Выбрать главу

Piedevām bīstams, Ričardsa piemetināja. Varu sa­prast Metjūsa raizes. Pietiktu ar nieku, lai no jauna uzkuri­nātu visaptverošu vardarbību Ziemeļīrijā. Reizi pa reizei ga­dās uzbrukums te no vienas, te no otras puses. Cīņa nekādā gadījumā nav beigusies. Tā klusi mutuļo, un abas puses gai­da pamatotu iemeslu, lai sāktu slepkavot otru.

Tika noslēgts miers, turpināja Tanja, bet tolaik tas bija vienīgais iespējamais ceļš. Briti ir Ziemeļīrijā. Viņi ne­brauc prom. Un slaktiņi nekāda labuma nedeva.

Padomājiet, kas sāktos, ja patiesība nāktu gaismā! klusi sacīja mis Mērija. Ja Elizabete Pirmā patiešām izrādītos vil­tus karaliene. Tas nozīmētu, ka viss, kas paveikts šīs valdī­šanas laikā, nebūtu īsts. Nebūtu spēkā. Nebūtu likumīgs.

Tostarp arī visas iekarotās zemes un īpašumtiesības Zie­meļīrijā, Malons piebalsoja. Nevienam lēmumam nebūtu likumīga spēka. Visas sešas grāfistes, no kurām izveidoja šo valsti, iekaroja Elizabete.

Vai tam būtu nozīme? Tagad… pēc piecsimt gadiem? Tanja vaicāja.

Noteikti, Malons uzsvēra. Ja es jums pārdotu savu māju, jūs tajā dzīvotu desmitiem gadu un kādudien ierastos cilvēks un uzrādītu pierādījumus, ka manis piedāvātais lī­gums nav īsts… Ka likums man vispār liedzis nodot jums šīs tiesības… Elementārās nekustamā īpašuma likumdošanas normas pasludina, ka šāds līgums tad ir anulējams. Tam nav likumīga spēka. Jebkura tiesa gan šeit, gan Amerikā būtu spiesta respektēt zemes īstās īpašumtiesības, nevis manu ar viltu sastādīto pārdošanas līgumu.

Šo kauju var izcīnīt tiesā, Ričardsa iestarpināja.

Bet tajā uzvarētu īri, Malons apgalvoja.

Tomēr vēl ļaunāk būtu tas, ka ar šādu patiesību vien pietiktu, lai unionisti un nacionālisti atsāktu konfliktu. Vie­nīgi šoreiz viņiem pat būtu likumīgs pamats cīņai. Iru na­cionālistu argumentus nav grūti iedomāties. Viņi dzen bri­tus ārā jau piecsimt gadu. Tagad viņi klaigātu: "Jūsu māņu karaliene iebruka mūsu valstī, nozaga mums zemi! Mazā­kais, ko jūs varētu darīt, atdodiet to mums un paši ejiet prom." Bet tas nenotiks. Londona pretosies. Tai nekas cits neatliktu. Valdība nav pametusi Ziemeļīrijas unionistus un nemūžam to nedarīs. Tur ir ieguldīts miljardiem mārciņu. Londonai nāktos pacīnīties. Vai nu tiesas zālē, vai ielās. Sāktos vispārējā karadarbība. Ne viena, ne otra puse ne­piekāptos.

Protams, ja jūsu valdība vienkārši neļautu Edinburgai izdot slepkavu Llbijai, tad problēma būtu atrisināta, Malons norādīja.

Man tas nepatīk tikpat ļoti kā jums. Taču šādai neap­domīgai stratēģijai nav attaisnojuma. Vai zināt, cik tūkstoši cilvēku var iet bojā?

Tieši tālab es atdošu zibatmiņu Metjūsam, Malons pa­ziņoja.

Kas notiks ar lanu? Ričardsa ievaicājās.

Labs jautājums. Kas notiks ar mani?

Malons pagriezās pret zēnu. Tu jau zini, ka Metjūss vē­las tevi nogalināt. Tiklīdz īans pamāja, Malons turpināja: Svarīgi saprast, cik tālu viņš ir gatavs iet, lai noklusinātu šo lietu. īpaši tagad, kad iesaistīti tik daudzi cilvēki. Viņam jātiek galā ar sastrādāto vairākās frontēs. Tāpēc arī to es no­kārtošu. Malons paskatījās uz Ričardsu. Mums jādodas prom.

Sers Tomass neteica, ka man arī tur jāparādās.

Man vajadzīga tava palīdzība.

Es ari iešu, īans pieteicās.

Ne velna! Telefonsarunā Metjūss par tevi vispār ne­ieminējās. Tas nozīmē tikai divas lietas. Viņš nezina, kur tu atrodies, vai arī gaida mūs aizbraucam, lai izdarītu gā­jienu. Es sliecos par labu pirmajam variantam. Pēdējā lai­kā noticis pārāk daudz, un Tomass Metjūss gluži vienkārši nevar zināt visu. Ja zinātu, tad jau būtu sācis rīkoties. Tur­klāt, lai es varētu pakaulēties par tavu drošību, tu nedrīk­sti man pīties pa kājām. Ja tu nokļūsi viņa rokās, man vairs nebūs trumpja. Malons pagriezās pret dvīņumā­sām. Palieciet tepat kopā ar lanu tik ilgi, kamēr es ar jums sazināšos.

Kas būs, ja jūs tomēr nesazināsieties? mis Mērija pa­vaicāja.

Tā noteikti nebūs.

57. nodaĻa

Entrims kopā ar Geriju piegāja pie būvlaukuma. Vecā Blekfraiarsas metro stacijas ēka bija nojaukta, un tās vietā slējās vēl nepabeigta mirdzoša celtne ar stikla fasādi. Būv­laukumu no ietves šķīra finiera siena, un nepilnu simts jar­du attālumā plūda Temza. Pāri upei stiepās nesen atjauno­tais un pārbūvētais Viktorijas laikmeta dzelzceļa tilts, uz kura tika celta mūsdienīga dzelzceļa stacija. Viņš bija lasījis, ka tas ir pirmais sabiedriskā transporta centrs Londonā, kas tiek veidots uz ūdens.

Pa spraugu finiera sienā Entrims paraudzījās laukumā, ta­ču strādniekus neredzēja. Kādam noteikti te jābūt, kaut arī ir sestdiena. Metjūss bija licis doties tieši uz šo būvlaukuma stūri. Pa labi avēnijā traucās dzīva satiksmes straume, plūs­tot dienvidu virzienā pāri Temzai. Viņš joprojām nesa līdzi mugursomu ar sprāgstvielām, savu vienīgo ieroci jo negrasījās doties šai slazdā neapbruņots.

Izrakņātais laukums izskatījās kā smagās tehnikas labi­rints. Uz krastmalas pusi aizstiepās vairākus jardus platas, ļoti dziļas bedres ar dzelzceļa sliedēm, kuru taisnās līnijas pazuda jaunajā tilta stacijā un tālāk stiepās prom uz pretējo, dienvidpuses, krastu. Viņš atsauca atmiņā šo apkaimi no jau­nības laikiem. Rosīga stacija. Ik dienu tai cauri plūda daudz cilvēku. Tagad tā bija tukša un pamesta.

Tieši tas Tomasam Metjūsam būtu vajadzīgs.

Līdz šim viņš bija strikti ieverojis ši cilvēka norādījumus. Laiks improvizēt.

No Belgreivijas austrumiem Malons brauca ar metro uz staciju, kas atradās pie Tiesu inniem, netālu no Blekfraiarsas stacijas. Ketlīna Ričardsa sēdēja blakus. Viņam prātā jo­projām atbalsojās tas, ko Stefānijā Nelle pirms pusstundas stāstīja pa tālruni.

CIP tiecas glābt kas glābjams, viņa atzina. Pirms četr­desmit gadiem īru juristu grupa tiešām mēģināja pierādīt, ka Elizabetes Pirmās vietā valdījis viltvārdis. To sauc par Bizli zēna leģendu…

Tieši tā savā grāmatā rakstījis Brems Stokers.

Juristiem par godu jāatzīst, ka viņi centās atrast liku­mīgu, nevardarbīgu ceļu, kā piespiest britus atstāt Ziemeļ­īriju. Tolaik konflikts bija pašā pilnbriedā. Katru dienu gāja bojā cilvēki. Tam neredzēja ne gala, ne malas. Ja varētu tie­sas ceļā pierādīt, ka visas britu pretenzijas uz šo zemi ir ne­likumīgas, tad šo legālo precedentu varētu izmantot, lai no jauna apvienotu Īriju.

Gudri darīts. Tolaik tā varbūt liktos prātīga doma, bet šobrīd gan ne.

Esmu vienisprātis. Visniecīgākā provokācija varētu uz­kurināt vardarbību no jauna. Taču CIP krita izmisumā. Pār­valde bija smagi strādājusi, lai atrastu Megrahī un panāktu, lai viņu sauc pie tiesas. Redzot, ka noziedzniekam paveras iespēja izkļūt brīvībā, pārvaldes cilvēki jutās bezgalīgi aiz­skarti. Baltajā namā nolēma darīt visu, lai aizkavētu Megra­hī izlaišanu. Lenglijā nosprieda, ka mazliet šantāžas nāktu par labu. Diemžēl CIP aizmirsa, ka prezidents nav no tiem, kuri piekristu tā izrīkoties. īpaši ar sabiedroto.

Šajā jautājumā Malons neiebilda.

Mums ar CIP direktoru sanāca spraiga saruna, Stefā­nijā turpināja. Patlaban Baltais nams nav lietas kursā par pārvaldes aktivitātēm, un ir paredzēts to slēpt ari turpmāk. Sevišķi tādēļ, ka operācija izgāzusies. Taču, ja lietā iesaistīts britu Slepenais izlūkdienests, visiem var nākties piedzīvot milzīgu kaunu.

Un viņi grib, lai es te uzkopju sastrādāto?

Uz to pusi. Diemžēl ieslodzītā cilvēka izdošana nav iz­bēgama. Tagad mērķis ir nepieļaut starptautisko sabiedris­ko attiecību katastrofu, kas varētu apstākļus pasliktināt vēl vairāk. Rādās, ka briti ir labi informēti par operāciju "Kara­ļa viltība". Mums par laimi, viņi negrib to pavēstīt pasaulei.