Kurp jādodas?
Sekojiet elektrības kabeļiem!
Viņš nogriezās pa labi un soļoja pa Karaļa sola celiņu. Nonācis baznīcas pagalmā, kur, kā parasti nedēļas nogalē, bija daudz tūristu, viņš pagāja garām Tempļa baznīcas pusloka ieejai. Pamanījis ķieģeļu ēku ar uzrakstu "Zeltkalis", viņš iegāja pa galvenajām durvīm un aizbultēja tās. īsa gaiteņa galā bija ierīkotas kāpnes. Viņš nokāpa pagrabā, kur sienas bija mūrētas no tēstiem akmeņiem. Pie zemajiem griestiem karājās divas kailas spuldzītes. Netālu no pretējās sienas grīdā bija atvērta dzelzs lūka.
Malons piegāja pie tās un ieskatījās iekšā.
Uz tuneli ar klona grīdu veda desmit pēdas garas metāla kāpnes.
Tas bija ceļš pie Gērija.
Vienīgais iespējamais.
Gerijs nolēca no betona perona un sekoja eleganti ģērbtajam vecajam vīram, kurš iegāja metro vilcienu tunelī. Te gaismu meta ik pēc piecdesmit pēdām pie betona sienām piestiprinātās lampas. Atskanēja rūkoņa, un tunelī ieplūda vēja
pūsma. Kungs apstājās un pagriezās, norādīdams viņiem aiz muguras.
Sliežu ceļš ir zem sprieguma. Turieties pie sienas, bet esiet uzmanīgi. Elektrība, kas plūst sliedēs, var but nāvējoša.
Palūkojies atpakaļ, Gērijs aiz jaunās stacijas perona, nākamajā tunelī, kur iestiepās sliedes, pamanīja gaismu. Spožums pieauga, un arī vibrācija pieņēmās spēkā. Piepeši uz sliežu ceļa parādījās vilciens, kas rēkdams patraucēs garām. Vagoni bija pilni ar pasažieriem. Visi trīs piespiedās pie sieļ nas. Dažu sekunžu laikā vilciens bija prom, dārdoņa pamazām noklusa un vējš pierima. Kungs atsāka ceļu. Tālumā Gērijs pamanīja vēl vienu vīrieti, kas stāvēja pie kādām metāla durvīm.
Piegājuši pie tām, viņi apstājās.
Tālāk zēns neies, vecais vīrs noskaldīja.
Viņš ir kopā ar mani, Entrims nepiekāpās.
Tad arī jūs tālāk neiesiet.
Entrims brīdi klusēja.
Tavs tēvs gaida tevi pie Svētā Pāvila katedrāles, Metjūss pavēstīja Gērijam. Šis kungs tevi turp aizvedīs.
Kā jūs pazīstat manu tēti?
Es viņu pazīstu jau daudzus gadus. Un solīju nogādāt tevi pie viņa.
Ej! Entrims pavēlēja.
Bet…
Ej vien, Entrims mudināja.
Viņa acīs Gērijs nesaskatīja atbalstu.
Kopenhāgenā es tevi uzmeklēšu, Entrims solīja. Tad arī izrunāsimies ar tavu tēti.
Taču nojauta Gērijam vēstīja, ka solījums dots mirkļa iespaidā un Entrims pat nedomā tur ierasties.
Otrs vīrietis noslidināja Entrimam no pleciem mugursomu, atvilka rāvējslēdzēju un parādīja tās saturu Metjūsam. Tas noteica: Perkusiju sprāgstvielas. Neko citu es no jums
negaidīju. Vai ar šādu sprāgstvielu palīdzību tika atvērtas I lenrija Astotā kapenes?
jā, un arī nogalināti trīs Daidala biedrības operatīvie darbinieki.
Metjūss ilgi un cieši vērās Entrimā. Tādā gadījumā noteikti ņemiet sprāgstvielas līdzi. Tās var noderēt.
Entrims pagriezās pret Gēriju. Dod man pulti.
Viņi bija vienojušies, ka Entrims nesīs spridzekļus ar ievietotiem un aktivizētiem detonatoriem, bet tālvadības pults paliks pie Gērija cerībā, ka zēnu neviens nepārmeklēs.
Bet acīmredzot apstākļi bija mainījušies.
Es gribu palikt, Gērijs uzstāja.
Tas nav iespējams, attrauca Metjūss, pamādams kolēģim, kurš mudināja Gēriju doties prom.
Zēns izrāvās no tvēriena.
Es pats varu paiet, man nevajag palīdzēt!
Entrims kopā ar vecāko vīru pazuda aiz metāla durvīm.
Kurp tās ved? Gērijs jautāja.
Bet atbildi nesaņēma.
īans pats ar sevi lepojās. Veikli nočiepis braukšanas karti, viņš bija ar metro šķērsojis Londonu un izkāpis stacijā, kas atradās uz austrumiem no Blekfraiarsas stacijas. No Tempļa stacijas, kas atradās tieši iepretim Tiesu inniem, viņš izvairījās, jo tajā noteikti izkāpa Malons un Ričardsa. Viņš turpretim tuvosies Blekfraiarsas stacijai no otras puses. Braukdams viņš bija pārlicis prātā, kā rīkoties, lai arī neko īsti neizdomāja, tomēr priecājās, ka vismaz vairs nedirn viesnīcas numurā.
Visnepatīkamāk bija sāpināt mis Mēriju. Viņas sejas izteiksme liecināja, ka viņa negribētu zēnu laist prom. Varbūt šoreiz vajadzēja ieklausīties un paļauties uz viņas spriedumu?
Tad īans ieraudzīja būvlaukumu. Pa bulvāri, kas ieskāva laukumu no divām pusēm, abos virzienos plūda intensīva satiksme. Labajā pusē slējās Svētā Pāvila katedrāles kupols. Būvlaukumu norobežoja plāna finiera siena, taču zēns uzmeklēja spraugu un garām spurainiem krūmiem, kas piemētāti atkritumiem, iespraucās būvlaukumā. Tas izskatījās tukšs, taču viņš uzmanīgi turpināja soļot starp tehniku un būvgružiem, pieraudzīdams, lai pārāk ilgi neuzturētos atklātās vietās.
Nonācis galvenajā ēkā, viņš zagās dziļāk, un zem apavu zolēm šņirkstēja grants.
Atskanēja balsis.
Pa labi slējās sastatnes, turpat tuvumā sakrautas vīdēja kastes un konteineri.
Viņš steidzās paslēpties aiz tām.
Ketlīna iegāja Blekfraiarsas būvlaukumā no rietumu puses un devās uz jauno stacijas ēku. Ieroci viņa nesa rokā, šaušanas gatavībā. Malons nebija gribējis, lai viņa dodas līdzi. Metjūss bija skaidri un gaiši paziņojis, ka Malonam jāierodas vienam. Tāpēc Malons bija lūdzis, lai Ketlīna izpēta apkārtni un ir gatava rīkoties. Metjūss apgalvoja, ka Entrims dodas pazemē zem Blekfraiarsas stacijas, un atsūtītais videoieraksts apliecināja, ka Entrims un Gērijs Malons atrodas būvlaukuma apkaimē. Loģiski jāsecina, ka viņi ir redzēti šeit, tāpēc Malons bija lūdzis viņai izlūkot apkaimi. "Pēc tam improvizē," viņš teica.
Piesardzīgi virzīdamās uz priekšu, Ketlīna iegāja ēkā un manījās cauri virknei platformu un gaiteņu. Uz trijkājiem uzstādītie prožektori bija ieslēgti, un Ketlīna šaubījās, vai parasti tos atstāj degam visu nedēļas nogali. Par šo projektu gan rakstīja, ka tajā iesaistītie cilvēki strādā septiņas dienas nedēļā, lai nekavētu svarīgos termiņus. Bet kur tad visi strādnieki? Skaidrs, ka Slepenā izlūkdienesta vadītājs viņus uz šo dienu aizsūtījis prom.
Jaunā stacijas ēka šķita pazīstama.
To viņa bija redzējusi videoierakstā.
Ketlīna lūkojās grīdā izraktajā bedrē, kas veda uz stāvu zemāk. Tajā vīdēja metro vilciena sliedes. Lejā nokļūt varēja pa kāpnēm tieši tās viņa un Malons bija redzējuši videoierakstā.
Atskanēja troksnis.
Pa labi.
Tajā pašā stāvā.
Viņa devās turp.
īans pamanīja Gēriju Malonu, kuru veda kāds vīrietis. Gara auguma. Jauns. Neapšaubāmi policists.
Es negribu iet prom, Gerijs tiepās.
Tur tev nav teikšanas. Soļo tālāk.
Jūs man melojat. Mana tēta nav Svētā Pāvila katedrālē!
Ir. Ejam.
Gērijs apstājās un pagriezās pret savu uzraugu. Es dodos atpakaļ.
Vīrietis no jakas apakšas izvilka ieroci un notēmēja tieši uz Gēriju. Soļo tālāk!
Jūs taisāties mani nošaut?
"Jāatzīst, ka Gērijam drosmes netrūkst," īans sprieda, taču nebija ļoti pārliecināts par atbildi uz šo jautājumu. "Ko iesākt?"
Un pēkšņi viss kļuva skaidrs. Gluži tāpat kā toreiz automašīnā pirms mēneša. Sēžot iepretim Metjūsam un tam otram vīram, kurš grasījās viņu nogalināt. Plastmasas maisiņu ar saviem dārgumiem viņš bija atstājis mis Mērijas
grāmatveikalā, taču nazis un piparu gāzes baloniņš bija līdzi.
Kabatās.
lans pasmaidīja.
Vienreiz izdevās.
Kāpēc lai neizdotos vēlreiz?