Piedevām bīstams, Ričardsa piemetināja. Varu saprast Metjūsa raizes. Pietiktu ar nieku, lai no jauna uzkurinātu visaptverošu vardarbību Ziemeļīrijā. Reizi pa reizei gadās uzbrukums te no vienas, te no otras puses. Cīņa nekādā gadījumā nav beigusies. Tā klusi mutuļo, un abas puses gaida pamatotu iemeslu, lai sāktu slepkavot otru.
Tika noslēgts miers, turpināja Tanja, bet tolaik tas bija vienīgais iespējamais ceļš. Briti ir Ziemeļīrijā. Viņi nebrauc prom. Un slaktiņi nekāda labuma nedeva.
Padomājiet, kas sāktos, ja patiesība nāktu gaismā! klusi sacīja mis Mērija. Ja Elizabete Pirmā patiešām izrādītos viltus karaliene. Tas nozīmētu, ka viss, kas paveikts šīs valdīšanas laikā, nebūtu īsts. Nebūtu spēkā. Nebūtu likumīgs.
Tostarp arī visas iekarotās zemes un īpašumtiesības Ziemeļīrijā, Malons piebalsoja. Nevienam lēmumam nebūtu likumīga spēka. Visas sešas grāfistes, no kurām izveidoja šo valsti, iekaroja Elizabete.
Vai tam būtu nozīme? Tagad… pēc piecsimt gadiem? Tanja vaicāja.
Noteikti, Malons uzsvēra. Ja es jums pārdotu savu māju, jūs tajā dzīvotu desmitiem gadu un kādudien ierastos cilvēks un uzrādītu pierādījumus, ka manis piedāvātais līgums nav īsts… Ka likums man vispār liedzis nodot jums šīs tiesības… Elementārās nekustamā īpašuma likumdošanas normas pasludina, ka šāds līgums tad ir anulējams. Tam nav likumīga spēka. Jebkura tiesa gan šeit, gan Amerikā būtu spiesta respektēt zemes īstās īpašumtiesības, nevis manu ar viltu sastādīto pārdošanas līgumu.
Šo kauju var izcīnīt tiesā, Ričardsa iestarpināja.
Bet tajā uzvarētu īri, Malons apgalvoja.
Tomēr vēl ļaunāk būtu tas, ka ar šādu patiesību vien pietiktu, lai unionisti un nacionālisti atsāktu konfliktu. Vienīgi šoreiz viņiem pat būtu likumīgs pamats cīņai. Iru nacionālistu argumentus nav grūti iedomāties. Viņi dzen britus ārā jau piecsimt gadu. Tagad viņi klaigātu: "Jūsu māņu karaliene iebruka mūsu valstī, nozaga mums zemi! Mazākais, ko jūs varētu darīt, atdodiet to mums un paši ejiet prom." Bet tas nenotiks. Londona pretosies. Tai nekas cits neatliktu. Valdība nav pametusi Ziemeļīrijas unionistus un nemūžam to nedarīs. Tur ir ieguldīts miljardiem mārciņu. Londonai nāktos pacīnīties. Vai nu tiesas zālē, vai ielās. Sāktos vispārējā karadarbība. Ne viena, ne otra puse nepiekāptos.
Protams, ja jūsu valdība vienkārši neļautu Edinburgai izdot slepkavu Llbijai, tad problēma būtu atrisināta, Malons norādīja.
Man tas nepatīk tikpat ļoti kā jums. Taču šādai neapdomīgai stratēģijai nav attaisnojuma. Vai zināt, cik tūkstoši cilvēku var iet bojā?
Tieši tālab es atdošu zibatmiņu Metjūsam, Malons paziņoja.
Kas notiks ar lanu? Ričardsa ievaicājās.
Labs jautājums. Kas notiks ar mani?
Malons pagriezās pret zēnu. Tu jau zini, ka Metjūss vēlas tevi nogalināt. Tiklīdz īans pamāja, Malons turpināja: Svarīgi saprast, cik tālu viņš ir gatavs iet, lai noklusinātu šo lietu. īpaši tagad, kad iesaistīti tik daudzi cilvēki. Viņam jātiek galā ar sastrādāto vairākās frontēs. Tāpēc arī to es nokārtošu. Malons paskatījās uz Ričardsu. Mums jādodas prom.
Sers Tomass neteica, ka man arī tur jāparādās.
Man vajadzīga tava palīdzība.
Es ari iešu, īans pieteicās.
Ne velna! Telefonsarunā Metjūss par tevi vispār neieminējās. Tas nozīmē tikai divas lietas. Viņš nezina, kur tu atrodies, vai arī gaida mūs aizbraucam, lai izdarītu gājienu. Es sliecos par labu pirmajam variantam. Pēdējā laikā noticis pārāk daudz, un Tomass Metjūss gluži vienkārši nevar zināt visu. Ja zinātu, tad jau būtu sācis rīkoties. Turklāt, lai es varētu pakaulēties par tavu drošību, tu nedrīksti man pīties pa kājām. Ja tu nokļūsi viņa rokās, man vairs nebūs trumpja. Malons pagriezās pret dvīņumāsām. Palieciet tepat kopā ar lanu tik ilgi, kamēr es ar jums sazināšos.
Kas būs, ja jūs tomēr nesazināsieties? mis Mērija pavaicāja.
Tā noteikti nebūs.
57. nodaĻa
Entrims kopā ar Geriju piegāja pie būvlaukuma. Vecā Blekfraiarsas metro stacijas ēka bija nojaukta, un tās vietā slējās vēl nepabeigta mirdzoša celtne ar stikla fasādi. Būvlaukumu no ietves šķīra finiera siena, un nepilnu simts jardu attālumā plūda Temza. Pāri upei stiepās nesen atjaunotais un pārbūvētais Viktorijas laikmeta dzelzceļa tilts, uz kura tika celta mūsdienīga dzelzceļa stacija. Viņš bija lasījis, ka tas ir pirmais sabiedriskā transporta centrs Londonā, kas tiek veidots uz ūdens.
Pa spraugu finiera sienā Entrims paraudzījās laukumā, taču strādniekus neredzēja. Kādam noteikti te jābūt, kaut arī ir sestdiena. Metjūss bija licis doties tieši uz šo būvlaukuma stūri. Pa labi avēnijā traucās dzīva satiksmes straume, plūstot dienvidu virzienā pāri Temzai. Viņš joprojām nesa līdzi mugursomu ar sprāgstvielām, savu vienīgo ieroci jo negrasījās doties šai slazdā neapbruņots.
Izrakņātais laukums izskatījās kā smagās tehnikas labirints. Uz krastmalas pusi aizstiepās vairākus jardus platas, ļoti dziļas bedres ar dzelzceļa sliedēm, kuru taisnās līnijas pazuda jaunajā tilta stacijā un tālāk stiepās prom uz pretējo, dienvidpuses, krastu. Viņš atsauca atmiņā šo apkaimi no jaunības laikiem. Rosīga stacija. Ik dienu tai cauri plūda daudz cilvēku. Tagad tā bija tukša un pamesta.
Tieši tas Tomasam Metjūsam būtu vajadzīgs.
Līdz šim viņš bija strikti ieverojis ši cilvēka norādījumus. Laiks improvizēt.
No Belgreivijas austrumiem Malons brauca ar metro uz staciju, kas atradās pie Tiesu inniem, netālu no Blekfraiarsas stacijas. Ketlīna Ričardsa sēdēja blakus. Viņam prātā joprojām atbalsojās tas, ko Stefānijā Nelle pirms pusstundas stāstīja pa tālruni.
CIP tiecas glābt kas glābjams, viņa atzina. Pirms četrdesmit gadiem īru juristu grupa tiešām mēģināja pierādīt, ka Elizabetes Pirmās vietā valdījis viltvārdis. To sauc par Bizli zēna leģendu…
Tieši tā savā grāmatā rakstījis Brems Stokers.
Juristiem par godu jāatzīst, ka viņi centās atrast likumīgu, nevardarbīgu ceļu, kā piespiest britus atstāt Ziemeļīriju. Tolaik konflikts bija pašā pilnbriedā. Katru dienu gāja bojā cilvēki. Tam neredzēja ne gala, ne malas. Ja varētu tiesas ceļā pierādīt, ka visas britu pretenzijas uz šo zemi ir nelikumīgas, tad šo legālo precedentu varētu izmantot, lai no jauna apvienotu Īriju.
Gudri darīts. Tolaik tā varbūt liktos prātīga doma, bet šobrīd gan ne.
Esmu vienisprātis. Visniecīgākā provokācija varētu uzkurināt vardarbību no jauna. Taču CIP krita izmisumā. Pārvalde bija smagi strādājusi, lai atrastu Megrahī un panāktu, lai viņu sauc pie tiesas. Redzot, ka noziedzniekam paveras iespēja izkļūt brīvībā, pārvaldes cilvēki jutās bezgalīgi aizskarti. Baltajā namā nolēma darīt visu, lai aizkavētu Megrahī izlaišanu. Lenglijā nosprieda, ka mazliet šantāžas nāktu par labu. Diemžēl CIP aizmirsa, ka prezidents nav no tiem, kuri piekristu tā izrīkoties. īpaši ar sabiedroto.
Šajā jautājumā Malons neiebilda.
Mums ar CIP direktoru sanāca spraiga saruna, Stefānijā turpināja. Patlaban Baltais nams nav lietas kursā par pārvaldes aktivitātēm, un ir paredzēts to slēpt ari turpmāk. Sevišķi tādēļ, ka operācija izgāzusies. Taču, ja lietā iesaistīts britu Slepenais izlūkdienests, visiem var nākties piedzīvot milzīgu kaunu.
Un viņi grib, lai es te uzkopju sastrādāto?
Uz to pusi. Diemžēl ieslodzītā cilvēka izdošana nav izbēgama. Tagad mērķis ir nepieļaut starptautisko sabiedrisko attiecību katastrofu, kas varētu apstākļus pasliktināt vēl vairāk. Rādās, ka briti ir labi informēti par operāciju "Karaļa viltība". Mums par laimi, viņi negrib to pavēstīt pasaulei.