Entrimam no muguras.
Viņš strauji samazināja atstatumu.
Pieci metri.
Divi.
Entrims apstājās un pagriezās.
īans it kā nevilšus uzgrūdās amerikānim labā roka ieslīdēja jakas kabatā un sataustīja tālruni.
Un izņēma to.
Viss notika nepilnā acumirklī.
Piedošanu, zēns izgrūda, savilcis parasto kaunīgo skatienu. Es negaidīju, ka tā notiks.
Entrims pasmaidīja. Nekas.
Nolaidis roku gar sāniem, īans cieši piespieda tālruņa aparātu pie kājas. Tiklīdz Entrims uzgrieza viņam muguru, zēns ieslidināja tālruni bikšu aizmugures kabatā un cerēja, ka tas neiezvanīsies. Būtu grūti izskaidrot, kāpēc viņš to nozadzis.
Šķērsodams noliktavu, viņš turējās amerikānim līdzi.
Man ir dažas darīšanas, Entrims sacīja. Gērij, vai gribi nākt man līdzi?
Protams.
īans pamanīja mis Mērijas sejas izteiksmi. Tā pauda, ka viņa nepiekrīt Gērija lēmumam un zina, ko īans nupat pastrādājis.
Tomēr viņa nebilda ne vārda.
Un tas, īanaprāt, bija daiļrunīgi.
Jūs abi palieciet tepat, šeit būsiet drošībā, Entrims turpināja. Pēc pāris stundām mēs atgriezīsimies.
Gērijs un Entrims devās uz izeju.
Jau nākamajā mirklī īans pievirzījās tuvāk mis Mērijai.
Atļaušos apgalvot, viņa čukstēja, ka viņam nospļauties, kas ar mums notiek.
īanam bija jāpiekrīt.
Ko tu nozagi?
Viņš izvilka tālruni.
Mis Mērija pasmaidīja. Kolosāli!
44. nodaĻa
Malons vēroja, kā Ketlīna Ričardsa no ķieģeļu mūra pazūd skatienam. Tanja vadīja motorlaivu tālāk un iegrieza upes līkumā starp viņiem un Hemptonkortas pili tagad atradās iegarens, ar kokiem un zāli apaudzis garš klajums. "Ja tie vīri tunelī bija ieradušies mani nogalināt, vai viņiem bija padomā nogalināt arī Ričardsu? Es pamudināju viņu atklāt savu nostāju, un viņa bija izvēli izdarījusi. Taču… vai tā patiesi ir viņas izvēle?" Malons prātoja.
Man jāatgriežas, viņš paziņoja Tanjai, kas sēdēja laivas pakaļgalā, stingri turēdama motora droseli.
Vai domājat, ka viņai draud briesmas?
Es nezinu. Taču man tas jānoskaidro.
Pils puses krastā parādījās golfa laukums vienīgais šāds laukums Anglijā, kas atrodas karaliskā parka robežās. Reiz, pirms daudziem gadiem, Malons tajā bija spēlējis golfu. Viņš deva zīmi, Tanja pagrieza laivu pret krastu un darbināja dzinēju tukšgaitā.
Viņš pagriezās pret sievieti. Jūsu personību noskaidros ātri. Jūs nedrīkstat doties mājup.
Es to nemaz nedomāju darīt. Esmu nolēmusi apciemot Mēriju.
Viņa ir noslēpusies. Kura ir jūsu iecienītākā viesnīca Londonā?
Ak mūžs, cik daudz ir tādu, kuras man patīk! Taču mana iemīļotākā ir Goring Belgreivijā, netālu no Bakingemas pils. Tā ir tik eleganta!
Dodieties turp un rezervējiet numuru. Kādu gribat.
Tanjas acis iedzirkstījās. Cik brīnišķīga doma! Ko lai iesāku šajā numurā?
Gaidiet, līdz ieradīšos jums pakaļ. Ja neviena brīva numura nav, palieciet vestibilā.
Tas viesnīcas darbiniekiem var nepatikt.
Malons pasmaidīja. Pasūtiet maltīti. Tad jums neko neaizrādīs. Ja man gadīsies aizķeršanās, es piezvanīšu uz reģistratūru un atstāšu ziņu. Vīrietis izvilka no kabatas zibatmiņu. Ņemiet to līdzi.
Vai šo Mērija izlasīja?
Viņš pamāja. Es paļaujos, ka pie jums tā ir drošās rokās.
Tā arī būs, mister Malon.
Nekavējieties uz upes.
Pabraukšu īsu gabaliņu uz priekšu, atstāšu laivu krastmalā un sameklēšu taksometru.
Vai nauda jums ir?
Pateicos, es esmu gana iztikusi, Tanja attrauca. Trūkumu neciešu. Man, zināt, ir kredītkarte ar cienījamu kredītlinritu.
Malons nešaubījās, ka šī sieviete pratīs par sevi parūpēties. Viņa jau to bija pierādījusi. Malons izlēca krastā. Mugurpusē pie jostasvietas viņš juta ieroci, un tas sniedza drošības izjūtu.
Ielāgojiet! viņš atkārtoja. Palieciet viesnīcā. Neejiet prom, iekams ieradīšos es.
Es protu klausīt rīkojumiem. Jūs tikai pats neizdomājiet savainoties.
Tāda nodoma viņam nebija, bet gadīties varēja visādi.
Tanja pavilka droseli, un laiva aizslīdēja pa Temzas upi. Malons vēroja to aizbraucam, līdz motora rūkoņa izdzisa tālumā.
Gar upi stiepās plats grantēts ceļš. Aiz tā ieraudzījis zāles kumšķiem noaugušo golfa laukuma trasi, viņš devās lurp. Trases malā auga ozolu rinda. Malons atminējās, ka golfa laukums izskatījās kā iekārtots jūras krastā, ar nelīdzenu reljefu, dažādu apveidu grīniem un dziļiem bunkuriem. Viņš pamanīja vairākus spēlētājus un dažus briežus, taču turpināja ceļu uz pili, kas atradās apmēram sešsimt jardu attālumā.
Atstājis trasi, viņš nonāca pie zāļainas avēnijas, kurai abās pusēs rindojās liepas. Labajā pusē stiepās garš kanāls. Kaut kur netālu auga Metuzāla ozols, kurš esot septiņsimt piecdesmit gadus vecs. Viņš devās pie atvērtajiem dzelzs vārtiem avēnijas galā, kur beidzās mauriņš un sākās grantēts ceļš. Gar ceļu rindā auga īves, kuru lapotņu apveidi atgādināja suņusēnes. Aiz kokiem no strūklakas šļācās ūdens.
Malons palēnināja gaitu un piekodināja sev uzmanīties, jo bija atgriezies novērošanas kameru redzeslokā. Pa celiņiem pastaigājās apmeklētāji, kas apbrīnoja jaukos kokus un ziedus. Iepretim slējās pils baroka stila austrumu fasāde, un pa labi cieši cita citai blakus atradās daudzas senākās Tjūdoru laikmeta ēkas. Starp nepilnu astoņu pēdu augstumā apcirptajām dekoratīvajām īvēm viņš pamanīja Ketlīnu Ričardsu ejam starp abiem vīriešiem, un pa priekšu tiem soļoja nepazīstama sieviete. Viņš meklēja patvērumu starp kokiem, aizslēpdamies aiz resna stumbra.
Ričardsu veda garām vistālākajai pils baroka daļai, kur beidzās Tjūdora laika ēkas un pils spārns atradās taisnā leņķī pret galveno ieeju. Lai labāk saskatītu, Malons zagšus šķērsoja grantēto avēniju un nostājās aiz cita koka. Cilvēki, kurus viņš novēroja, iegāja pēdējā ēkā. Garo taisnstūra ēku sedza slīps jumts, otrā stāva sienā rindojās neskaitāmi augsti logi.
Lai gan viņš zināja, ka tur nemaz nav otrā stāva.
Šo Hemptonkortas daļu viņš jau reiz bija apmeklējis.
Ketllna jutās bezspēcīga. "Bēgt? Kurp lai skrien? Visi dārzi ir kā uz delnas, ar nodomu projektēti tā, lai visos virzienos paveras netraucēts skats un tas šoreiz vienīgi kaitē." No upes krasta viņu atveda cauri Karaļa Privātajam dārzam līdz pilij, garām vietai, kur plāksnīte vēstīja par karalisko tenisa kortu.
Viņi iegāja ēkā pa eju ķieģeļu sienā un nonāca pie citas ieejas metāla durvīm ar žalūzijām. Tās aizvērās viņai aiz muguras. Ketlīnu veda pa šauru gaiteni. Spoguļstikla logi ļāva aplūkot agrāko Henrija VIII tenisa kortu, vienu no pirmajiem Anglijā. Gaitenī nebija ne apmeklētāju, ne personāla.
Gaiteņa galā viņi pagriezās un gar korta galu devās pie citām durvīm, kas acīmredzami veda uz noliktavu un darbnīcām. Ar žestu viņai lika ieiet vienā no šīm telpām, kurā atradās galds un krēsli, arī kafijas automāts, tasītes un dažādas garšvielas. Atpūtas telpa pusdienas pārtraukumiem.
Eva Pazana ienāca līdzi.
Vīrieši palika ārpusē.
Pazana aizvēra durvis un sacīja: Apsēdieties. Mums ir jāizrunājas.
Malons atstāja Strūklakas dārzu un devās uz ieeju tenisa kortos. Tur aiz ķieģeļu mūra, kas apjoza pils Tjūdoru laikmeta spārnus, viņš atskārta, ka šī pils daļa ir slēgta apskatei.