Kamēr mēs dažas lietas darām paslepus, karaliene paskaidroja, nevienam tas netaps zināms.
Tas izskaidroja daudzus karalienes paradumus. Viņš ģērbās vienatnē un mazgājās vienīgi lēdijas Ešlijas vai Perija klātbūtnē. Viņam piederēja bagātīgs parūku klāsts veselas astoņdesmit. Viņš slēpa seju zem biezas kosmētikas kārtas daudziem tā bija šķīstības pazīme, taču tādējādi viņš varēja nomaskēt sejas vaibstus. Allaž tik sievišķīgajam vīrietim uz ķermeņa bija maz apmatojuma, un arī mati, pateicoties Tjūdoru nosliecei uz plikgalvību, bija plāni. Ārstiem bija ļauts viņu dziedināt, taču tie nekad nedrīkstēja apskatīt vairāk kā acis, muti un kaklu. Viņa augumam nekad un nekādos apstākļos nedrīkstēja pieskarties.
Todien pēc mūsu tikšanās es aizgāju vienlaikus nobijies un apmierināts. Šis cilvēks, kurš tolaik jau trīsdesmit deviņus gadus bija spējīgi valdījis Angliju varbūt pat labāk, nekā jebkurš agrākais monarhs, izrādījās viltvārdis. Viņam nebija tiesību atrasties šai tronī, taču tajā viņš sēdēja tikpat pilnīgi un rūpīgi, it kā pati Elizabete būtu izdzīvojusi. Tauta viņu mīlēja, karalienes popularitāte nekad netika apšaubīta. Mans tēvs lika man dot zvērestu, ka šim cilvēkam kalpošu, un to es arī darīju līdz pat viņa nāvei tūkstoš sešsimt trešajā gadā. Allaž piesardzīgs, viņš deva rīkojumu pēc nāves neveikt viņa sekciju, un tas tika ievērots. Karaliene man skaidri izklāstīja, kas ar mirstīgajām atliekām darāms, un es rīkojumus pildīju diezgan precīzi.
Šķiet, ka Roberts Sesils attaisnojis savu iesauku, mis Mērija noteica. "Lapsa".
ians pajautāja: Ko nozīmē "diezgan precīzi"?
Viņš darīja to, ko gribēja, un pārējo neņēma vērā. Tas arī izskaidro, kādēļ šādas piezīmes tapušas. Acīmredzot viņš vēlējās, lai cilvēki uzzina patiesību.
Vilciens apstājās stacijā.
Zēns kopā ar mis Mēriju izkāpa un pārsēdās citā metro līnijā, lai dotos uz viesnīcu Goriug.
Atkal nonācis vilcienā, īans lūdza: Vai mēs varētu palasīt tālāk?
Mis Mērija sirsnīgi pasmaidīja. Protams. Mani māc tāda pati ziņkāre kā tevi.
Kad mans tēvs kalpoja karalienei, es līdz ar daudziem citiem brīnījos, kādēļ viņa nekad neprecas. Karalis Henrijs bija aj)sēsts ar vēlmi tikt pie mantinieka. Karaliene Mērija arī neveiksmīgi mēģināja radīt bērnu. Elizabetei bija daudz precību piedāvājumu gan no savas valsts, gan no ārzemēm. Lords Roberts Dadlijs šķita viņas favorīts, taču mans tēvs viņu atklāti nicināja, un karaliene publiski pakļāvās mana tēva vēlmei un Dadliju neapprecēja. Karaliene noraidīja arī Spānijas Filipu II, Austrijas erchercogu Kārlu un divus franču prinčus. Parlaments lūdza karalieni apprecēties vai nosaukt mantinieku, taču saņēma atteikumu. Zinādams patiesos apstākļus, mans tēvs saprata, kādēļ tam nav lemts j)iepildīties. Taču no ikviena piedāvājuma, ikvienas neatlaidīgas prasības, ikviena parlamenta lūguma tika gūts vislielākais politiskais labums. Viņa paziņoja Pārstāvju palātā, ka "beigu beigās pietiks ar marmora plāksni, kas vēstīs par karalieni, kura, valdīdama šai laikā, dzīvoja un nomira jaunava".
Dzejnieku acīs viņa kļuva juir karalieni jaunavu, kas apprecējusi savu karaļvalsti un atrodas debesu dievišķajā aizbildniecībā. "Mani vīri ir mana labā tauta" šie vārdi izrunāti ne reizi vien. Taču karaliene paturēja prātā arī pienākumu nodrošināt karaļvalstij pēctecību. Pastāvēja lielas bažas par pilsoņu karu. Tālab tēvs man uzticēja uzdevumu sarakstīties ar Džeimsu, Skotijas karali viņa māte bija Skotu karaliene Mērija, kuru tēvs bija licis sodīt ar nāvi par nodevību. Kā mierināļumu par šo nenovēršamo lēmumu man lika piedāvāt Džeimsam pēc Elizabetes nāves kāpt Anglijas tronī. Par to Džeimss apsolās pārtraukt visu pretestību un draudus Anglijas kronim. Skots auklēja sirdī dziļu aizvainojumu par savas mātes likteni, taču izredzes iegūt troni remdēja viņa dusmas. Viņš bija sekls, viegli ietekmējams vīrs, kuram piemita vien daži principi. Tomēr pēc karalienes nāves pēctecis kāpa tronī, neizliedams nevienu lāsi asins.
Manī pamazām auga apbrīna un cieņa pret viltvārdi. Viņš valdīja ar rūpību un gudrību. Arī mans tēvs viņu augstu vērtēja. Es bieži esmu aizdomājies, vai īstā Elizabete būtu valdījusi labāk vai sliktāk. Anglijai tika monarhs, kas valdīja četrdesmit piecus gadus, sniedzot tik nepieciešamo stabilitāti. Viltvārdis bija apveltīts ar sīkstumu, kāds nepiemita viņa Tjūdoru senčiem, un tas nodrošināja viņam ilgu mūžu un itin labu veselību. Vēl tik reizi mēs apspriedām šo aizvietošanu, un toreiz viņš man pastāstīja par savu māti un tēvu.
Mūsu dārgā māte nomira, pirms mēs kļuvām karaliene. Mēs nožēlojam, ka viņa šo laiku nepieredzēja. Kopš tās dienas, kad Tomass Perijs aizveda mūs uz Overkortu un mēs kļuvām par princesi, mēs ar māti vairs neredzējāmies.
Taču no tā brīža līdz jūsu valdīšanas sākumam pagāja divpadsmit gadi.
Tiesa. Mana māte nodzīvoja vienpadsmit no tiem. Lēdija Ešlija un Perijs man bieži stāstīja par mātes dzīvi un veselību. Man teikts, ka viņu viss notiekošais ir iepriecinājis. Viņa no sirds mīlēja manu tēvu, bet nīda manu vectēvu, karali Henriju. Tai dienā, kad Perijs mani aizveda uz Overkortu, māte atzina, ka šāds pavērsiens ir pareizs un taisnīgs. Es beidzot kļūšu pilntiesīgs Tjūdors. Viņa vēlējās, lai dēls kādudien kļūst par karalieni. Tāda doma mani biedēja. Taču laika gaitā es esmu apradis ar saviem pienākumiem un esmu mierā ar uzticēto pienākumu.
Es ievēroju, ka šai sarunā viņš pirmo reizi izteicās par sevi nevis daudzskaitlī "mēs", bet gan vienskaitlī "es". Tas bija vīrs, dēls, kurš nekad nav lūdzis to, kas viņam ticis, taču savu pienākumu allaž ir pildījis.
jūs valdāt pār šo nāciju, jūsu griba mums ir pavēle, es pavēstīju.
ja neskaita vienu faktu, dārgo Robert. Vienu faktu, kurš kādudien var būt izšķirošais.
Es saprotu, jnir ko viņš runā, jo pats biju lauzījis j)ar to galvu nebūdams īstā princese Elizabete, viņš nav Anglijas likumīgais valdnieks. Viss, kas paveikts viņa vārdā, būtu anulējams, jo noticis krāpšanas ietvaros.
It kā viņš nekad nebūtu pastāvējis.
50. nodaĻa
Slēpdamies aiz cilvēku mugurām, Gērijs devās pie izejas vārtiem, kas atradās aptuveni simts pēdu attālumā no Entrima. Par sekotājiem sievieti un vīrieti Entrims labi zināja, taču vēl nebija pamanījis abus vīrus pie vārtiem. Ja būtu, tad viņš nedotos turp.
Kamēr Entrims uzturējās Dārglietu glabātavā, Gērijs bija izstaigājis celiņus un apbrīnojis Balto torni. Krāsaini ģērbtie bīfīteri Tauera sargi izklaidēja apmeklētājus, kas pulcējās šur un tur. Viss te likās saistīts ar pagātni, nevis tagadni. Skolā mācīties vēsturi zēnam nepatika, bet te viņš atradās tās vidū. Cik ļoti tā nelīdzinās uz lapas rakstītiem vārdiem vai attēliem videoekrānā! Viņam apkārt pletās viens no senākajiem cietokšņiem Anglijā, kura aizstāvībai vīri ziedojuši dzīvību, un arī tagad te norisinājās svarīgi notikumi.
Tieši tobrīd.
Tieši te.
Viņš atkal pievērsās Entrimam, kurš spraucās uz izeju. Abi vīri joprojām stāvēja pie vārtiem, un Gērijs vēroja, kā viens no tiem iegrūž roku zem jakas. Pamanījis plecā ieroča maksts siksnu līdzīgu bija valkājis arī viņa tētis -, Gērijs aptvēra, ko tas nozīmē. Pašu ieroci viņš neredzēja, bet vīrietis vēl aizvien roku turēja aiz jakas.
Gatavībā.
Bet Entrims neapstājās.
Iejucis pūlī, Gerijs atradās jau piecdesmit pēdu attālumā. Neviens nebija viņu ievērojis.
Entrims apstājās, un skatiens pievērsās abiem vīriem pie vārtiem.