Neko tādu Gērijs vēl nebija redzējis.
Entrims pieceļas.
Sprādziena iedarbība nebija viņu skārusi spēcīgais kar-
stūma uzbangojums ilga vien dažas sekundes un līdz viņam neaizsniedzās.
Denīza ar pavadoņiem gulēja miruši.
Tā viņiem arī vajag.
Viss bija pārvērties pelnos. Palikusi tikai akmens plāksne, kas atradās uz grīdas apdegusi un neizmantojama.
"Pie velna Daidala biedrību!"
Trīs operatīvo darbinieku nogalināšana ļāva pavisam vienkārši noslēgt rēķinus.
Viņš uzmeta plecos somu un steidzās pie durvīm, aiz kurām atrada Gēriju guļam uz betona.
Viss kārtībā? viņš apvaicājās. Zēns pamāja. Piedod, ka tev nācās to redzēt. Bet tas bija jādara.
Gērijs piecēlās kājās.
Iespējams, tuvumā atrodas vēl citi ienaidnieki, tālab Entrims lika nekavējoties doties prom.
54. nodaĻa
Malons klausījās Ketlīnas Ričardsas stāstījumā par Bleiku Entrimu, un viņam tas pagalam nepatika. Viņa ar Entrimu bija saistījusies vairāk nekā pirms desmit gadiem, un šķiršanās bijusi briesmīga. Apraksts iezīmēja ar paštīksmināšanos pārņemtu cilvēku, kurš neprot samierināties ar sakāvi, īpaši personisko attiecību jomā. Šis cilvēks sievietes neprātīgi dievināja, taču ar laiku viņām tas apnika, un viņš atraidījumu nespēja pārdzīvot. Malons atsauca atmiņā Metjūsa vārdus tenisa kortā. Pema ienīda Entrimu. Liedza viņam jebkādi sazināties ar Gēriju. Ričardsa pastāstīja par savu pēdējo tikšanos ar Entrimu un izteica pieņēmumu, ka Pema savulaik cietusi no līdzīgas izturēšanās. Tas izskaidroja bijušās sievas nevēlēšanos atklāt Gērijam, kas ir viņa īstais tēvs.
Bet tagad Gērijs to zināja.
Vismaz tā apgalvoja Metjūss.
Atpakaļ uz Londonu, uz viesnīcu Goring, kur vajadzētu atrasties Tanjai Karltonei, viņi devās ar taksometru. Malons bija uzticējis Tanjai zibatmiņu, jo tobrīd tas likās vienīgais risinājums. Tagad šī informācija viņam bija nepieciešama.
Jūs jau otro reizi mani izglābāt, Ričardsa sacīja.
Jaunā sieviete bija pašpārliecināta un neapšaubāmi spējīga, un tās bija pievilcīgas īpašības. Kopš šķiršanās no sievas Malons bija ticies ar pāris tādām sievietēm. Tā vien šķita, ka viņu saista gudrība un bezbailība. Tomēr Malons pajautāja:
Kāpēc jūs Hemptonkortā paķērāt tās lapas un bēgāt prom?
Es domāju, ka daru savu darbu. Sers Tomass gribēja ieKūt to zibatmiņu. Uz spēles esot likta valsts drošība. Nospriedu, ka vismaz reizi bez šaubīšanās esmu rīkojusies pareizi.
Skaidrojums izklausījās gana loģisks.
Vienlaikus raizēdamies par Gēriju, viņš tomēr apcerēja radušos situāciju. "Kāpēc varbūtība, ka Elizabetes 1 vietā valdījis cits cilvēks, būtu tik nozīmīga? Kādēļ CIP tā alktu to noskaidrot un britu valdība tā tiektos nepieļaut, lai patiesība nāk gaismā? Iedomība? Vēstures nozīme? Nacionālais lepnums? Nē. Tur slēpjas kaut kas vairāk."
Malons pārcilāja prātā vairākus iespējamos attīstības scenārijus, un viens no tiem nedeva mieru visvairāk. Tālab viņš sameklēja tālruni un piezvanīja Stefanijai Nellei uz Vašingtonu.
Nu gan ir ķēpa, Stefānijā paziņoja. Pirms neilga brīža es uzzināju, ka vakar, drīz pēc tavas ielidošanas Londonā, Svētā Pāvila katedrālē nogalināts CIP aģents. Viņš darbojās Entrima vienībā un bija operācijas "Karaļa viltība" dalībnieks.
Un es zinu, kas viņu nogalināja. Malons visu izstāstīja.
Tomass Metjūss.
Tad kļūst vēl ļaunāk, viņa novilka. Šī ziņa man atnāca pa aplinku avotiem. Lenglijas cilvēki, kuri man zvanīja saistībā ar tevi, par to neko neminēja.
Nav nekāds pārsteigums. Godīgums nav raksturīgākā izlūkošanas pasaules īpašība. Jo augstāk melis uzrāpies, jo vairāk melo. Stefānijā Nellē viņš visvairāk apbrīnoja spēju runāt taisnu valodu. Tiesa, šāda vaļsirdība nereti iegrūda sievieti politiskajā juceklī, taču viņa bija pārdzīvojusi vairāk nekā vienu Baltā nama administrāciju, ieskaitot ari pašreizējo prezidenta Denija Denjelsa vadībā.
Tad Malons pastāstīja par situāciju, kādā atradās Gērijs.
Man loti žēl, Stefānijā noteica. Es patiešām nožēloju, ka tevi šai lietā iepinu.
Ne gluži. Mūs visus izvazāja aiz deguna. Patlaban man svarīgākais ir atrast Entrimu.
Raudzīšu apspriesties ar viņa priekšniekiem Lenglijā.
Dari tā. Bet pasaki, ka šeit ir viens baigi noskaities bijušais aģents, kuram nav ko zaudēt.
Malons zināja, ka šāds apgalvojums sasniegs dzirdīgas ausis.
Bet… kā paliek ar Metjūsu? Stefānijā jautāja. Tas ir nopietns protokola pārkāpums. Es šaubos, vai šeit pievērs uz to acis un atļaus diviem nogalinātiem aģentiem palikt neatriebtiem.
Šo informāciju paturi pie sevis. Pagaidām. Vispirms man jānogādā Gērijs drošībā.
Saprotams.
Saruna beidzās.
Es gan nedomāju, ka Bleiks nodarīs zēnam pāri, Ričardsa mierināja.
Taču Malonam nekļuva vieglāk. Viņš bija atstājis Gēriju pie Entrima. Pats izdarījis šādu izvēli. Viņš pats radīja zēnam bīstamus apstākļus. Protams, ja Pema būtu rīkojusies godīgi un izpaudusi, kā sauc vīru, ar kuru viņai bijis romāns… Ja viņa būtu bijusi atklāta pret Gēriju… Ja Malons pirms sešpadsmit gadiem nebūtu bijis tāds ēzelis un nebūtu krāpis sievu, tad nekas tāds, iespējams, nebūtu noticis.
Ja… un ja… un ja…
Saņēmies Malons atmeta šīs domas.
Viņam arī agrāk nācies but grūtā stāvoklī.
Bet šādā nekad.
Vispirms Entrimam noteikti bija jāuzzina, kas rakstīts analītiķa pārsūtītajā elektroniskajā vēstulē. Denīza gāja bojā, mēģinādama apturēt šīs informācijas izplatīšanos, bet Entrims bija viņu pārmācījis. Pretēji Daidala biedrības uzskatiem, viņš nebija nekompetents. Gan viņš pratīs par sevi parūpēties.
Abi ar Gēriju, atstājuši noliktavu, viņi skriešus mēroja vairākus kvartālus līdz tuvākajai metro stacijai un iekāpa pirmajā vilcienā, kas piebrauca. Entrims nolēma sekot Malona paraugam un atrast interneta kafejnīcu. No tās viņš varētu piekļūt savam drošajam kontam un izdibināt, kas tajā tekstā bijis tik nozīmīgs.
Kāpēc tev bija jānogalina tie cilvēki? Gērijs vaicāja, kad abi izkāpa no vilciena stacijā netālu no Marmora arkas.
Entrimu bija pārņēmis izdzīvošanas režīms, un ziņkārīga piecpadsmit gadu veca puišeļa klātbūtne apstākļus krietni sarežģīja. Taču atbildi uz šo jautājumu sniegt viņš gribēja.
Katrā operācijā vienā pusē ir labie, bet otrā sliktie. Šoreiz tie bija sliktie.
Tu viņus uzspridzināji. Viņiem nebija izredžu izglābties.
Un… ja es tā nebūtu rīkojies? Mēs abi būtu vai nu pagalam, vai aizturēti. Un man neder ne viens, ne otrs.
Vārdi izskanēja asi, balss aizžņaugta.
Paklausot norādēm metro stacijā, viņi devās uz ielu virszemē. Gērijs cieta klusu. Entrims saprata, ka nedrīkst zēnu pārāk atstumt. Kad šī jezga beigsies un viss norims, viņš grasījās turpināt labi iesākto. Doma par to, ka Pema Malona varētu uzvarēt šai cīniņā, ērcināja. Kotons Malons vēl aizvien bija dzīvs. Spēdams nogādāt Gēriju mājās sveiku un veselu pat tad, ja viņš pats nebūtu klāt mātes un dēla atkalredzēšanās brīdī, Entrims būs izdarījis daudz, lai tas buldogs kaut uz brīdi liktu viņu mierā.