Malons gan zināja, ka tie ir meli, taču atbildēja to, ko no viņa gaidīja. Norunāts.
Tad dodieties šurp.
lans klausījās sarunu. Citādi viesnīcas numurā valdīja nāves klusums. Arī sievietes uzmanīgi klausījās. Malons ar veco vīru spēlējās, valdīja pār viņa dusmām, bet pats izturējās mierīgi un saprātīgi. Tāda pieeja zēnam bija saprotama. Līdzīgi viņš bija rīkojies, lai izdzīvotu uz ielas. Taču vairāk satrauca doma, ka notikumi lielā mērā izraisījušies viņa vainas dēļ. Viņš nozaga zibatmiņu. Pēc tam iešļāca piparu gāzi sejā tam vecim. Viņš aizbēga uz Ameriku. Un aizlaidās no staļļu pagalma.
Bet atgriezās.
Un nozaga Entrima tālruni. Šādi iegūstot atšifrēto tekstu.
Ja nebūtu teksta, Malonam nebūtu trumpja.
Sanāk, ka viņš ir palīdzējis.
Tomēr īans jutās atbildīgs par Malona ciešanām.
Un gribēja palīdzēt.
Malons beidza sarunu, pagriezās, ieraudzīja sev pievērsto Ketlīnas Ričardsas ciešo skatienu un aptvēra, ka visi ir dzirdējuši Metjūsa teikto.
Viņam nedrīkst uzticēties, Ričardsa uzsvēra.
It kā es to nezinātu.
Prāts spraigi darbojās.
Vēl viens zvans.
Viņš nocēla klausuli un zvanīja Stefanijai Nellei viņpus okeānam.
Es grasos iesaistīt Tomasu Metjūsu, Melons paziņoja un pastāstīja, kas noticis. Man nepieciešama skaidra atbilde, viņš aizrādīja. Bez izlocīšanās. Vai CIP tev izstāstīja, kāpēc uzsākta operācija "Karaļa viltība"?
Jautājums liecina, ka atbildi tu jau zini.
Viņš zināja gan. Īrija, vai ne?
Un Stefānijā visu izstāstīja.
Mūslaiku Ziemeļīrijas konflikts sākās tūkstoš deviņsimt sešdesmit sestajā gadā un turpinājās lidz divtūkstoš trešajam gadam, nemieros dzīvību zaudēja trīstūkstoš septiņsimt trīs cilvēki, un ievainojumus guva teju četrdesmit tūkstoši. Pārsteidzošs juceklis, ņemot vērā to, ka šajā laika posmā Ziemeļīrija dzīvoja tikai deviņsimt tūkstoši protestantu un sešsimt tūkstoši katoļu. Valsti trīs ilgas desmitgades plosīja vardarbība, neuzticība, bailes un naids, kas pamazām pārsviedās arī uz Angliju un Eiropu.
Taču konflikta sēkla bija iesēta pirms daudziem gadsimtiem.
Daži eksperti par nesaskaņu pirmsākumu uzskata normaņu iebrukumu Īrijā tūkstoš simt sešdesmit devītajā gadā Henrija II vadībā. Taču, visticamāk, viss sākās ar Tjudoriem. Henrijs VIII pirmais izrādīja interesi par triju viņa sūtītais karaspēks ieņēma un noturēja Dublinu un tās apkārtni, pamazām izplezdamies un laizdams darba tādus ieročus kā samierināšana un jaunievedumi, un apspieda vietējos lordus. Tas Henrijam tik labi padevās, ka Īrijas parlaments tūkstoš piecsimt četrdesmit pirmajā gada ar likumu pasludināja viņu par Īrijas karali. Taču sacelšanās draudi ne uz bridi nerima. Laiku pa laikam turp nosūtīja karaspēku un notika sadursmes. Apstākļus sarežģīja arī tas, ka Īrijā valdīja uzticība Romai un pāvestam, bet Henrijs pieprasīja piesliešanos jaunajai protestantu reliģijai.
Parādījās ticības plaisa. Vietējie iru kātoji pret jaunpienācējiem, angļu protestantiem.
Nākamo divu Tjūdoru, Edvarda VI un Mērijas, valdīšanas laikā Īrijai bija salīdzinoši nebūtiska loma.
Viss mainījās pēc Elizabetes nākšanas pie varas.
Elizabete pati šo salu uzskatīja gandrīz par mežonīgu un nelikās par to zinis. Taču vairākas tur sarīkotas sacelšanās piespieda viņu rīkoties. Tika nosūtīta liela armija, nemieri apspiesti, un par nepakļaušanos tika sagrābta visa Īrijas sala. Cēlu klanu un normaņu dinastiju gadsimtiem ilgajai ietekmei bija pielikts punkts. Visas zemes tagad piederēja Kronim. Elizabete piešķīra īpašumtiesības, nomas tiesības un licences angļu kolonistiem, kas izveidoja plantācijas. Šī konfiskācija aizsākās Henrija VIII laikā, nelielos apmēros turpinājās Edvarda un Mērijas valdīšanās laikā, Elizabetes vadībā ieguva jaunu sparu un apogeju sasniedza tobrīd, kad tronī sēdēja viņas pēctecis Džeimss I. Lai apstrādātu jaunās zemes, uz Īriju pārcēlās daudz angļu, skotu un velsiešu. Veicinot kolonistu un plantāciju parādīšanos, nometinot valstī Kronim uzticīgos angļus, Anglija tiecās iekarot Īriju no iekšienes. Drīz valstī arvien biežāk dzirdēja angļu valodu, ieviesās angļu paražas un ticējumi. Iru kultūra bija lemta iznīcībai.
Tas lika pamatu skarbam kultūras un reliģijas konfliktam, kurš ilga gadsimtiem. īru katoļu nacionālisti pret angļu protestantu unionistiem.
Septiņpadsmitā gadsimta četrdesmitajos gados Īrijā ieradās Kromvels un apkāva tūkstošiem cilvēku. Apvienotā Iru sacelšanās astoņpadsmitā gadsimta deviņdesmitajos gados ari tika brutāli apspiesta. Bads deviņpadsmitā gadsimta četrdesmitajos gados gandrīz izpostīja visu zemi. Deviņpadsmitā un divdesmitā gadsimta mijā tika izmēģināts ieviest pašvaldības kārtību Īrijā valdīja Dublinas parlaments, kas joprojām atskaitījās Londonai. Šāds farss plaisu vienīgi padziļināja. Īrijas sabiedrībā aizvien pieauga militāras un radikālas tendences. Neatkarības karš tūkstoš deviņsimt deviņpadsmitajā gadā starp Iru Republikāņu armiju un britu spēkiem noslēdzās ar iznākumu, kurš neapmierināja ne vienu, ne otru pusi. Īriju sadalīja divās daļās, no trīsdesmit divām grāfistēm palika divdesmit sešas visas dienvidos, kur pārsvarā dzīvoja kātoju nacionālisti. Pārējās sešas grāfistes, kuru iedzīvotāji lielākoties bija protestantu unionisti, izveidojās par atsevišķu valsti Ziemeļīriju.
Nekavējoties uzliesmoja vardarbība.
Cita pēc cita radās nelielas grupas, katra ar savu radikālo mērķi. Nemieri kļuva par ikdienišķu parādību. Katoļu minoritāte Ziemeļīrijā jutās apdraudēta un bruka virsū pretiniekiem, unionisti atmaksāja ar to pašu, šādi radot uzbrukumu un pretuzbrukumu burvju loku. Tika izmēģināts veidot koalīcijas valdības. Visi šādi plāni izgāzās, iri dienvidos un nacionālisti ziemeļos tiecās aizdzīt angļu protestantus. Unionisti pieprasīja, lai viņu tiesības un zemi aizsargā Londona, jo to visu viņiem piešķīris britu Kronis. Pēc Īrijas iekarošanas visu Ziemeļīrijas sešu grāfistu zemes izdalīja Elizabete I, tāpēc visi zemes īpašnieki, kas tur ieradās, varēja uzrādi! šā karaliskā lēmuma pēctecību. Unionisti uzstāja, ka Londonai ir jāaizstāv, mazākais, šo cilvēku tiesības.
Londona tā arī rīkojās.
Nosūtot karaspēku, lai apspiestu nacionālistus.
Laika, kad konflikts sasniedza zenītu, nacionālisti pārcēla kauju uz Londonu un Eiropu, un sprādzieni dārdēja visā kontinentā. Šaubīgs miers iestājās vien tūkstoš deviņsimt deviņdesmit astotajā gadā, un pagaidām tas vēl nav pārtraukts. Taču abas puses joprojām dzīvo lielās aizdomās viena pret otru un negribīgi sadarbojas vien tāpēc, lai izvairītos no turpmākas asinsizliešanas.
Neviens konflikta cēlonis nav novērsts.
Turpinās tas pats sen aizsāktais strīds.
Rūgtums joprojām nav zudis.
Nacionālisti grib apvienoto Īriju, kurā valda īri.
Unionisti vēlas, lai Ziemejīrija arī turpmāk paliek Lielbritānijas sastāvā.
lans klausījās četru pieaugušo apspriedē. Malons bija pabeidzis runāt pa tālruni un pastāstīja, ka viņa agrākā priekšniece Stefānijā Nelle esot apstiprinājusi Entrima interesi par Ziemeļīriju viņš bija noklausījies lekciju par šīs valsts daļas vēsturi un kādu arābu teroristu, kuru grasās izlaist no Skotijas cietuma. Amerikāņi gribēja, lai briti nepieļauj brīvlaišanu, un tādēļ meklēja pierādījumus, ka Elizabete I nav bijusi tā, par ko uzdodas, apšaubīdami viņas valdīšanas likumību, mezdami neticības ēnu uz pašas Ziemeļīrijas izveidošanas likumību.
Nudien pārdrošs plāns, Malons secināja.