Gērijs nepakustējās ne par sprīdi, it kā izaicinādams pretinieku nospiest ieroča mēlīti, un pats jutās pārsteigts par savu drosmi, taču tobrīd par tēti raizējās vairāk nekā par sevi.
Un par Entrimu, kurš bija viņu salti atstūmis.
Tas smeldza.
Ar acs kaktiņu pamanījis kustību, viņš pagriezās un ieraudzīja tuvojamies īanu.
"Ko tad viņš te meklē?"
Vīrietis ar ieroci rokā arī pamanīja īanu. -Šeit ieeja ir aizliegta.
Es te bieži ieklīstu, īans atteica, iedams aizvien tuvāk.
Acīmredzot vīrietis pēkšņi attapās, ka tur paceltu ieroci,
un nolaida roku. Tas apliecināja, ka šaudīšanās neietilpst viņa plānos.
Tu būtu kruķis? īans noprasīja.
Skaidrs. Un tev nav brīv te atrasties.
īans piegāja vēl tuvāk un apstājās. Piepeši viņš pašāva labo roku augšup, un Gērijs izdzirdēja šņākoņu. Bruņotais vīrietis iekaucās un abām rokām aizklāja acis. īans nekavējoties ietrieca ar kāju vīrietim pa vēderu. Vīrietis nogāzās uz betona grīdas.
Zēni metās skriet.
Es dzirdēju, ko viņš tev sacīja. Tava tēta nav Svētā Pāvila katedrālē. Viņš ir šeit.
59 nodaĻa
Entrims pieliecies sekoja Metjūsam pa šauro eju. Pieskrūvēti pie cilindrveida griestiem, te stiepās elektrības kabeļi, un aptuveni ik pēc septiņdesmit pēdām restotos ietvaros pie sienas bija piestiprinātas lampas. Gaisma bija gluži vai apžilbinoša.
Mēs šos tuneļus atklājām septiņdesmitajos gados, kad Blekfraiarsas staciju pārbūvēja pirmoreiz, stāstīja Metjūss. Tolaik jaunajā stacijā tika izbūvēta ērta ieeja, ko mūsu organizācija stingri uzraudzīja. Mēs šeit pievilkām elektrību, un jūs drīzumā uzzināsiet, kādēļ tas darīts. Būdams īsāka auguma, Metjūss nebija spiests uzmanīt galvu un turpināja soļot možā gaitā. Zeme zem kājām bija sausa kā tuksneša smilts. Nodomāju, ka gribēsiet pats savām acīm redzēt to, pēc kā dzināties, Metjūss turpināja. Galu galā, jūs pielīkāt daudz pūļu, lai to atrastu.
Vai tas patiešām pastāv?
Apžēliņ, mister Entrim, tas pavisam noteikti pastāv!
Kas šos tuneļus izbūvēja?
Mēs spriežam, ka tos izrakuši normaņi, lai izmantotu kā bēgšanas ceļu. Pēc tam templieši tos uzlaboja, izmūrēja ķieģeļu sienas. Mēs atrodamies netālu no Tiesu inniem, agrākās templiešu mītnes, tāpēc es pieņemu, ka šie ceļi kalpoja daudziem un dažādiem bruņinieku mērķiem.
Entrims saklausīja rūkoņu, kas pieņēmās spēkā, un iedomājās, ka tas ir kārtējais vilciens, kurš netālu triecas cauri citam tunelim.
Flītas upe, Metjūss paskaidroja. Tālāk, uz priekšu.
Viņi nonāca pie ailas tuneļa galā, kur perpendikulāri aizstiepās cita mākslīgi veidota eja tiesa, augstāka, platāka, un cauri tai plūda ūdens. Vīrieši nostājās uz dzelzs tiltiņa, kas stiepās desmit pēdas virs straumes.
Šo tiltu uzcēla pēc tam, kad atklāja tuneli, pa kuru nupat gājām, Metjūss skaidroja. Kad pirms vairākiem gadsimtiem Flītas upi ielaida pazeme, šo eju nez kāpēc aizmūrēja. Šobrīd upē vērojams bēgums, bet drīz sāksies plūdmaiņa. Paisuma laikā ūdens līmenis paceļas gandrīz līdz šim tiltam.
Jādomā, ka nebūtu vēlams atrasties tur, lejā, kad tas notiek.
Jā, mister Entrim, tas nepavisam nebūtu lāgā.
Malons turpināja iet pa tuneli. Ūdens līmenis sniedzās pāri potītēm un pamazām cēlās. No ieejas Zeltkaļa namā viņš bija nonācis šajā plašajā ejā apmēram divdesmit pēdas platā un piecpadsmit pēdas augstā ar mūrētām ķieģeļu sienām, kas bija gludas kā stikls. Viņš noteikti stāvēja Flītas upē. Piesārņojums jau sen bija zudis, ūdens likās vēss, bet gaiss šķita sasmacis, spiedīgs. Viņš reiz bija lasījis grāmatu par daudzajām Londonas pazemes upēm un atminējās nosaukumus Vesborna, Volbruka, Efra, Folkona, Peka, Nekingera; vispazīstamākās sauca Flīta un Taibērna. Pazemē plūda ūdens straumes aptuveni simts jūdžu kopgarumā, un pilsēta balansēja uz tām kā ķermenis ūdensgultā. Augstajos griestos ķieģeļu velves ik pa laikam caurdūra ventilācijas šahtas, kas aiztraucās augšup pie metāla restēm, pa kurām ieplūda gaisma un gaiss, šādas restes viņš bija manījis vietumis uz ielām. Nu viņš atradās šajā iespaidīgajā Viktorijas laikmeta konstrukcijā, un gar kājām iespaidīgā ātrumā skalojās Flītas upes ūdeņi. Malona parasto nemieru, atrodoties slēgtā telpā, ļāva nomākt alas plašums un augstie griesti. Turklāt mierināja doma, ka Gērijam arī te jābūt. Kaut kur tepat.
Tas nozīmēja, ka jādodas uz priekšu.
Metjūss bija licis sekot elektrības kabeļiem. Vads, kurš stiepās visu ceļu no ieejas Tiesas innu rajonā, bija piestiprināts pie griestiem virs augstākās ūdens atzīmes un nozuda tālumā pustumsā. Ieroča smagumu joprojām varēja just pie muguras zem jakas. Viņu vadāja. Par to nav šaubu. Bet nebūs jau pirmā reize. Magelāna vienībā viņam ne reizi vien bija nācies uzņemties tādu risku. Viņš zināja, ko dara. Toties nezināja, kādas ir Entrima un Gērija attiecības. "Mazākais, kas noticis, mūsu ģimenē ir ienācis svešinieks un nostājies starp mani un manu dēlu. Ļaunākais, ka šim svešiniekam nevar uzticēties, jo viņš par miljoniem dolāru pārdevis savu valsti. Vai atbildība par abu amerikāņu aģentu bojāeju arī gulstas uz Entrima pleciem? Sasodīts, skaidrs, ka tā. Tagad šis nodevējs savās spīlēs sagrābis Gēriju, un Dievs vien zina, ko viņš mēģina zēnam iestāstīt. Briesmas. Un viss manu sen pieļauto kļūdu dēļ."
Ketlīna bija atradusi trokšņa cēloni. Viņa noskatījās, kā īans Danns iešļāc vīrietim sejā sīku pilienu mākoni. Spriežot pēc upura reakcijas, tā bija piparu gāze. īans nav paklausījis Malona rīkojumiem palikt viesnīcā. Ketlīna slēpās aiz pelēkas garozas klāta betona maisītāja un vēroja zēnus aizskrienam. Otrs bija Malona dēls Gērijs. Viņa dzirdēja īanu skaidrojam, ka Malons atrodas tuvumā, un Gēriju apstiprinām, ka viņš zina, kur ir tētis. Viņa nosprieda vismaz pagaidām neiejaukties un pieliecās, lai ļautu zēniem netraucēti paiet garām.
Un tad sekoja no droša attāluma.
Būvgruži un tehnika deva aizsegu. Ketlīna vēroja, ka zēni atrod videoierakstā redzētās kāpnes un kāpj lejup. Piegājusi tuvāk un nevienu lejā neieraudzījusi, arī viņa steigšus notrausās zemāk. Tad viņa aši pameta skatienu pa labi un ieraudzīja Gēriju Malonu pazūdam tunelī.
No cita tuneļa kreisajā pusē uzbangoja spēja brāzma.
Pēc dažiem mirkļiem garām rēkdams padrāzās metro vilciens un ietraucās tunelī, kur pirmīt iegāja zēni. Ketlīna pieskrēja pie tuneļa, pagaidīja pazūdam pēdējo vagonu un ieskatījās tumsā.
Abi zēni, pirms mirkļa piespiedušies pie betona sienas, tagad skrēja uz priekšu, sameklēja kādas durvis un iegāja pa tām.
Entrims nokāpa pa marmora pakāpieniem un nonāca apgaismotā telpā. Ovālās telpas velvētos griestus balstīja astoņi vienādos atstatumos izvietoti pīlāri. Lielāko daļu sienu aizņēma plaukti, un to posmus atdalīja kalti pilastri. Te atradās biķeri, svečturi, katliņi, lampas, bļodas, porcelānā trauki, kausi, krūkas un alus krūzes.
Karaliskie galda piederumi, Metjūss paskaidroja. Tjūdoru bagātības. Šie priekšmeti pirms piecsimt gadiem bija ļoti vērtīgi.
Izgājis ovālās telpas vidū, Entrims pacēla acis un apbrīnoja kolonnās izgrebtos vīnstīgu un spirālveida vītņu rotājumus. Virs katra balsta griestus greznoja eņģeļu attēli, un griestu velvēs arī redzēja krāšņus gleznojumus.
Tieši tādu to atrada, Metjūss stāstīja. Par laimi, Slepenā izlūkdienesta cilvēki tajā ienāca pirmie, un istaba kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem palika aizzīmogota.