Kaut es būtu kaut uz pusi tik uzticams kalpotājs, kāds esat bijis jūs!
Nākamajā dienā, tūkstoš piecsimt deviņdesmit astotā gada ceturtajā augustā, tēvs nomira, un karaliene mani izsauca uz galmu. Tolaik viņai bija sešdesmit pieci gadi, iekrituši vaigi, augsta piere, garš zods un ērgļa deguns, kas uzsvēra sausās, grumbainās sejas kalsnumu. Zobu viņai tad vairs nebija daudz. Galvā bija rudu sprogainu matu parūka, un kaklu apvija milzīga mežģīņu apkakle. Viņa veltīja man to pašu skatienu, ar kādu bija četrdesmit gadus gādājusi par Anglijas droUbu.
Kas jums sakāms?
Es nometos uz viena ceļgala un noliecu galvu. Es kalpošu jums tā, kā kalpoja mans tēvs, būšu uzticams un mūžam lojāls.
Tad lai tā notiek, Lord sekretār. Kopā mēs Angliju uzturēsim stipru.
Roberts Sesils zināja patiesību, mis Mērija secināja.
Viņi sēdēja metro stacijā, vairākus kvartālus no noliktavas. Mis Mērija bija gribējusi redzet faila saturu, tāpēc viņi uzkavējās stacijā un lasīdami palaida garām divus vilcienus.
Tas apstiprina visu, ko es jebkad esmu dzirdējusi par zēnu no Bizli, mis Mērija noteica. Lielākā daļa tās leģendas var izrādīties patiesība.
īans vēroja sievieti, kura brīdi sēdēja klusēdama.
Stacijā pasažieru bija maz.
Tas var mainīt visu, viņa nočukstēja.
-Kā?
Misteram Malonam tas jāzina.
Ievibrējās viņas tālrunis. Abu skatieni cieši pievērsās ekrānam.
Es šādu numuru nezinu.
Atbildiet, īans palūdza.
Mis Mērija paklausīja.
Apžēliņ, Tanja, es nupat par tevi iedomājos, mis Mērija sacīja tālrunī. Man jārunā ar misteru Malonu. Vai viņš vēl ir kopā ar tevi? Iestājās klusums. Mis Mērija klausījās un tad atteica: Dosimies turp taisnā ceļā.
Saruna beidzās.
Viņa sēdēja drūmu seju. Nobažījusies. īans gaidīja paskaidrojumus.
Hemptonkortā gadījusies liksta. Kāds centās nogalināt manu māsu un misteru Malonu. Mums jādodas prom.
48, nodaĻa
No Dārglietu glabātavas Entrims izgāja pusdienas saulē. Telpā viņš jutās neapdraudēts, tur bija apmeklētāju drūzma, novērošanas kameras, apsargi un metāla detektori. Bet zem klajas debess drošības izjūta zuda. Mūra sienām apjoztās teritorijas vidū impozants slējās milzīgais Baltais tornis, un tam apkārt pletās celiņi, zālieni un koki.
šausmas uzbrāzās kā vilnis.
"Denīza ir Daidala biedrības aģente? Visu laiku ar mani spēlējusies? Jāsecina, ka operācija "Karaļa viltība" bijusi zināma jau no tās sākuma. Bet kas pēdējās dienās izraisījis šo britu izlūkdienesta uzmanību? Acīmredzot Ferovu Kariju licis novākt Tomass Metjūss, nevis Daidala biedrība. Vai tomēr ne?"
Ar skatienu Entrims meklēja Gēriju. Viņš bija pavēlējis zēnam gaidīt ārpusē. Pa celiņiem staigāja tūkstošiem cilvēku, kas ieradušies apskatīt vienu no Anglijas iezīmīgākajām vietām. Simts pēdu attālumā pūlī pavīdēja Denīza Žerāra un kāds vīrietis.
Abi tuvojās.
Beidzot Entrims visu saprata.
Viņu bija nodomāts nogalināt te.
Entrims dzīrās atgriezties Dārglietu glabātavā, taču pie ieejas stāvēja pārāk gara apmeklētāju rinda, tātad laušanās cauri pūlim piesaistīs apsardzes uzmanību. Varētu lūgt apsardzes palīdzību, taču vēlāk tas var atspēlēties. Visprātīgāk būtu bēgt.
Bet Gērijs?
Nebija laika.
Zēnam jātiek galā pašam.
Neko vairs nevarēja uzsākt. Viņš bija licis Gērijam turēties tuvumā. Meklēt zēnu tagad nebija iespējams, tāpēc Entrims turpināja ceļu ap Balto torni, virzoties uz izejas vārtiem ārējā ķieģeļu sienā. Viņš pasniedzās pēc tālruņa, jo alka noskaidrot, vai Denīzas apgalvojums par abu aģentu likteni Hemptonkortā ir patiess. Vai patiešām viņš ir palicis viens? Bet aparāta kabatā nebija. Iztaustījis jaku, Entrims tālruni neatrada. Viņš pakratīja galvu un turpināja ceļu, mezdams līkločus cauri drūzmai. Aši pametis skatienu pāri plecam, viņš pārliecinājās, ka Denīza ar savu pavadoni turpat vien atrodas.
Ar kādu savu mīļāko pēc šķiršanās Entrims nekad nebija ticies. Šķiršanās vienmēr notika pēc viņa noteikumiem, nogriežot kā ar nazi, un viņam tā likās vislabāk. Viņam nepatika iepļaukāt sievietes, un parasti pēc tam viņu māca dziļa nožēla, taču dažkārt tas tomēr bija nepieciešams. Tā bija vienīgi viņa tēva vaina lai gan jāšaubās, vai Denīzai no tā kļūtu vieglāk.
Vēl nesen parasta darba operācija nu bija ieguvusi personisku šķautni.
Vairāk, nekā jebkad pieredzēts.
Gērijs bēga projām no Dārglietu glabātavas.
Nebija viegli izlavīties no ēkas un turēties pūlī nostāk, lai ne Entrims, ne sieviete viņu neieraudzītu. Zēns abus redzēja stāvam pie eskalatora lentes, netālu no kādas vitrīnas, un sarunājamies. Tas, ko teica svešā sieviete, Entrimu nepārprotami bija satraucis.
Kas te notiek?
Un kur Entrims ir tagad?
Zēns nogriezās pa kreisi, pagāja garām Dārglietu glabāl.ivai, tad nogriezās uz labo pusi un devās pa ceļu starp Balto lomi un citām ēkām, kuras, kā vēstīja izkārtne, bija slimnīca un ieroču glabātava. Pretī piecdesmit jardu attālumā kļuva redzams cits tornis un daļa ārējās sienas, tātad Gērijs biļ.i nonācis pie teritorijas robežas. Ceļš, pa kuru viņš soļoja, nogriezās pa labi un aizstiepās gar Baltā torņa iespaidīgo fasādi. Tam priekšā zaļoja košs mauriņš, un pa to lēkāja daži melni putni, kurus apmeklētāji fotografēja. Nedaudz tālāk uz ceļa, kas stiepās paralēli pretējai Baltā torņa sienai, viņš pamanīja Entrimu, kurš devās uz vārtu pusi.
Pēc tam Gērijs ieraudzīja sievieti, kuru bija redzējis Dārglietu glabātavā. Viņa kopā ar kādu vīrieti sekoja Entrimam. Skatiens aizslīdēja līdz vārtiem, un tur Gērijs ieraudzīja vēl divus vīriešus. Tie stāvēja. Gaidīja. Uzmanīja Entrimu, kurš šķita vairāk norūpējies par sekotājiem, nemaz neievērojot tos, kas gaidīja viņu priekšā.
Entrimam pilnīgi noteikti draudēja briesmas.
Gērijs bija pārliecināts, ka jāpalīdz.
Malons nenolaida skatienu no Tomasa Metjūsa.
Citas izejas nebija, Metjūss taisnojās. Es nemaz nepriecājos par to, ka jādod vīriem pavēle jūs nošaut.
Tomēr jūs to darījāt. Malons saglabāja aukstasinību.
Jūsu klātbūtne mainīja visus apstākļus, Metjūss uzstāja. Turklāt ne uz labo pusi.
Jūs nogalinājāt divus amerikāņus.
Viens bija alkatīgs. Otrs pārāk gudrs. Bet, kā jūs zināt, mūsu darbā šādi gājieni ir samērā pierasta parādība. Man jāpaveic uzdevums, un nekādas lielās izvēles nav.
Jūs gribat nogalināt ari Tanu Dannu. Nē. Es neparei/i izteicos. Jums viņš ir jānogalina.
Vēl viena nepatīkama sagadīšanās.
"Jāiet prom," Malons sprieda. "Ikviena šeit pavadītā sekunde palielina risku."
Vai jums ir nojausma, kādēļ Entrims jūs iesaistīja? Metjūss vaicāja.
Vecais vīrs stāvēja taisni, staltu muguru, labajā rokā turēdams savu īpašo spieķi. Malons atcerējās nostāstu par direktora sāpošo gurnu; stāvoklis ar gadiem bija pasliktinājies, un radās nepieciešamība pēc atbalstīšanās ejot.
Viņš lūdza mani atrast īanu Dannu. Tas arī viss.
Metjūsa sejā parādījās dīvaina izteiksme. Ne jau to es
jautāju. Es prasu, kāpēc jūs esat šeit, Londonā.
Es izpildīju kādu lūgumu.
Jūs patiesi nezināt. Metjūsa vaibstos parādījās noslēpumainība. Pēc brīža viņš turpināja: Entrims nokārtoja tā, lai jūs pavadāt īanu Dannu šurp no Savienotajām Valstīm. Zēnu notvēra Floridā un aizveda uz Atlantu, lai nodotu jūsu rokās. Kādēļ tas bija nepieciešams? Vai tad Floridā trūkst aģentu, kas varētu viņu atvest uz dzimteni? Entrims gribēja uzticēt šo uzdevumu jums un lūdza, lai priekšnieks piezvana Stefanijai Nellei.