Man par to nospļauties.
Es apzinos, ka tava vienīgā rūpe ir Gērijs. Bet, kā jau sacīji, viņš ir kopā ar Entrimu. Un Lenglijai nav ne jausmas, kur tas būtu.
Tieši tādēļ Malons bija piezvanījis Metjūsam.
Un taisnā ceļā soļoja slazdā.
Ko man darīt? Ričardsa jautāja.
Malons pagriezās pret sievieti. Kāpēc tevi uz laiku atstādināja no darba?
Varēja redzēt viņas pārsteigumu par šādu informētību.
Cenšoties arestēt dažus cilvēkus, es sarīkoju lielu traci. Bet šādi starpgadījumi man nav nekas jauns.
Tas labi. Man šobrīd nepieciešams liels tracis. Patiesībā pat iespaidīgs tracis.
īans nepriecājās par Malona atteikumu ņemt viņu līdzi. Viņš nebija pieradis uzklausīt citu rīkojumus. Parasti visu izlēma viņš pats. Pat mis Mērija nevarēja viņam pavēlēt.
Viss ir tik neticami, Tanja sprieda, tik neiedomājami. Iztēlojieties, kādas tam var būt vēsturiskas sekas!
Bet lanam tas bija vienaldzīgi.
Viņš gribēja atrasties notikumu epicentrā.
Un tā bija Blekfraiarsas stacija, bet pagaidām viņš sēdēja uz krēsla viesnīcas numurā.
Vai gribi ēst? apvaicājās mis Mērija. Zēns pamāja. Es varu pasūtīt maltīti.
Mis Mērija piegāja pie tālruņa. Tanja sēdēja pie rakstāmgalda un strādāja ar klēpjdatoru. lans veikli izšāvās pa durvīm gaitenī. Nospriedis, ka vislabāk būtu kāpt lejup pa kāpnēm, viņš devās apgaismotā uzraksta virzienā.
Izdzirdot atveramies numura durvis, viņš atskatījās.
Zēnā bažīgi vērās mis Mērija.
īans apstājās un pagriezās.
Sievietei nebija jābilst ne vārda. Vieglais valgums acīs skaidri pauda viņas domas.
Viņa negribēja zēnu laist prom.
Taču skatiens arī nepārprotami atzina, ka nav viņas spēkos lanu atturēt no šī soļa.
Esi piesardzīgs, viņa lūdza. Esi gaužām piesardzīgs.
Nopakaļ Entrimam Gērijs iegāja būvlaukumā. Viņi meta līkločus gar smago tehniku, apiedami iepriekšējās dienas lietus peļķes. Vienā no neapklātajām bedrēm atradās milzīga betona rene ar divdesmit pēdas augstām sienām, un pēcpusdienas saule žāvēja mitrās sienas. Vēlāk visu konstrukciju apbērs ar zemi. Taču pagaidām sienas, griesti, caurules un kabeļi bija redzami, četrstūrainā konstrukcija aizstiepās uz upes pusi un iegrima pazemē zem slēgta ielas posma.
Sameklējuši koka pieslienamās kāpnes, viņi iekāpa slapjajā tranšeja un uzņēma gaitu uz atveri zemē, kas izrādījās aptumšota eja. Samiedzis acis, Gērijs gaidīja, lai tās pēc spilgtās saules gaismas pielāgojas pustumsai. Pa kreisi slējās betona siena, pa labi zemes siena. Ceļš bija krietni iestaigāts te viņa sporta kurpes mina sausas, pieblietētas smiltis.
Entrims apstājās un deva zīmi izturēties klusu.
Gērijs neko nedzirdēja vienīgi tuvējās satiksmes rūkoņu.
Nedaudz tālāk redzēja vēl vienu eju sienā.
Kad Entrims bija piegājis klāt, ieskatījies tajā un pamājis zēnam, lai seko, viņi devās iekšā un ieraudzīja, ka atklātajā konstrukcijā tiek būvēta dzelzceļa līnija, sliedes turpat nekārtīgi samestas un tērauda armatūra sagatavota apliešanai ar cementa masu. Spoži dega prožektori, apgaismodami slēgto telpu. Gērijs pabrīnījās, kā Entrims zina, kurp jāiet, taču nosprieda, ka interneta kafejnīcā saņemtajā elektroniskajā vēstulē acīmredzot bijušas nepieciešamās ziņas.
Entrims uzlēca vienu līmeni augstāk no zemes pamatnes ap sliedēm, un viņi zagās dziļāk. Vēsais gaiss oda pēc slapjiem dubļiem un sacietējuša cementa. Uz trijkājiem uzstādīti prožektori joprojām apgaismoja ceļu. Gērijs lēsa, ka abi atrodas vismaz divdesmit pēdas zem zemes, un tieši virs viņiem tiek būvēta celtne ar stikla fasādi. Viņi nonāca atklātā plašā zālē, no kuras vairākas ejas stiepās lejup dziļāk pazemē.
Šajā foajē no virszemes ieradīsies pasažieri un dosies tālāk uz perona, Entrims čukstus stāstīja.
Gērijs ieskatījās vienā no lejupejošajām ejām. Nākamais līmenis bija piecdesmit pēdas zemāk. Nekur neredzēja ne pakāpienu, ne eskalatoru. Ari zemāk lampas bija izslēgtas. Ceļu lejup nodrošināja vairākas koka pieslienamās kāpnes, atbalstītas šajā šahtā.
Tieši turp mums jādodas, Entrims norādīja.
Ketlīna kopa ar Malonu izgaja no metro stacijas un uzmeklēja Temzas krastmalas uzbērumu. Netālu debesīs tie-
cās Svētā Pāvila katedrāles kupols, un upe plūda apmēram piecdesmit metru attālumā pa labi. Blekfraiarsas stacija atradās tieši priekšā. Abi joprojām bija bruņoti. Izskaidrojis, ko vēlas no viņas, Malons klusēja. Viņa nebija iebildusi. Šis bija slazds citādi to uztvert nevarēja. Nonākt tur nesagatavotiem būtu neapdomīgi.
Tomass Metjūss šķita labi informēts, kur atradīsies Bleiks Entrims. Tomēr Malons bija rīkojies saprātīgi un pieprasījis pierādījumus, kas apliecinātu, ka Gērijs ir kopā ar Entrimu.
Tā nu viņi gaidīja.
Malona tālrunis ievibrējās, signalizējot par elektronisku vēstuli. Izrādījās, ka tai pievienots videoieraksts.
Viņi vēroja ekrānā Bleiku Entrimu un Gēriju soļojam pa būvlaukumu. Vīrietis ar zēnu atradās kādā slēgtā telpā, kur Entrims nokāpa lejup pa kāpnēm un pazuda skatienam.
Pēc tam uz pakapieniem nostājās Gērijs un arī izgaisa skatienam.
Vēstules teksts bija īss. "Vai gana labs pierādījums?"
Ketlīna redzēja bažas Malona sejā, un tām piejaucās ari izmisums un sarūgtinājums, jo nebija iespējams droši noteikt, kur šis videomateriāls nofilmēts.
Visticamāk?
Blekfraiarsas stacija. Aptuveni kilometra attālumā.
Viņi stāvēja pie Tiesu inniem.
Atgriezušies tur, kur vakar viss sākās.
Dari, kā lūdzu, Malons sacīja.
Un aizsoļoja.
58. NODAĻA
Entrims nolēca no pēdējā pakāpiena. Nu viņš stāvēja uz virsmas, kas drīz pārtaps par peronu piecas pēdas zem betona sliedes izspraucās no viena tuneļa un iestiepās pretējā. Gaismas un uzraksti liecināja, ka sliedes ir zem augstsprieguma. Cauri Blekfraiarsas stacijai veda Loka un Distrikta līnijas, svarīgākās Londonas metro līnijas, kas šķērso pilsētu austrumu un rietumu virzienā. Ik nedēļu to izmanto miljoniem pasažieru. Līnijas aizsprostot nebija pieļaujams. Tāpēc vilcieni brauca cauri šai stacijai, ne reizi nepiestājot.
Nokāpis no kāpnēm, Gērijs nostājās viņam blakus.
Arī te darba vietu apmirdzēja uz trijkājiem uztupināti prožektori.
Sienas tika flīzētas košās krāsās ar mozaīkas rakstu. Perona zāli pārbūvēja un izskaistināja, un visur mētājās būvmateriāli.
Mister Entrim?
Čerkstošā balss atskanēja pavisam negaidīti.
Viņš pagriezās un ieraudzīja seru Tomasu Metjūsu stāvam piecdesmit pēdu attālumā rokā neredzēja pierasto spieķi.
Kungs pamāja ar roku.
Nāciet šurp.
Malons iegaja Tiesu innos un atmiņa parcilaja Tomasa Metjūsa dotos norādījumus. Pazemē plūda Flītas upe. Tās izteka atradās četras jūdzes uz ziemeļiem, un reiz tā bijusi svarīgs ūdens ieguves avots Londonā. Taču ap viduslaikiem aizvien pieaugošais iedzīvotāju skaits radīja straumē milzīgu piesārņojumu un no upes cēlās tik drausmīga smirdoņa, ka Viktorijas laika inženieri beidzot iekapsulēja upi, padarot Flītu par lielāko pilsētas pazemes upi. Viņš bija lasījis par kambaru un tuneļu labirintu līkločiem Holbornā, kas nogādāja
ūdeņus uz Temzu. /
Ejiet uz inniem, Metjūss izrīkoja. Uz ziemeļiem no Tempļa baznīcas, tieši blakus uzrauga namam, ir Zeltkaļu nams. Tā pagrabā sākas eja. Durvis būs vaļā, un jūs tur sagaidīs.