Es devu zvērestu, un tas šķita viņu iepriecinām.
Viņš ielika man saujā savu trīcošo plaukstu. Tās bagātības ir domātas Džeirnsam. Piekodini viņu tērēt tās prātīgi un valdīt pār tautu gudri un taisnīgi.
Tie bija mūsu beidzamie pārmītie vārdi.
Karalienes nāve izraisīja sēras visā valstī. Man krita pienākums sagādāt valdniecei pēdējo atdusas vietu. Es personiski uzraudzīju mirstīgo atlieku sagatavošanu. Līdz apbedīšanai viltvārdis tika novietots blakus savam vecvectēvam Henrijam VII Tjūdoru kapličā. Tā pagāja trīs gadi. Tostarp jaunās princeses Elizabetes līķis, kuru atrada man aprakstītajā vietā, nonāca viltvāržu mirstīgo atlieku vietā. Šo uzdevumu es veicu viens pats, bez citu palīdzības. Es izšķīros vienkop guldīt karalieni Mēriju un karalieni Elizabeti, dzīvē māsas un nāvē kopā, un abu kauli vienā kapā sajauksies. Šādi es varētu patiesību nomaskēt vēl pienācīgāk. Kad mirstīgās atliekas beidzot iegūla marmora kapā, es sacerēju epitāfiju, kas visatbilstošāk aprakstītu viltvāržu dzīvi.
"Tās piemiņa ir svēta, reliģija atjaunota tās primitīvajā šķīstībā, miers ir ieviests, naudai atdota tās taisnīgā vērtība; dumpis pašu mājās apspiests, Francijai palīdzēts novērst tās sadalīšanos, Nīderlande atbalstīta, Spāņu Armāda iznīcināta; Īrija gandrīz atbrīvota no dumpiniekiem, atvieglota par spāņa sakāvi, abu universitāšu ienākumi krietni palielināti ar Nodrošinājuma likumu, un, visbeidzot, visa Anglija pieņēmusies turībā. Elizabete, ar vislielāko apdomu valdījusi četrdesmit piecus gadus, uzvarām un triumfa apveltīta karaliene, stingra savā ticībā, laimes pārpilna, savā septiņdesmitajā mūža gadā nomira rāmā, vieglā nāvē un atstāja savas mirstīgās atliekas, kas līdz ar Kristus Vārdu celsies nemirstībā, un tās apglabās viņas ieceltā un beidzot iedibinātā Baznīcā. Karaliene nomira marta divdesmit ceturtajā dienā, Anno 1603, savas valdīšanas četrdesmit piektajā un sava mūža septiņdesmitajā gadā."
Es divas reizes neizpildīju karalienei doto zvērestu. Vispirms es paturēju vēstidi, kuru viņai bija sūtījusi Ketrīna Parra. Tas šķita pēdējais atlikušais taustāmais pierādījums. Taču, pabeidzis rakstīt šīs piezīmes, es to sadedzināju. Otrām kārtām, par bagātībām, kas atradās slepenajā kambarī, es nevienam neizstāstīju. Karalis Džeimss nebija godājams virs. Pret pirmo valdītāju no Stjuartu dzimtas es neizjūtu daudz cieņas un apbrīnu nejutu nemaz, ja viņš ir kā uvertīra nākotnei, es uzdrošinos apgalvot, ka monarhija ir nolemta postam.
Manas nāves brīdis nu tuvojas. Ja šīs piezīmes kāds lasa, tas nozīmē, ka ar asu prātu un neatlaidību apveltīts cilvēks atradis akmeni, kuru es liku iebūvēt Nonsačas pilī. Ērmotais burtu juceklis šķita iederamies karaliskās rezidences untumiem bagātajā pasaulē. Kas tas par noslēpumu, ja tas nav atklājams? Cik atbilstoši, ka atklāsmes atslēga novietota visiem labi redzamā vietā. Šis piezīmes paliks manos papīros, kurus sargās mani mantinieki, ja kāds reiz atklās saistību starp tām un akmeni, tad lai nāk gaismā patiesība. Lai tā bezbailīgā dvēsele uzdrošinās uzmeklēt vietu, kuru Tjūdori radījuši sev. Ik't topiet brīdināts! Tur jūs gaidīs jaunas grūtības. Ja tomēr māc šaubas par šo izklāstu, es atstāju vēl vienu ziņu. Manis pasūtītu karalienes portretu, kuru mans testaments liek novietot Hetfīldhausā, kamēr vien šis īpašums pieder maniem mantiniekiem. Izpētiet to rūpīgi! Ir labi būt ļaužu piemiņā. Manu tēvu atceras ar godu un cieņu. Kazi, arī mani atminēsies tāpat.
Tans pacēla acis no datora ekrāna.
Viņš ar mis Mēriju bija atraduši viesnīcu Goring Belgreivijā, dārgā dzīvojamā rajonā pilsētas sirdi turpat aiz Bakingemas pils. Ieraugot mis Mērijas māsu Tanju, viņš bija pārsteigts. Dvīņu identiskā līdzība izpaudās ne vien ārienē, bet arī manierēs un balsis, lai gan Tanja šķita aizrautīgāka un mazliet nepacietīgāka. Tanja bija noīrējusi istabu viesnīcas trešajā stāvā plašu luksusa numuru ar dziļiem dīvāniem, mīkstiem krēsliem un milzu logiem, aiz kuriem stiepās klusa iela. Viesnīcas darbinieki bija sagādājuši viņai klēpjdatoru, kuru viņi izmantoja, lai turpinātu lasīt Roberta Sesila piezīmes, kas tapušas pirms četrsimt gadiem.
Nudien pārsteidzoši, Tanja noteica. Kāda dzīve gan bijusi šim viltvārdim!
Kā viņu neviens neatmaskoja? īans brīnījās.
Elizabetes laika Anglija nelīdzinājās mūsdienām. Nebija ne televīzijas, ne preses, kas ielauztos cilvēka privātajā dzīvē. Pārkāpdams karalisko etiķeti, cilvēks varēja zaudēt galvu, un tas gadijās bieži. Piezīmes skaidri vēsta, ka valdnieces uzticības personas… lēdija Ešlija, Tomass Perijs un abi Sesili par šo nomaiņu zināja. Tas noteikti palīdzēja.
Kādēļ viņi tā rīkojās? īans vaicāja.
Visbūtiskāko iemeslu dēļ. Tanja smaidīja. Šādi viņi uz mūžu kļuva varai pietuvinātas personas, un atrasties tuvu karalim vai karalienei ir ikviena galminieka sapnis. Viltvārdis skaidri zināja, ka viņam nepieciešami palīgi, un viņš savus līdzzinātājus izvēlējās saprātīgi. Visnotaļ apbrīnojami. Leģenda par zēnu no Bizli ir patiesa.
Es tomēr neapjēdzu, kā visus šos gadus iespējams apmuļķot citus, lans nerimās.
Tanja pasmaidīja. Mums patiešām ir maz nojausmas par Elizabetes patieso ārieni. Līdz mūsu laikiem nonākuši vairāki viņas portreti, taču nevienā gadījumā nav absolūtas drošības par autentiskumu. Un viņai patiesi piemitušas ērmotas paražas. Kā jau Roberts Sesils atzīmēja, viņa valkāja parūkas, biezu kosmētikas kārtu un nepievilcīgu apģērbu. Par glītu sievieti viņu neviens nevarētu dēvēt. Viņas valoda bija raupja, izturēšanās skarba. Viņa pilnībā noteica savu dzīvi un savu pasauli. Neviens nevarēja apšaubīt viņas lēmumus, un neviens to arī nedarīja. Tātad ir pilnīgi iespējams, ka viltība varētu izdoties.
īans ievēroja, ka mis Mērija ilgi cieš klusu.
Kas noticis? viņš jautāja.
Es raizējos par Gēriju. Varbūt mums tomēr nevajadzēja aiziet no noliktavas.
53. NODAĻA
Entrims kopā ar Geriju tuvojās noliktavai. Ārpusē viss šķita klusu. Te cita citai līdzās bija izvietotas dažādas preču bāzes, un tieši tā iemesla dēļ viņš bija izvēlējies šo apkaimi. Tomēr viņš uzmanīgi piegāja pie galvenajām durvīm un piesardzīgi tās pavēra. Lampas joprojām bija ieslēgtas, galdus ar vēstures relikvijām neviens nebija aizticis, taču grāmatveikala īpašnieci un īanu Dannu nekur neredzēja.
Kur tad viņi palikuši? Gērijs brīnījās.
Zēna balsī Entrims saklausīja bažas. Es viņiem liku palikt tepat. Ieskaties tualetē!
Gērijs aizskrēja gar iekšējā biroja sienu, un Entrims dzirdēja metāla durvis atveramies.
Drīz Gērijs parādījās, purinādams galvu. Neviena nav.
Otras izejas durvis pretējā sienā bija aizslēgtas ar kodu. "Kur viņi ir? Vai kāds viņus sagūstījis? Nav svarīgi." Abu pazušana atsvabināja Entrimu no liekām pūlēm. Iegājis kabinetā, viņš pamanīja uz metāla galda savu mobilo tālruni.
Kā tas te nokļuvis?
Un tad viņš attapa.
īans Danns vienubrīd viņam uzgrūdās. "Tas mazgadīgais noziedznieks iztīrījis manu kabatu!"
Cita ticama izskaidrojuma nebija.
Paķēris aparātu, Entrims redzēja tikai vienu elektroniskā pasta vēstuli. No vīra, kas uzlauza Ferova Karija cieto disku. Izlasījis īso ziņu, kas solīja panākumus, Entrims ieraudzīja vēstulei pievienotu ar paroli aizsargāto failu, kurš beidzot uzlauzts.