Malons gan zināja, ka viņi ir tikuši tālu priekšā vajātājiem, taču nesaprata, kurp Tanja viņu ved. Raizes par sekotājiem palīdzēja nomākt nemieru par atrašanos pazemē. Viņš apsvēra iespēju palikt uz vietas un stāties pretī vajātājiem. "Ja viņi ir no MI6 vai policijas, kādi sarežģījumi var rasties? Kas varētu būt ļaunākais šādā stāvoklī? Arests? Stefānijā Nelle noteikti mani izpestīs."
Nu jau esam klāt, Tanja pavēstīja.
Viņš pieņēma, ka vajātājiem ir kabatas lukturīši, taču to atspīdumu neredzēja. Pilnīgajā tumsā Malona un Tanjas lukturīši zīmuļu resnumā apspīdēja ceļu tikai viņiem priekšā. Tas gan nozīmēja, ka ari viņu gaismas starus tumsā nevar saskatīt. Netālu Malons ieraudzīja kāpnes, kas veda pie lūkas griestos.
Mister Malon! no aizmugures tumsā kāds uzsauca. Atbalss liecināja, ka runātājs atrodas krietnu gabalu iepakaļ. Jums dota viena vienīga iespēja. Apstājieties un pagaidiet mūs!
Tanja satvēra pakāpienu. Malons deva zīmi ātri kāpt augšup.
Jums šai cīņā nav jāpiedalās, saucējs paziņoja. Nevajag tās dēļ mirt.
Mirt?
Viņš pieķērās metāla kāpnēm. Gatavotas no alumīnija. Izturīgas.
Kas jūs esat? viņš atsaucās.
Tā nav jūsu darīšana.
Kamēr Malons vērās tumsā pa kreisi, pretējā pusē kaut kas pamirdzēja tur vīdēja izeja uz Temzu. Virs galvas parādījās gaisma Tanja atvēra lūku. Šahta veda augšup.
Malons rāpās ārā no pazemes tuneļa.
Atskanēja blīkšķis.
Viņš satrūkās.
Tad vēl viens.
Pēc tam trešais.
Ejā rībēja šāvieni.
No ķieģeļiem rikošetā atlēca lodes. Malons atradās augstāk, netālu no izejas; taču baidījās, ka viņam var trāpīt kāda nomaldījusies lode. Ātri nokļuvis pirmajā stāvā, viņš aizcirta lūkas metāla vāku.
Paldies Dievam, lūka nav slēgta, Tanja izteicās. To pirms vairākiem gadiem ierīkoja drošības nolūkos.
Viņi atradās uz dienvidiem no pils un uz rietumiem no lielā Karaļa Privātā dārza, pa vidu bija ķieģeļu siena un augsti dzīvžogi. Tuvumā slējās nelielais Banketu nams, kura fasāde vērsās pret upi. Tur neviena neredzēja, taču aiz dzīvdogiem dzirdēja balsis, kas skanēja no Dīķu dārziem. Iepriekš Malons bija pastaigājies tai dārzā tur dīķos ielaida zivis, kuras pēc tam aizceļoja uz virtuvēm.
Vai tuneli šāva? Tanja vaicāja.
Diemžēl jā. Mums jāpazūd. Un ātri.
Nupat viss bija mainījies.
"Šie vīri ieradušies mani nogalināt," Malons secināja.
Lūkā bija iestrādāta kustīga svira, kas ļāva vāku atvērt gan no augšas, gan no apakšas. Ar skatienu lūkodams pēc jelkāda priekšmeta, ar ko varētu sviru nobloķēt, viņš atrada meklēto. Līdz dīķim pašā dārza vidu veda akmens plātnēm izklāts celiņš starp mauriņu un puķu dobēm. Malons spēja izcelt no miklās zemes vienu aptuveni kvadrātpēdu lielu plāksni. To viņš cieši piebīdīja pie sviras uz lūkas vāka.
Praktiska slēdzene.
Ja kāds mēģinās izkustināt sviru no iekšpuses, akmens plāksne to neļaus.
Kurp? viņš jautāja Tanjai.
Sieviete pastiepa roku uz upes pusi aiz Banketu nama.
Ketlīna turpināja soļot cauri Karaļa Privātajam dārzam Temzas virzienā. Zemie, rūpīgi apcirptie dzīvžogi nedeva nedz paslēptuvi, nedz patvērumu. Plats grantēts celiņš, kuram abās pusēs stiepās pusmetru augsts precīzā taisnstūra formā izveidots dzīvžogs, veda pie strūklakas dārza vidū. Apmeklētāju nebija daudz tomēr pietiekami. Eva ar līdzbiedru ari bija dārzā un tuvojās.
Ierocis Ketlīnai vēl aizvien bija līdzi, un viņa prātoja, kā to labāk laist darbā. Ja radīsies tāda nepieciešamība, viņa var izglābties šaujot, taču droša patvēruma trūkums liedza izvēlēties tādu ceļu. Gan pa labi, gan pa kreisi mauriņos vietumis slējās statujas, pietiekami lielas, lai rastu aiz tām aizsegu, taču pārskrējieni starp statujām būtu jāveic pāri atklātam laukam.
Tāpēc Ketlīna steidzās uz priekšu.
Malons ar Tanju apgāja apkārt Banketu namam. Tanja pilnīgi noteikti zināja, kurp dodas. Šķērsojuši nelielu mauriņu, kur auga kaili koki, viņi nonāca pie astoņas pēdas augsta ķieģeļu mūra, kas atdalīja pils teritoriju no betona celiņa gar Temzas krastu.
Es tepat vien dzīvoju, otrpus upes, pie pietekas, Tanja pavēstīja. Katru dienu dodos uz darbu savā motorlaivā.
Viņš apspieda smaidu. "Nudien gudra sieviete. Un es domāju, kā mēs izkļūsim no simtiem akru plašās teritorijas, kas apjož Hemptonkortu! Vienkāršākais ceļš pa ūdeni." Un Tanja Karltone to bija zinājusi no sākta gala.
Gar mūri viņi nonāca pie restotiem dzelzs vārtiem, kurus arī varēja atvērt ar elektronisko atslēgu. Tanja ievadīja kodu, un viņi izgāja pa vārtiem.
Es ik dienu ierodos darbā no šīs puses, tāpēc īpašuma uzraugs man atļāva ienākt pa šiem vārtiem. Pirms daudziem gadiem man izsniedza atslēgu. Uzdrošinos apgalvot, ka dzīve ir gājusi uz priekšu.
Baltas koka margas šķīra celiņu no upes. Malons un Tanja steidzās pa ietvi prom no dārziem. Viņpus upei varēja saskatīt dzelzceļa staciju, kur viņš torīt bija izkāpis no vilciena. Malons uzmanīgi pētīja ķieģeļu sienu, gatavs ik brīdi izraut pistoli. Pa ceļu pastaigājās daži apmeklētāji.
Prāts darbojās pilnā trauksmes režīmā.
Kāds vēlējās viņa nāvi.
Un pazemes eja, nepieejama no ārpuses, bija ideāla vieta šādai izdevībai.
Jārunā ar Entrimu.
Tiklīdz viņi tiks prom.
Ketlīna ievēroja dekoratīvu dzelzs žogu prasmīgu kalēju roku darbu. Aiz apzeltītajām režģu rotājumu lapām varēja saskatīt Temzu. Žogs bija vairāk nekā divus metrus .uigsts, un augšmalā tam rindojās dzelzs pīķi. Eva ar savu kolēģi strauji tuvojās. Ketlīna izmisīgi lūkojās gan uz vienu, gan uz otru pusi. Uzmanību piesaistīja vieta, kur žogs savienojās ar augsto ķieģeļu mūri, kas apjoza pils teritoriju. Tur pakāpieni veda uz augstāku dārza līmeni, kas atradās gandrīz tādā pašā augstumā kā ķieģeļu mūra mala. Nebūtu grūti pārlēkt uz sienu un pēc tam otrā pusē uz celiņa, kas stiepās gar Temzas krastu. Pēc tam varētu aizskriet vai arī glābties peldus.
Aizšāvusies pa labi, Ketlīna metās skriešus pa grantēto celiņu un augšup pa pakāpieniem.
Viņa palūkojās pār plecu. Arī Pazana bija sākusi skriet.
Kāpņu augšgalā atkal sākās grants ceļš. Ketlīna bija novērtējusi pareizi. Te beidzās dzelzs žogs ar smailo pīķu rindu un sākās ķieģeļu mūris šai vietā, dārza augšējā līmenī, tas izskatījās zemāks. Atlika vienīgi tāds sīkums atsperties, uztrausties uz mūra un nolēkt no divu metru augstuma sienas otrā pusē. Taču, iekams viņa paguva no mūra nolēkt, parādījās divi vīri ar ieročiem rokās. Eva stāvēja kāpņu pakājē, arī bruņota.
Nekas nesanāks, Pazana paziņoja. Pat tad, ja pagūsi nolēkt, paskaties lejup! Tu atradīsies atklātā vietā. Ij nepagūsi pakustēties, kad dabūsi lodi.
Ketlīna paraudzījās pa kreisi. "Kur palikuši visi cilvēki? Tādā skaistā sestdienas rītā dārziem jābūt pārpilniem ar apmeklētājiem. Tie daži, kas pirmīt te pastaigājās, tagad bija izgaisuši. Kur palicis Metjūss?" Upē pie betonētās piestātnes
bija piesietas divas lielas laivas, taču ari krastmalā nevien, neredzēja.
Pazana nāca aizvien tuvāk. Es gribu paņemt tavu pis toli. Lēni un uzmanīgi. Nomet to zemē.
Sataustījusi ieroci, Ketlīna paklausīja rīkojumam. Kas jū: esat?
Es noteikti neesmu tā, par kuru jūs mani uzskatāt.
Malons ielēca Tanjas laiviņā. Desmit pēdas garš peldlidzeklis ar visnotaļ cienījamu piekarināmo motoru aiz borta. Tepat atradās arī divas glābšanas vestes un airis.