Entrims apstājās.
Klau, es negribēju būt neiecietīgs. Man šobrīd ir pārāk daudz nepatikšanu, un es esmu mazliet sanervozējies. Gērijs pamāja. Nekas. Es saprotu.
Ketlīna līdz ar Malonu iegāja viesnīcā Goring. Viņa zināja šīs viesnīcas vēsturi. Pirms simts gadiem kāds Gorings pierunāja Vestminsteras hercogu pārdot viņam zemes gabalu aiz Bakingemas pils. Tur viņš uzbūvēja pēdējo diženo Edvarda laikmeta viesnīcu, kurā atradās vienīgi luksusa numuri un katrā bija uzstādīta centrālapkure tolaik pavisam ievērojams uzlabojums. Reiz Ketlīna šeit bija baudījusi uz terases pēcpusdienas tēju, biskvītus un debešķīgu krējuma krēmu.
Šis gan nebija piemērots laiks tādiem jaukumiem.
Malons bija acīmredzami satraucies. Viņš vēl divas reizes mēģināja sazvanīt Bleiku Entrimu, taču neveiksmīgi. Ketlīna juta līdzi, tomēr vīrieša mokas spēja vienīgi iztēloties. Pie reģistrācijas galda viņa uzrādīja dienesta žetonu un tūdaļ noskaidroja, kurā numurā apmetusies Tanja Karltone. Numura durvis viesnīcas trešajā stāvā atvēra īans Danns, kurš šķita priecājamies par abu ierašanos.
Kādēļ jūs neesat kopā ar Gēriju? Malons nekavējoties noprasīja. Balsī Ketlīna saklausīja bažas. Es biju sapratis, ka jūs visi trīs esat kopā.
Tanja Karltone sēdēja pie neliela rakstāmgalda, aiz muguras stāvēja viņas dvīņu māsa. Uz galda atradās atvērts klēpjdators.
Gērijs aizgāja kopā ar Entrimu, īans taisnojās. Mēs gribējām viņu aizkavēt, bet viņš tik un tā aizlaidās.
Tāpēc es nospriedu, ka mums arī jāiet prom, mis Mērija iejaucās. Bija skaidis, ka Entrimam mēs esam kļuvuši lieki. Man tai vietā radās nejauka priekšnojauta.
Kas tā par vietu? Malons jautāja.
Mis Mērija pastāstīja par noliktavu netālu no upes.
Vai ir zināms, kurp devās Entrims un Gērijs? Malons pavaicāja.
Viņš neko neteica. Mis Mērija papurināja galvu. Vienīgi izmeta, ka drīz atgriezīšoties. Bet es jutu, ka tas var nenotikt, tālab mēs aizgājām. Pirms tam īanam izdevās nozagt mistera Entrima mobilo tālruni. Izrādījās, ka tā bija pareiza rīcība.
Diez vai, Malons nepiekrita. Es visu laiku cenšos sazināties ar Entrimu, zvanot uz šo tālruni.
Mēs atstājām to noliktavā, lans paskaidroja.
Tātad vai nu Entrims ar Gēriju nav atgriezušies un nav to paņēmuši, vai ari noticis kaut kas cits.
Tanja norādīja uz klēpjdatoru. Mēs esam noskaidrojuši lietas būtību.
Malons pamāja.
Es arī.
55. NODAĻA
Šajās lappusēs es esmu izklāstījis kādu milzīgu noslēpumu, kurš, nācis gaismā, radītu visaptverošas sekas. Es ceru, ka līdz laikam, kad šos vārdus atšifrēs, Viņas Majestātes Elizabetes I noslēpums nebūs nekas vairāk kā interesants vēsturisks sīkums. Tēvs man mācīja, ka patiesība ir viegli gaistoša, tās nozīme ir nepastāvīga, atkarīga no laika un apstākļiem. Nekur šī gudrība nav izpausta atbilstošāk kā šajās piezīmēs. Es esmu pārliecināts, ka lasītājs nav aizmirsis, ko abi karaļi Henriji nodeva saviem pēctečiem un ko Ketrīna Parra pastāstīja viltvārdim. Jūsu atlīdzība par šo pierakstu atšifrēšanu ir izdevība kļūt par liecinieku tam, ko pieredzējusi vienīgi karaliskā svīta. Tur es esmu atstājis Tjūdoru bagātības. Tur atdusas arī viltvārdis, ziņkāru skatienu netraucēts, rāms savā mūžīgajā miegā. Anglijai laimējās ar šādu pavalstnieku, lai gan, no likuma viedokļa raugoties, viņa atrašanās tur bija pilnīgi nepareiza. Taču lai zūd nožēla! Laiks no tās atbrīvoties. Es likšos kapā bez pašpārmetumiem, priecīgs, ka manas acis neredzēs, kā krīt viss, ko mana dzimta tur par dārgu. Bīstos, ka celt tronī Stjuartus bijusi nopietna kļūda. Būt par valdnieku nenozīmē tikai likt galvā kroni. Reiz es apcerēju domu izstāstīt Džeimsam visu, ko zinu. Tad es vēl neaptvēru, ka viņš nepavisam nav piemērots karaļa stāvoklim. Viņš par noslēpumu nezina neko, tāpat kā visas citas dzīvās dvēseles. Es esmu pēdējais. Jūs, lasītāj, tagad būsiet pirmais. Ar šīm zimīšanām rīkojieties pēc sava ieskata. Mana vienīgā cerība ir latla, ka izrādīsiet tādu pašu gudrību, kādu krietnā karaliene Elizabete izrādīja savos četrdesmit piecos valdīšanas gados.
Tas, ko jūs meklējat, ir rodams zem agrākās Melno mūku abatijas. Tas tur novietots krietni pirms abatijas izveidošanas, un Ričarda III laikā to uzgāja kāds no mūkiem. Nokļūt tajā var pa agrāko vīna j)agrabu, pa lūku grīdā, kurai virsū uzvelta vīna muca. Tās kokā iegrebta sena mūku lūgšana. "Tam, kurš dzer vīnu, ir ciešs miegs. Tas, kuram ir ciešs miegs, nevar grēkot. Tas, kurš negrēko, nokļūst debesīs."
Entrims pabeidza lasīt Roberta Sesila stāstījumu. Viņš sēdēja pie kāda interneta kafejnīcas galdiņa, un Gērijs stāvēja blakus.
Kur atrodas Melno mūku abatija? zēns vaicāja. Labs jautājums.
Šis nosaukums nebija Entrimam svešs. Par Blekfraiarsu par godu mūkiem sauca rajonu netālu no Tiesu inniem Sitijā, Temzas krastā, taču nekādas abatijas tur nebija. Vienīgi metro stacija ar tādu nosaukumu. Viņš ievadīja Google meklētājā vārdus "melnie mūki" un izlasīja to, kas rakstīts kādā interneta vietnē.
1276. GADĀ DOMINIKĀŅU MŪKI PĀRCĒLA SAVU ABATIJU NO HOLBORNAS UZ KĀDU LAUKU PIE TēMZAS UPES UN LUDGEITAS PAKALNA. TUR VIŅI UZCĒLA ABATIJU, KURU NOSAUCA PAR MēLNO MŪKU ABATIJU, PAR GODU MŪKU IECIENĪTAJIEM TUMŠAJIEM TALĀRIEM. Abatija ieguva diezgan plašu slavu, tajā bieži uzTURĒJĀS PARLAMENTS UN KARAĻA SLEPENĀ PADOME. Tē 1529. gadā notika Henrija VIII un Aragonas Katrīnas šķiršanās prāva. Henrijs VIII slēdza klosteri 1538. gadā, kad klosterus iznicināja visā valsti. Tieši pāri upei atradās Šekspīra Globusa teātris, tālab grupiņa aktieru saņēma nomas LĪGUMU UN VAIRĀKĀS CELTNĒS 1EKARTOJA KONKURĒJOŠO TE-
Atri. Pēc kāda laika, 1632. gada, citā ēka iemājoja Aptiekāru biedrība. Abatijas celtne nodega Londonas Lielaja
UGUNSGRĒKĀ 1666. GADA, BET APTIEKĀRU NAMS SAGLABĀJIES
līdz mūsdienām. Tagad tur izbūvēta Blf.keraiarsas metro stacija, kas nodrošina Londonas Loka un Distrikta
metro līnijas.
-Abatijas vairs nav, Entrims sacīja. Pārņēma sakāves izjūta. "Ko lai tagad iesāk?"
Skaties! Gērijs rādīja. Ekrānā!
Entrims pievērsās monitoram. Drošajā elektroniskā pasta kontā bija parādījusies vēstule. Viņš izlasīja sūtītāja vārdu. Tomass Metjūss. Un vēstules virsrakstu: "Jūsu dzīvība."
Pagaidi tur, malā, viņš norādīja Gērijam. Zēns izaicinoši paraudzījās pretī. CIP darīšanas. Paej tur.
Gērijs atkāpās pie pretējās sienas.
Palicis viens, Entrims atvēra vēstuli un izlasīja.
"Jūs rīkojāties ļoti gudri, šādi izbēgot no Daidala biedrības. Trīs viņu operatīvie darbinieki ir miruši. Biedrība par to nemaz nepriecāsies. Kā jūs to noteikti jau zināt, es esmu informēts par operāciju "Karaļa viltība". Turklāt arī zinu, ka jūs, izlasot Ferova Karija atšifrēto tekstu, esat noskaidrojis Tjūdoru svētnīcas atrašanās vietu. Mums jātiekas aci pret aci. Kādēļ jums jāpiekrīt? Tādēļ, mister Entrim, ka atteikuma gadījumā es nevilcinoties sazināšos ar cilvēkiem Amerikas Savienotajās Valstīs, un jūs neapšaubāmi zināt šīs sarunas tematu. Es zinu par Daidala biedrības pārskaitīto naudu. Patiesībā mēs šobrīd vēlamies vienu un to pašu. Tālab mūsu mērķi ir līdzīgi. Ja gribat pats savām acīm redzēt to, ko meklējat, sekojiet zemāk izklāstītajām norādēm. Es gribētu jūs tur satikt tuvākās pusstundas laikā. Ja neieradīsieties, es atstāšu jūs jūsu priekšniecības ziņā, un tā nepriecāsies dzirdēt par visu, ko esat sastrādājis."