Выбрать главу

Tad kāpēc es esmu te? Ketlma apjukusi jautāja.

Viņi ir izvēlējušies tieši tevi.

4NODAĻA

Londona

īans labi zināja, kur atrodas. Tuvumā dzīvoja viņa radi­niece, un viņš daudzreiz bija klaiņojis pa Mazo Venēciju, īpaši nedēļas nogalēs, pēcpusdienās, kad ielās drūzmējās daudz cilvēku. Kad viņš beidzot aizbēga no mājām, pie greznajām villām un modernajiem daudzdzīvokļu namiem viņš bija gu­vis pirmo vientuļās dzīves izglītību. Tur pulcējās tūristi, ku­rus piesaistīja vecmodīgā, klusā apkaime, zili krāsotie dzelzs tilti un daudzie krodziņi un restorāni. Tur peldošās mājas un tūristu kuģīši vagoja kanālu brūnos ūdeņus no turienes līdz zoodārzam un novērsa pasažieru uzmanību, tādējādi piepalīdzot zagļiem. Tobrīd īanam bija nepieciešams novērst Norsa un Devīna uzmanību un atrauties no abiem vajātā­jiem, kuri, tikuši galā ar Kotonu Malonu, katrā ziņā dzīsies viņam pakaļ.

Iespējams, radinieces dzīvoklis būtu droša paslēptuve, ta­ču no domas par atgriešanos tajā viņam kuņģis sarāvās čo­kurā. Lai kādas briesmas viņam acīmredzot draudēja, izre­dzes klausīties resnās muļķes runās biedēja vēl vairāk. Turklāt, ja vajātājiem bija zināms, kad viņš atgriežas valstī, viņi noteikti uzzinājuši arī par radinieci.

Tālab viņš turpināja skriet pa ietvi prom no radinieces mā­jas, uzņēmis ceļu uz avēniju, kas atradās piecdesmit metrus tālāk.

Gērijs apstājās un, smagi elsdams, izgrūda: Mums jāat­griežas.

Tavs tēvs lika skriet prom. Tie ir slikti cilvēki. Es to zinu.

Kā tu zini?

Mani mēģināja novākt. Ne šie divi mērgļi, bet citi.

Tieši tāpēc mums jāatgriežas.

Mēs atgriezīsimies. Bet vispirms mums jātiek tālāk prom.

"Šis amerikānis neko nejēdz no dzīves Londonas ielās," sprieda īans. "Te nedrīkst kavēties un gaidīt nepatikšanas. Un pašam meklēt tās nepavisam nav prātīgi."

īans pamanīja sarkani balti zilo metro stacijas zīmi, taču viņam nebija ne kartiņas, ne naudas, un trūka ari laika zagt, tādēļ no šāda bēgšanas ceļa bija maz labuma. Gērija Malona apjukums viņam pat sagādāja patiku. No Atlantā novērotās iedomības pēc tam, kad Gērijs bija apturējis viņa bēgšanas mēģinājumu, nebija ne vēsts.

Te bija īana pasaule.

Tās likumus viņš pārzināja.

Tāpēc skriedams viņš rādīja ceļu.

Tālumā pavīdēja Mazās Venēcijas stāvošā ūdens baseins ar strupo laivu floti un modernu veikaliņu rindām. Kreisajā pusē slējās mūsdienīgi daudzdzīvokļu nami. Kā jau neilgi pirms septiņiem piektdienas vakarā, transporta satiksme ap pelēkbrūno dīķi nebija īpaši dzīva. Lielākā daļa veikalu ie­las malā vēl bija atvērti. Vairāki īpašnieki piestātnē apkopa laivas, skaloja bortus un spodrināja lakoto takelāžu. Viens strādādams dungoja. Virs viņa stiepās lampiņu virtene, kas apgaismoja ūdeņus.

īans nosprieda izmantot šo izdevību.

Viņš ātri noskrēja pa pakāpieniem no ietves līmeņa uz dīķa piekrasti. Spēcīgais vīrs tobrīd ar ūdens strūklu tīrīja tīkkoka korpusu. Laiva, kā visas pārējās, atgādināja resnu cigāru.

Jūs brauksiet uz zoodārza pusi? zēns vaicāja.

Vīrietis apturēja ūdens strūklu.

Patlaban ne. Varbūt vēlāk. Kamdēļ prasi?

Domāju pabraukāties līdzi.

Laivu īpašnieki parasti izturējās draudzīgi, un nereti brau­cienos tika paņemti tūristi vai pat sveši cilvēki. Tuvumā pietauvoti šūpojās divi ūdens tramvaji, ar kuriem pārvadāja pa­sažierus, taču tobrīd kajītes bija tukšas rosīgā nedēļas nogale sāksies rīt. Tans centās izlikties par jaunekli, kam kā­rojas piedzīvojuma.

Gatavojaties nedēļas nogalei? viņš pavaicāja.

Vīrietis uzšļāca ūdeni no šļūtenes sev uz galvas un atglau­da tumšos matus. Es gatavojos aizbraukt pirms nedēļas no­gales. Te būs papilnam ļaužu. Pārāk biezs pūlis. Domāju aiz­laist uz dienvidiem, lejup pa Temzu.

Šī iespēja īanam šķita itin patīkama. Vai pavadoņus ne­vajag?

Mēs nedrīkstam doties prom! Gērijs čukstus atgā­dināja.

Bet īans nelikās dzirdam.

Vīrietis uzmeta zēnam jautājošu skatienu. Kas par lie­tu, puis? Jums kādas nepatikšanas? Kur ir jūsu vecāki?

Pārāk daudz jautājumu. Lai nu paliek. Neņemiet galvā. Mums tikai gribējās izklaidēties, pabraukāt pa ūdeņiem.

īans palūkojās augšup uz ielu.

Jūs tādi aplam satraukti. Vai kaut kur steidzaties?

Zēns negrasījās vairs atbildēt uz jautājumiem. Uz re-

dzīti.

Viņš nogriezās uz celiņa, kas aizstiepās gar kanāla pie­krasti.

Kāpēc jūs abi neesat mājās? vīrietis vēl uzsauca nopa­kaļus zēniem, kas ātrā gaitā devās prom.

Tikai neskaties atpakaļ, īans brīdināja.

Abi turpināja soļot pa grants celiņu.

Labajā pusē, ielā, kas apjoza dīķi, iegriezās zils Mercedes. Brīdi īans cerēja, ka tas būs cits transporta līdzeklis, taču, kad no tā izkāpa Norss, kļuva skaidrs, ka viņi iekļuvuši ne­patikšanās. Atrašanās vieta kanālmalā zem ielas līmeņa nebija laba. Bēgt varēja vienīgi uz priekšu vai atpakaļ, jo la­bajā pusē plūda upe un kreisajā pacēlās akmens mūris.

Bija skaidrs, ka ari Gērijs aptvēris neapskaužamo situ­āciju.

Atlika vienīgi skriet pa grantēto celiņu gar kanāla malu, taču Norss un Devīns viņus noteikti noķers. īans apzinājās, ka, atstājot dīķmalu, būs praktiski neiespējami aizbēgt gar kanāla stāvajiem krastiem, jo īpašums pie ūdensmalas bija nožogots. Tālab viņš pieskrēja pie akmens kāpnēm un, iz­laizdams katru otro pakāpienu, devās augšup. Nonācis kāp­ņu galā, viņš nogriezās pa labi un traucās pa liekto dzelzs tiltu, kas veda pāri kanālam. Tilts bija šaurs, domāts vienīgi gājējiem, un neviena cita uz tā nebija. Abi bija nonākuši līdz tiltiņa vidum, kad pretējā pusē piebrauca Mercedes un, brem­zēm kaucot, apstājās. No mašīnas izkāpa Devīns un devās uz tilta pusi.

īans ar Gēriju griezās atpakaļ, lai bēgtu turp, no kurie­nes nākuši, un sastapās ar Norsu, kurš stāvēja desmit met­ru attālumā.

Vajātāji šķita paredzējuši viņu domu gājienu.

Jokus pie malas, Norss noteica. Tu zini, ko man va­jag. Atdod man zibatmiņu.

Es to aizsviedu.

Dod šurp. Nekaitini mani.

Kur ir mans tētis? jautāja Gērijs.

Temata maiņa īanam bija pa prātam. Kur ir viņa tētis?

Par to jeņķi tagad nesatraucies. Satraucies par mums.

Norss ar Devīnu pamazām zagās zēniem klāt. Tilts bija

tikai divu cilvēku platumā, un tā abi gali bija aizšķērsoti.

Vajātāji jau atradās nepilnu desmit metru attālumā.

Kreisajā pusē īans pamanīja, ka pilnīgajam, tumšmataina­jam vīrietim piederošais kuģītis atstāj piestātni. Acīmredzot viņš bija nolēmis doties uz Temzu agrāk. Kuģīša priekšgals pavērsās pa kreisi, tieši uz tilta pusi. Vajadzēja novilcināt ne­daudz laika, tālab zēns iegrūda labo roku jakas iekškabatā un metās pie tilta dzelzs margām.

Izstiepis roku pāri margām, viņš uzsauca: Ne soli tu­vāk! Citādi tas, kas jums vajadzīgs, nonāks kanālā!

Abi vīri apstājās kā zemē iemieti.

Norss pacēla rokas un tēloja, ka padodas. Klau, tas gan ir lieki. Atdod to mums, un būsim norēķinājušies.

Zēns izdvesa nedzirdamu atvieglojuma nopūtu. Acīmre­dzot ne viens, ne otrs nebija ievērojis, ka dūre ir tukša. īans turēja roku pie margām tā, lai Norss vai Devīns neuzķertu viņa viltību.

Ko tu teiktu par piecdesmit mārciņām? Norss piedā­vāja. Piecdesmit mārciņas par zibatmiņu, un vari būt brīvs.