārvaldē ir galā. Šī organizācija nepakustinās ne pirkstiņa, lai man palīdzētu. Arī policija šajā gadījumā nevar līdzēt. Talkā varētu nākt vienīgi Tomass Metjūss."
Ja vien varētu.
Vai viņš to vispār darītu?
Ketlīna devās pa celiņu uz pils sētas pusi un nogriezās pa kreisi.
Piecdesmit metru attālumā stāvēja Eva Pazana ar to pašu vīrieti, kuru viņa pirmit redzēja pilī.
Abi viņu pamanīja.
Pagriezusies Ketlīna ēkas stūra aizsegā metās skriet.
Priekšā atradās vienīgi citas ēkas, pie kurām arī piestiprinātas novērošanas kameras.
Tālab Ketlīna izšķīrās nogriezties uz upes pusi, doties cauri krāsu un kārtības pārpilnībai, kuru dēvēja par Karaļa Privāto dārzu.