Durvis izrādījās ciet.
Metāla durvis bija bez stikla, to augšpusē un apakšpusē bija iestrādātas plānas, lokanas žalūzijveida plāksnītes. Atliecis divas plāksnītes un spraugā iebāzis roku, viņš spēja aizsniegties un sataustīt rokturi.
Viena kustība, un durvis atsprāga vaļā.
Satvēris ieroci, Malons ieslīdēja ēkā, aizvēra un aizslēdza aiz sevis durvis.
Pa labi, paralēli ēkā ierīkotajam tenisa kortam, stiepās šaurs gaitenis, un pa augstajiem logiem, kas rindojās abās pusēs, saules gaisma apmirdzēja laukumu. Korta malā bija izbūvēts kaut kas līdzīgs šaurām skatītāju tribīnēm, un vidū pie tīkla viņš ieraudzīja stāvam vīrieti uzvalkā ar vesti.
Tomass Metjūss.
Lūdzu, ienāciet, mister Malon! viņš uzsauca. Es jūs jau gaidu.
45 nodaĻa
īans pētīja Entrima mobilo tālruni. Abi ar mis Mēriju viņi jau bija izskatījuši pēdējos zvanus trīs no tiem bija ierakstīti kā nezināmi.
Un arī tikko viņš zvanījis uz nereģistrētu numuru, īans norādīja.
Interesanti, vai uz to var piezvanīt atkārtoti.
Vai tā vajadzētu?
Man misters Entrims nepatīk, un es viņam neuzticos. Viņš liekas tāds… citām domām aizņemts.
Zēns piekrita. Pēc tā pēdējā zvana viņš bija baigi iesprindzis. Laikam dabūja dzirdēt ko nejauku.
Viņš drīz pamanīs tālruņa pazušanu.
īans paraustīja plecus. Pateikšu, ka tas laikam izkritis viņam no kabatas un es to ārā atradu.
Tam viņš nemūžam neticēs! Mis Mērija pasmaidīja.
Gērijam nevajadzēja braukt kopā ar viņu.
Tiesa. Bet nedz tu, nedz es nevarētu viņu apturēt. Viņš grib iepazīt savu īsto tēvu. Tev to vajadzētu saprast.
Viņi reti apsprieda īana pagātni. Tas viņam mis Mērijā patika visvairāk viņa nešķieda laiku tam, ko vairs nevarēja grozīt. Viņa allaž uzsvēra pozitīvo, raudzījās nākotnē un izcēla labo.
Es jau viņam teicu, ka savu tēti neesmu pazinis. Mammu ari ne. Un tam patiesībā nav nozīmes.
Tomēr ir gan. Mis Mērija vienmēr redzēja zēnam cauri.
Es viņus nekad vairs nesatikšu, tāpēc nav vērts par to raizēties.
Cilvēkus var atrast dažādi, mis Mērija sacīja. Zini, kad būsi gatavs, mēs pamēģināsim uzmeklēt tavus vecākus!
Es negribu viņu iepazīt.
Patlaban varbūt ne, bet kādreiz gribēsi.
Tālrunis plaukstā ievibrējās.
Mis Mērija izņēma to viņam no rokas. Droši vien vajadzētu atbildēt. Viņa ieskatījās ekrānā. Tas nav zvans, tas ir tikai paziņojums par e-pasta vēstuli.
Jūs protat ar to apieties.
Viņa smaidīja. Pienācīga daļa manu grāmatu tiek pārdotas internetā. Tad viņa vairākkārt piespieda taustiņus ekrānā. Kāds džentlmenis vēsta, ka viņam izdevies atvērt failus no cietā diska. Vēstulei, kā lūgts, klāt pievienots ar paroli aizsargātais fails.
īans uzreiz saprata, ko tas nozīmē. Tai zibatmiņā, kuru es nočiepu, bija trīs faili. Vienu varēja atvērt tikai ar paroli. Malons teica, ka speciālisti spētu to apiet.
Tā gan, mis Mērija piekrita. Es domāju, ka pārsūtīšu šo vēstuli uz savu kontu.
īans pasmaidīja. Lai mēs paši to varētu izlasīt?
Es visādā ziņā tā ceru. Kādu brīdi mis Mērija spaidīja skārienjūtīgo ekrānu un tad mazliet pagaidīja. Tā. Nosūtīts. Tagad jāizdara tā, lai misters Entrims neuzzina, ka esmu kaut ko sūtījusi no šī tālruņa. Mis Mērija atdeva tālruni zēnam. Noliec to kabinetā uz galda. Lai pabrīnās, kā tas tur nokļuvis.
Viņš tam nemūžam nenoticēs.
/
Varbūt. Bet mūsu te vairs nebūs.
Entrims pievienojās apmeklētāju plūsmai, kas iegāja Karalisko Dārglietu glabātavā Londonas Tauera teritorijā. Daidala biedrības pārstāvis pa tālruni piedāvāja tikties drošā vietā, un piemērotāku nevarēja izvēlēties. Šeit par drošību gādāja gan bruņoti sargi, gan metāla detektori, gan novērošanas kameras, gan kustību sensori. Zāle bija stāvgrūdām pilna tūristiem, un visi vēlējās aplūkot britu karaliskās regālijas kroņus, scepterus, valstsābolus un zobenus, kuri lepni izstādīti plāna ložu necaurlaidīga stikla vitrīnās. Šeit ienest ieroci nebija iespējams, un pastāvēja pavisam niecīga varbūtība, ka var notikt kaut kas nelāgs, jo gan ieeja, gan izeja tika stingri apsargātas.
Tas satraukumu mazliet remdēja bet tikai nedaudz.
Viņš prātoja, kālab šī tikšanās bijusi nepieciešama.
Kāds gids stāstīja par Kroņa dārgakmeņiem, kas Otrā pasaules kara laikā pārvietoti no tuvējā Veikfīldas torņa uz drošāku vietu, pazemes kambari zem Vaterlo barakām. Tur uzstādīta krāšņa zvaigznes formas vitrīna, kurā rūpīgi pielāgotā apgaismojumā izstādīšanai bijis izlikts viens no pēdējiem kroņa dārgakmeņu komplektiem pasaulē. Taču ik gadu šaurajās telpās drūzmējās daudz apmeklētāju, un tālab izbūvēta šī plašākā celtne, nu jau zemes virsū.
Pēc spožās saules gaismas Entrims nonāca vēsā pustumsā. Lentes veida eskalators pa platu gaiteni veda apmeklētājus uz priekšu. Vitrīnas apmirdzēja halogēna spuldžu un miniatūru lāzeru lampu stari, radot maģisku efektu. Kārtējā britu izveidotā iespaidīgā ekspozīcija.
Gērijs palika ārā pastaigāties pa teritoriju. Entrims bija nobrīdinājis zēnu neiziet ārpus tās un pateicis, ka neuzkavēsies ilgi.
Patiešām varens skats, vai ne? viņam aiz muguras ierunājās sieviete.
Entrims pagriezās.
Ieraugot runātāju, viņš jutās satriekts. Denlza Žerāra.
Gērijs klaiņoja ap Dārglietu glabātavu. Viņš apstājās pie plāksnītes, kas norādīja uz krāšņo Balto torni. Tuvējo Tauera zālienu viņš jau bija izpētījis tur, kā pastāstīja sargs, atradās agrākā nāvessodu izpildes vieta. Te galvu zaudējušas divas Henrija VIII sievas un ari septiņpadsmit gadus vecā lēdija Džeina Greja, kas valdīja deviņas dienas un uz ešafota nonāca pēc Henrija VIII vecākās meitas Mērijas pavēles.
Pievērsis skatienu Baltajam tornim, Gērijs izlasīja uz plāksnītes rakstīto. Torņa simts pēdu augstās akmens sienas veidoja neregulāru četrstūri ar trim stūrainiem torņiem un vienu apaļu. Agrāk sienas bija nobalsinātas, tāpēc to dēvēja par Balto torni, taču mūsdienās akmeņi mirguļoja zeltaini brūnā krāsā. Augstu debesis vieglajā vējiņā plīvoja Anglijas karogs. Viņš zināja, ka šī senā citadele ir viens no Anglijas simboliem gluži kā Brīvības statuja Amerikā.
Zēns prātoja, kāpēc viņi te ieradušies. Pa ceļam taksometrā viņi bija sarunājušies maz. Entrims paskaidroja, ka palikuši vēl daži nepadarīti darbi un tas prasīs ilgu laiku. Pēc tam viņi atgriezīsies noliktavā un gaidīs tēta zvanu. Gērijs pavaicāja, vai nevarētu piezvanīt mātei, un Entrims apsolīja, ka arī to noteikti izdarīs.
"Viņa noteikti grib ar tevi aprunāties," Entrims bija teicis. "Pēc tam ar viņu apspriedlšos es. Taču pirmām kārtām mums jāsatiek tavs tētis."
Gērijs piekrita.
Tas jādara vispirms.
Spožajā, saulainajā dienā debesis mirdzēja spodri zilā krāsā. Tauerā bija sanākuši daudzi cilvēki. Entrims bija abiem iegādājies biļetes uz visu ekspozīciju, tātad arī uz Dārglietu glabātavu, kur pirmīt iegāja Entrims.
"Kas tur notiek? Kāpēc mēs esam šeit?" Gērijs nosprieda to izdibināt.
Entrims bija satriekts. Ko tu te meklē?
Denīza izskatījās fantastiski. Viņai mugurā bija gaiši zili buklē auduma svārki un moderna žakete.
Tieši mani viņi gribēja tev parādīt. Ievērojusi Entrima apmulsumu, Denīza turpināja: Neesi tāds nejēga. Es taču Briselē visu laiku tevi uzmanīju!
"Vai tiešām tas ir iespējams?" Entrims prātoja un skaļi vaicāja: Tu esi Daidala biedrībā?