Entrims ātri atvēra failu un pārlaida skatienu tekstam.
Kas tur tāds īpašs? Gērijs vaicāja.
Vēstule, kuru biju gaidījis, turpinādams lasīt, Entrims attrauca.
Viņš pieņēma vēl vienu lēmumu. Sākotnēji tik labā ideja jau kļuva par traucēkli. "Dažus darbus nāksies paveikt pašam. Pie velna Daidala biedrību! Pusi no solītās naudas es jau esmu saņēmis, un ar to būs gana." Pat pavirši uzmetot acis Roberta Sesila piezīmēm, radās nojauta, ka tās satur daudz svarīgāku informāciju, nekā jebkad domāts. īru juristi pirms četrdesmit gadiem bija nākuši uz pēdām kam tādam, kas bija simts reižu vērtīgāks par pieciem miljoniem mārciņu. Viņš atminējās Ferova Karija jūsmas pilno izturēšanos liktenīgajā dienā. "Prieka cēlonis, iespējams, slēpjas Sesila piezīmēs, kuras noteikti ir rūpīgi jāizlasa."
Bet visas šīs ieceres nav realizējamas, ja pa kājām maisās Gērijs Malons.
Visu mūžu Entrims bija izticis bez bērniem. "Varbūt tomēr tā tam jāpaliek. Man nāksies slapstīties gan no Daidala biedrības, gan no CIP. Kopā ar zēnu tas būs praktiski neiespējami. īpaši ar tādu, kura māte mani ienīst un kura tēvs ir bijušais aģents ar cietu raksturu."
Malons bija izbēdzis no Daidala biedrības ķetnām.
Maz ticams, ka būs cita izdevība viņu izslēgt no spēles.
Laiks doties tālu prom.
Bet ko lai iesāk ar Gēriju?
Pirmām kārtām jānodrošina elektroniskā sarakste. Vēstule sūtīta uz analītiķim nosauktu kontu. Drošākos kontus Entrims nebija izpaudis. Tālab viņš gan vēstuli, gan pielikumu nosūtīja uz citu kontu, kur tie būs drošībā aiz vairākiem ugunsmūriem, un pēc tam tos izdzēsa no tālruņa.
Mums jāatrod mis Mērija un īans, Gērijs ieteicās.
Vīrietis nelikās dzirdam un turpināja apcerēt nākotni.
Vai es drīkstu no šā tālruņa piezvanīt tētim? Gērijs pajautāja.
Entrims jau dzīrās atteikt, taču uzmanību piesaistīja rūkoņa ārpus noliktavas. Automašīnu dzinēji. Tad tos izslēdza. Durvis atvērās un aizcirtās. Apsviedies pret vienīgo logu ārsienā, Entrims ieraudzīja uz ielas divus transporta līdzekļus.
No pirmā automobiļa izkāpa divi vīri.
Tie paši, kurus viņš redzēja Tauerā.
No otra izkāpa Denīza.
Visi turēja rokās pistoles.
Piedrāzies pie rakstāmgalda, Entrims atrāva vaļā atvilktni. Ieroča tur neredzēja. Tad viņš atcerējās, ka iepriekšējā vakarā paņēmis to līdzi un atstājis viesnīcā. No rīta viņš bija paredzējis dienu pavadīt pēdējos nokopšanas darbos, un viss. Pēc tam varēs doties tērēt naudu, stiprināt attiecības ar dēlu un pie viena ieriebt Pemai Malonai.
Bet tagad tam visam nebija nozīmes.
Vienīgi naudai.
Tomēr, lai to izbaudītu, viņam jātiek prom no noliktavas ar veselu ādu.
Pēkšņi prātā ienāca kāda doma.
Nāc līdzi! viņš uzsauca Gērijam.
Abi steigšus šķērsoja noliktavas plašumu un nonāca pie galdiem un vēstures relikvijām. Entrims pieņēma, ka Denīza ar saviem pavadoņiem neiebruks noliktavā uzreiz un vispirms izpētīs apkārtni.
Tas dāvās dažus papildu mirkļus.
Entrims pacēla no grīdas plastmasas konteineru un novietoja uz galda. Kastē varēja redzēt gaiši pelēkas mālam līdzīgas pikas pārpalikušās perkusiju sprāgstvielas, ar kurām viņš uzlauza Henrija VIII kapenes Vindzoras pilī.
Nejaukas mantiņas.
Ar tām jāapietas uzmanīgi.
Turpat atradās ari astoņi detonatori. Entrims iespieda četrās pikās pa detonatoram un aktivizēja, tad paķēra nelielu tālvadības pulti un ar īkšķi sameklēja vienīgo podziņu. Atlikušās četras pikas un detonatorus viņš iegrūda mugursomā, kas mētājās uz viena no galdiem. Pirms aizvērt vāku, viņš iemeta konteinerā arī mobilo tālruni. Tas vairs nebūs nepieciešams.
Viņš norādīja uz durvīm sev aiz muguras. Tās ir aizslēgtas no iekšpuses ar kodu. Ej un atver. Trīs, pieci, septiņi, četri, seši.
Gērijs pamāja un aizskrēja.
Izņēmis Sesila piezīmju grāmatu no stikla kupola apakšas, Entrims ieslidināja to mugursomā.
Noliktavas galvenās durvis atsprāga vaļā.
Pirmā ienāca Denīza, vīri tai sekoja, un visi turēja ieročus paceltus. Uzmetis plecā mugursomas siksnu, Entrims traucās pie Gērija, kas stāvēja pie otrām durvīm nepilnu simts pēdu attālumā.
Stāt! viņš dzirdēja Denīzu uzkliedzam.
Viņš turpināja skriet.
Atskanēja šāviens.
Aizdžinkstēja lode, atsizdamās uz betona grīdas netālu no labās kājas.
Viņš sastinga.
Denīza ar abiem vīriešiem stāvēja otrpus noliktavai, visi pavērsuši pistoles pret Entrimu. Viņš bija uzmanīgi paslēpis detonatoru labajā saujā un turēja īkšķi virs pogas.
"Atver durvis," viņš, ar lūpām veidojot vārdus, pamācīja Gēriju un pagriezās pret atnācējiem.
Rokas augšā! viens no vīriem uzsauca. Turiet tā, lai varam redzēt.
Viņš lēni pacēla rokas, taču labo roku pavērsa ar delnas virspusi pret uzbrucējiem četrus pirkstus pacēla gaisā, bet īkšķis noturēja pulti saujā.
Tavs datoranalītiķis atzinās, ka nosūtījis tev Ferova Kauja atšifrēto tekstu, Denīza uzsauca.
Tā ir. Bet es nepaguvu izlasīt. Ieradāties jūs.
Pienākusi pie galdiem, sieviete ar apbrīnu uzlūkoja nozagtās grāmatas un papīrus.
Piecsimt gadu sens noslēpums, viņa novilka. Un šīs ir atslēgas tā atšķetināšanai.
Denīzas pašapmierinātā sejas izteiksme aizdeva dusmas. Viņa sevi uzskatīja par gudru. Par noteicēju. Briselē un Tauerā izmestie apvainojumi Entrimam joprojām smeldza. Viņš ne acu galā neieredzēja pašpārliecinātas sievietes, īpaši augstprātību, ko veicina pievilcīga āriene, turība, pašpaļāvība un vara. Vismaz trīs no šīm īpašībām Denīzai piemita, un viņa to zināja.
Viņa piegāja pie tukšā stikla kupola. Kur ir Roberta Sesila piezīmes?
Šeit nav.
Plastmasas konteineram viņa vēl nebija pievērsusi uzmanību.
Tas nav labi, Bleik.
Vai tu zini, kas tajās rakstīts? viņš jautāja.
Jā gan. Tavs cilvēks runāja bez aizķeršanās. Viņu pārliecināt bija pat visnotaļ viegli. Mums ir cieto disku kopijas un viss atšifrētais teksts.
Abi vīri stāvēja Denīzai aiz muguras. Visi bija pienākuši tuvāk galdiem un joprojām tēmēja uz Entrimu ar ieročiem. Viņš turēja rokas nekustīgi paceltas. Perkusiju sprāgstvielas bija jaunākais tehnoloģiju sasniegums. Tās izdalīja daudz karstuma, darbojās ierobežotā satricinājuma laukā, un sprādziens bija salīdzinoši kluss. To iedarbību radīja koncentrētā mērķa punktā virzīts augstas temperatūras spiediens, kas noteiktām virsmām varēja radīt daudz lielāku postījumu.
Piemēram, akmens virsmām.
Spēcīgais karstums vājināja akmens struktūru.
Konkrētajā gadījumā šāds risinājums bija ideāls. Daudz papīra, plastmasas, stikla un miesas.
Mums šīs piezīmes ir vajadzīgas, Bleik.
Viņš atradās vismaz piecdesmit pēdu attālumā no iebrucējiem.
Ar to vajadzētu pietikt.
Vari sapūt ellē, Denīza!
Entrims ar īkšķi piespieda podziņu, tad lēca Gērija virzienā, smagi nokrita uz betona grīdas un aptvēra galvu rokam.
Gērijs bez pūlēm saskatīja Entrimam labajā rokā pulti, kas palika apslēpta trim iebrucējiem otrpus noliktavas zālei. Viņš jau bija iepriekš prātojis, ko šīs māla pikas spēj.
Tagad viņš to pieredzēja.
Entrims metās guļus uz grīdas tajā mirklī no galdiem izšāvās spilgts uzliesmojums, un Gērija ķermenī it kā ietriecās spēcīgs karsts belziens. Neilgi pirms tam, kad ieradās šie trīs cilvēki un paņēma uz grauda Entrimu, zēns bija paguvis ievadīt kodu, tāpēc durvis bija mazliet pavērtas. No trieciena Gērijs izkūleņoja ārā un smagi nokrita uz betona seguma durvis atsitās pret ārsienu. Karstuma vilnis pabrāzās garām un traucās augšup debesīs. Viņš pavērās telpā. Uzliesmojums bija noplacis. Gruzdēja apsviluši galdi, sieviete un abi vīrieši gulēja uz noliktavas grīdas, un melnie ķermeņi kūpēja.