Paķērusi krēslu, Ketlīna zvēla Pazanai pa vēderu. Slepenā izlūkdienesta aģente sakņupa uz priekšu. Ketlīnu pārņēma niknums. Viņa atvēzēja krēslu augšup un belza Pazanai pa galvu. Gūstītāja sabruka uz grīdas un gulēja nekustīgi.
Durvis atsprāga vaļā.
Ar ieroci rokā ieskrēja viens no vīriem, kurš arī bija dzinies pakaļ Ketlīnai tas pats, kurš bija uzkāpis viņai uz sejas.
Ketlina cirta viņam ar krēslu pa roku, un pistole aizlidoja.
Vēl viens sitiens pa krūtīm apturēja uzbrucēju uz vietas.
Trieciens ar krēslu no augšas, visticamāk, iedauzīja upurim galvaskausu, un vīrietis nokrita blakus Pazanai. Pagrūdusi sievietes ieroci sānis, Ketlīna satvēra vīrieša pistoli un savāca papīra lapas.
Tagad esam norēķinājušies, Ketlīna pačukstēja vīrietim, kas gulēja uz grīdas.
47. nodaĻa
īans stāvēja blakus mis Mērijai, un abi lasīja failu, kas bija pārsūtīts no Entrima tālruņa.
Roberta Sesila piezīmju tulkojums.
Par krāpšanu man pastāstīja tēvs. Viņš paaicināja mani pie savas nāves gultas un izpauda ko neparastu. Trīspadsmit gadu vecumā princese Elizabete nomira no drudža. Viņu apbedīja Overkortas dārzā, koka zārkā, bez ceremonijas, un vienīgie liecinieki bija lēdija Keita Ešlija un Tomass Perijs. Viņi baidījās par savu dzīvību, jo karalis Henrijs VIII bija uzdevis viņiem gādāt par savas meitas drošību. Henrijs tolaik bija slimību vārdzināts, ar milzu vidukļa apmēru, nikns, viegli aizkaitināms. Lai arī Elizabetes nāvē neviens nebija vainojams, gan Ešlija, gan Perijs ar savām dzīvībām būtu samaksājuši par meitenes nāvi. Taču apstākļi vērsās viņiem par labu. Pirmām kārtām, tēvs savu meitu redzēja reti, jo viņa prātu nodarbināja citi jautājumi. Par laimi, tolaik noritēja divi kari ar Skotiju un ar Franciju. Henrija piektā sieva Ketrīna Hovarda vīru krājm un par laulības pārkāpšanu tika sodīta ar nāvi. Pēc tam visas karaļa domas aizņēma Ketrīnas Parras aplidošana un sestā laulība. Vēl valdīšanas beidzamajos gados viņa prātu vairāk nodarbināja nemitīgās raizes par likumīgo dēlu un mantinieku Edvardu, kā arī domas par paša mirstīgumu. Tādējādi karaļa otrā meita šķita tēvam salīdzinoši mazsvarīga.
Palīdzēja arī tas, ka Elizabete mita savrup no galma, un guvernante lēdija Ešlija bija viņas vienīgā pastāvīgā pavadone. Bērna nāve pamudināja rīkoties, un izeju ierosināja Tomass Perijs. Viņš zināja par Henrija VIII mazdēlu, kas piedzimis Henrijam Ficrojam un Mērijai Hovardai. Ficrojs līdz pat savai nāvei tūkstoš piecsimt trīsdesmit sestajā gadā baudīja lielu karaļa labvēlību. Henrijam nebija noslēpums Ficroja laulība ar Mēriju Hovardu, un viņš deva tai savu svētību, taču aizliedza laulības piepildīšanu līdz brīdim, kad abi jaunie mīlētāji paaugsies. Pavēle netika izpildīta, un ģimenei tūkstoš piecsimt trīsdesmit trešajā gadā piedzima dēls. Henrijam par to noklusēja.
Perijs piedāvāja aizvietot mirušo princesi ar šo mazdēlu. Lēdija Ešlija uzskatīja tādu priekšlikumu par absurdu un paziņoja, ka tādā gadījumā no galvām šķirsies visi. Taču Perijs izklāstīja piecus principus sev par labu. Pirmkārt, lai neradītu aizdomas, viltvārdim jāizskatās līdzīgam princesei. Šis noteikums piepildījās, jo mazdēls bija mantojis Tjūdoru bālo ādu, rudos matus un vectēva vaibstus. Otrkārt, viņam jābūt pazīstamam ar princeses dzīves apstākļiem. Mazdēlu nošķirtībā audzināja Hovardi, bet viņam stāstīja par dižciltīgo izcelsmi. Treškārt, viltvārdim jābūt baudījušajam līdzīgu izglītību un zināšanas, kādas piemita princesei. Arī tas bija spēkā, jo zēns bija mācīts ģeogrāfijā, matemātikā, vēsturē, mehānikā un arhitektūrā. Ceturtkārt, būtiska bija svešvalodu un klasisko valodu prasme. Mazdēls prata runāt un rakstīt franču, itāliešu, spāņu un flāmu valodā. Visbeidzot, spēja nepiespiesti izturēties un augstdzimušam raksturīga karaliska iznesība. Tas mazdēlam piemita pārpārēm, jo Hovardi bija turīgākā dzimta karalistē.
Tomass Perijs devās uz namu, kur uzturējās mazdēls, un izteica priekšlikumu zēna mātei Mērijai Hovardai, kura labprāt piekrita. Bija pagājuši trīspadsmit gadi kopš viņas vīra nāves. Viņa pati dzīvoja klusi, lai gan brālis Sari grāfs bija viens no Henrija VIII galma favorītiem. Taču, Perijam nezinot, Hovardu nama brieda pretrunīga situācija. Merijas tēvs bija lūdzis karalim atļauju izprecināt meitu Tomasam Seimūram. Atļauja tika dota, taču Mērija, brāļa atbalstīta, atteicas. Tad brālis ierosināja viņai pavedināt karali un kļūt par viņa mīļāko. Taču Mērija nobijās un nepiekrita. Vēlāk abi atsvešinājās, un Mērija pat liecināja pret brāli, kad Henrijs notiesāja viņu uz nāvi par nodevību.
Mērija piekrita visiem Perija piedāvājumiem un sarāva attiecības ar ģimeni. Viņa otrreiz vairs neapprecējās un nomira tūkstoš piecsimt piecdesmit septītajā gadā, gadu pirms tam, kad viņas dēlu pasludināja par Anglijas karalieni. Es lūdzu tēvu paskaidrot, kā šo krāpšanu varēja īstenot ilgākā laika posmā, jo kāds Hovarda radinieks noteikti varēja interesēties, kas ar zēnu ir noticis. Taču pēc Sari grāfa sodīšanas tūkstoš piecsimt četrdesmit septītajā gadā Hovardi pret Henriju loloja milzīgu naidu, ja arī kādam par krāpšanu bija zināms, neviens par to nav izteicies. Mērija Hovarda zināja par ģimenes tiekšanos j)ēc karaļvaras un visādā ziņā uzjautrinājās par to, ka ar dēla starpniecību ir tikusi pie tā, ko nav izdevies iegūt nevienam vīriešu kārtas Hovardam.
Manam tēvam par krāpšanu pavēstīja neilgi f)ēc tam, kad Elizabeti pasludināja par monarhu. Viņu izsauca pie jaunās karalienes, un abi sastapās karaliskajos apartamentos. Divdesmit piecus gadus vecā valdniece jo ilgi bija valkājusi mūķenes tērpu. Daudzējādā ziņā viņa bija atradusies ēnā, kamēr visu uzmanība pievērsās viņas brālim Edvardam, māsai Mērijai un tēva daudzajām sievām. Viņa bija radusi dzīvot aizmirstībā. Tagad viņa bija kļuvusi j)ar karalieni. Tai dienā viņa stāvēja, stalti izslējusies, raidīja stingru skatienu un izturējās valdonīgi. Karalieni greznoja gredzeni, vēdekļi, dārglietas, izšuvumi, pērles un mežģīnes. Viņas mati bija dzeltenīgi rudi, āda nāves bālumā. Acis, dziļi iegrimušas dobumos, izstaroja kareivīgumu.
Milord Sesil, jūs esat cilvēks, kuram mēs izsenis esam uzticējušies gan jūsu gudrības, gan izrādītā diskrētuma dēļ.
Tēvs paklanīdamies pateicās par komplimentu.
Mēs vēlamies, lai jūs kalpojat par galveno sekretāru. Mums nav šaubu, ka turpināsiet izrādīt uzticību mums visiem. Taču mums ir jāpārrunā kāds jautājums.
Tajā brīdī viltvārdis atklāja sevi. Mans tēvs ar savu pazīstamo pacietību noklausījās stāstā un apjauta, ka viņam dāvāta vienreizīga izdevība. Šis vīrietis ar Tjūdoru asinīm, bet bez tiesībām valdīt bija kļuvis par karalieni. Patiesību zināja vienīgi lēdija Ešlija un Tomass Perijs. Atmaskojot viltvārdi, karaļvalsti pārņemtu pilsoņu karš, jo daudzi pretendētu uz tukšo troni. Nekāda labuma no tā nebūtu. Jau divpadsmit gadus šis vīrietis bija uzdevies par sievieti, un neviens par to neko nezināja. Viņš bija pilnībā iejuties Elizabetes Tjūdores lomā. Uzzinot noslēpumu, tēvs kļuva nesaraujami saistīts ar šo cilvēku līdz pat brīdim, kad viens no viņiem vai abi pamestu šo pasauli. Viņam piedāvāja ne jau augstu vietu galmā, bet gan sadarbību, kuru saista milzīga krāpšana.
Gulēdams nāves gultā, tēvs vērās manī, kamēr es apcerēju nupat dzirdēto.
Es paziņoju viltvārclim, ka esmu viņa kalps un tāds mūžam palikšu. Tā kā es nebildu ne vārda, tēvs turpināja: Karaliene zina, ka es nododu tālāk šo dižo noslēpumu. Viņa vēlas, lai tu, mans dēls, kalpotu viņai tā, kā esmu kalpojis es. Arī es to gribu.