Sasodīts, kā jūs to zināt?
Koton, es šai darbā strādāju jau sen. Man ir daudz draugu. Daudz informācijas avotu. Jūs taču aptverat, ka Gēriju sagūstīja Entrima nolīgti vīri?
Nē, to Malons nezināja.
Visa šī izrāde sarīkota jums par godu, Metjūss paskaidroja.
Malonam radās baisa sajūta it kā visi atrastos viņam trīs soļus priekšā.
Un tas parasti nozīmēja nepatikšanas.
Sameklējis tālruni, viņš to ieslēdza un zvanīja Entrimam.
Neviens necēla klausuli. Ari balss pasts neatsaucās. Tikai pīkstieni. Ilgi un nerimstoši.
Un tas nozīmēja, ka nepatikšanas ir vēl lielākas, nekā domāts.
Aizvēris tālruni, Malons paziņoja: Es dodos prom.
To es nevaru pieļaut.
Es neesmu Entrims. Malons joprojām turēja ieroci rokā.
Izdzirdējis troksni, viņš pagriezās un ieraudzīja divus vīrus iznākam pa durvīm, kas veda uz norobežotajām skatītāju ložām korta malā.
Abi vīrieši bija bruņoti.
Ketlīna aizvēra atpūtas telpas durvis abi aģenti palika guļam nekustīgi uz grīdas. Bruņota un saniknota, viņa tuvojās durvīm, kas veda uz tenisa kortu. Šaurajā gaitenī neviena neredzēja, bet pa stikla logiem, kas atdalīja gaiteni no skatītāju ložām, viņa ieraudzīja četrus vīrus. Abus bruņotos viņa bija iepriekš redzējusi dārzā. Tomass Metjūss. Un Kotons Malons apbruņots, taču nepārprotami bīstamā situācijā. "Ko Malons te meklē? Viņam vajadzēja būt citur."
Lūdzu, nolieciet ieroci! Metjūss teica Malonam.
Korta galā, gaiteņa īsākajā posmā, neviens no vīriešiem nevarēja Ketlīnu redzēt.
Dažus metrus tālāk durvis bija vaļā.
Viņa pietupās zem loga un rāpās uz durvju pusi, ieslīdēdama vienā no ložām. Tur bija novietoti trīs soli skatītājiem. Joprojām pieliekusies, viņa virzījās tuvāk otrām durvīm, pa kurām varēja iziet kortā.
Laiks maksāt parādu.
49. nodaĻa
īans līdz ar mis Mēriju iekāpa metro vagonā.
Viņš labi pārzināja Londonas metro, jo daudzreiz bija izpētījis plašākai sabiedrībai slēgtos nostūrus. Daži tuneļi dāvāja patvērumu no ziemas spelgoņas un vasaras tveices, un te varēja droši uzkavēties ilgāk, ja vien viņu neuzgāja policists vai metro darbinieks. Taču kopš dienas, kad mis Mērija atļāva viņam sargāt savu veikalu, klaiņot metro tuneļos nebija vajadzības. īans bija kundzei pateicīgs vairāk, neka spētu to paust vārdiem, un priecājās, ka viņa šajā brīdī ir līdzās.
Abi apsēdās divās tukšajās vietās.
Nezinu, kā tev, bet man ļoti kārojas palasīt, ko vēl Roberts Sesils ir rakstījis, mis Mērija pačukstēja zēnam.
Viņš piekrita.
Sieviete sameklēja tālruni, atkal atvēra elektroniskā pasta vēstuli un atrada vietu, kur pirmīt beidza lasīt.
Kalpot karalienei es uzsāku tūkstoš piecsimt deviņdesmit astotā gada ceturtajā augustā. Tolaik es to nezināju, bet līdz viņas valdīšanas beigām bija palikuši vien pieci gadi. Šo krāpšanas mēs ar karalieni pārrunājām tikai sešas reizes. No tām četras bija pēdējos viņas dzīves mēnešos. Pirmā reize man palika atmiņā visvairāk.
jautā, ko vēlies, karaliene atvēlēja.
Es stāvēju Nonsačas pils guļamkambarī. Henrijs VIII bija ti/. būvējis to kā pasaku pili. Atšķirībā no Henrija pirmās meitas Mērijas, karalienei pils patika.
Jūsu tēvs mums lieliski pakalpoja, karaliene sacīja. Pateicoties viņam, mēs baudām šos panākumus un ilgo valdīšanu. Mēs lolojam cerību, ka arī jūs nesīsiet mums laimi.
Tā būtu mana vienīgā vēlme.
Tad izrunāsimies un pieliksim šai lietai punktu.
Pagāja teju divas stundas. Tas bija stāsts par pārsteidzošu rīcību un uzdrošināšanos. Viņš bija Henrija VIII mazdēls,
vina tēvs dzimis ārlaulībā Elizabetei Blauntai, vina māte bi-
/ ' >
ja Hovarda, ievērojama lorda meita. Viņš bija dzimis nošķirtībā un auga Hovardu uzraudzībā, un nevienam Tjūdoram par viņu nekas nebija zināms. Toreiz trīspadsmit gadus vecais zēns bija nevainīgs, ļoti labi izglītots un jau no bērnības mācīts, ka viņš ir īpašs. Visi tituli un privilēģijas, kuras baudīja viņa tēvs, zuda līdz ar tēva nāvi. Bija pagājis vien gads pēc tam, kad Džeina Seimūra dāvāja karalim likumīgu dēlu, un tādējādi nevienam Tjūdoram nebija nekādas daļas gar Henriju Ficroju vai viņa bērnu. Taču negaidītā princeses Elizabetes nāve un Tomasa Perija iecere viņas vietā ielikt karaļa mazdēlu bija laba izdevība Mērijas Hovardas acīs.
Tolaik viņam jau bija gari mati, vāji muskuļi un sievišķīgs augums. Patiesībā viņš mūžam jutās iesprostots. Miesa vīrieša; prāts sievietes. Šī pretišķība bija plosījusi zēnu, kopš viņš varēja sevi atminēties. Mātes piedāvātā izdevība šim izmisumam darītu galu. Viņš kļūtu par sievieti, stādamies princeses Elizabetes vietā.
Tas notika tūkstoš piecsimt četrdesmit sestajā gadā. Neviens tolaik neuzskatīja, ka reiz viņš varētu kļūt par karalieni. Galvenais Keitai Ešlijai un Tomasam Perijam bija izpatikt Henrijam un glābt savu dzīvību. Ceļā uz troni stāvēja daudzi šķēršļi. Edvards bija dzīvs, Mērija arī. Elizabete bija trešā pēc kārtas un arī tikai tad, ja pusbrālis un pusmāsa nomirst, neatstājuši mantiniekus. Tomēr sazvērestība izdevās un, gadiem ritot, Henrija VIII mazdēls uzplauka aiz biezās kosmētikas kārtas, panīkām un platajām kleitām, kas kļuva par viņam raksturīgo iezīmi. Lēdija Ešlija nolasīja katru viņa vēlēšanos, un Tomass Perijs rīkojās tāpat, un nevienam neradās aizdomas par krāpšanos. Pagāja divpadsmit gadi, un gan Edvards, gan Mērija aizgāja viņsaulē, neatstājuši mantiniekus. Viņa māte Mērija Hovarda arī bija mirusi. Viņš bija palicis viens, un itin visi viņu pazina kā princesi Elizabeti. Tad divdesmit piecu gadu vecumā viņš kļuva par karalieni. Kad es jautāju, kāpēc šo krāpšanu nevienam neizdevās celt gaismā arī pēc kronēšanas, viņa sejas izteiksme mazliet mainījās. Viņš man apliecināja kamēr vien cilvēks ir piesardzīgs un rūpīgs, nepastāv bažas par atmaskošanu. Lēdija Ešlija kalpoja karalienei līdz pat savai nāvei tūkstoš piecsimt sešdesmit iliektajā gadā.
Viena no skumjākajām dienām manā dzīvē, viņš apliecināja, un acis viņam kļuva sārtas, lai gan bija pagājuši trīsdesmit trīs gadi.
Tomass Perijs nomira tūkstoš piecsimt sešdesmitajā gadā, kad karaliene tronī bija pavadījusi divus gadus. Perijs nebija iemīļots galmā, un daudzi melsa, ka šā vīra nāves cēlonis bijušas pārliekas dusmas. Protams, kā jau krāpšanas ieceres autors, viņš vienādiņ uzturējās karalienes tuvumā. Ieguvis bruņinieka titulu, Perijs kalpoja par karalienes mājsaimniecības pārzini. Mans tēvs stāstīja, ka viņa bēres rīkotas Vestminsterā un izdevumus apmaksājusi karaliene līdz tai dienai Nonsačā es nebiju saj)ratis tādas rīcības cēloņus.
Pēc lēdijas Ešlijas nāves par karalienes privāto apartamentu galveno galma dāmu kļuva Blānša Perija, kura kalpoja līdz pat tūkstoš piecsimt deviņdesmitajam gadam. Lai arī tas nekur nav sacīts, lēdija Perija par šo krāpšanu pavisam noteikti zināja. Karaliene pret viņu izturējās kā pret baronesi, piešķirot divus īpašumus jorkšīrā un Velsā un j)ēc nāves ar īsteni
Karalisku vēriena liekot apbedīt Vestminsterā, Svētās Margaritas kapelā.