Trīsdesmit pēdas tālāk atradās akmens zārks. Tad Entrims ieraudzīja, ka tam nav vāka. Saminstinājies viņš paskatījās uz Metjūsu. Droši, droši! tas vedināja. Ieskatieties.
Malons turpināja sekot elektrības kabeļiem, kuri drīz nogriezās no upes un aizvijās pa citu šauru tuneli augstāk. Gan ne pārāk tālu. Kādas divdesmit pēdas. Viņš secināja, ka upes ūdens celsies un straume pamazām ievirzīsies arī šajā tunelī. Taču, pateicoties pakāpeniskam slīpumam, līdz tuneļa galam ūdens neaizsniegsies.
Tas beidzās ar arku bez durvīm.
Tālāk viņš redzēja pustumsā grimstošu aptuveni trīsdesmit pēdas platu telpu un vēl vienu arku, aiz kuras vīdēja gaisma.
Viņš dzirdēja pazīstamas balsis.
Metjūss un Entrims.
Sataustījis pistoli, Malons iegāja pirmajā telpā, uzmanīgi lika soļus un zagās uz otro durvju pusi.
Tukšajā četrstūrainajā telpā griestus balstīja trīs kolonnas, kas sniedza aizsegu. Viņš piespiedās pie sienas un vairākas reizes spēji ieelpoja caur degunu.
Tad ieskatījās istabā.
īans gāja pirmais, Gērijs sekoja cieši uz papēžiem. Ceļu iezīmēja elektrības kabeļi un lampas tā Metjūss bija piekodinājis rīkoties Malonam, kad zvanīja uz Goriiig viesnīcu. Gērijs bija aizvedis īanu pie metāla durvīm un aprakstījis kungu, kurš bija pirmīt gaidījis pazemē. To vīru īans pazina.
Tomass Metjūss.
Ūdens čala vērtās aizvien skaļāka, un trokšņa cēloni viņš ieraudzīja turpat aiz atvērtajām metāla durvīm. īans zināja par Flītas upi, kas plūda zem Londonas, un pāris reižu pat bija pastaigājies pa ejām. Viņš arī atcerējās izlikto brīdinājumu. Paisums sākās strauji un appludināja tuneli, tāpēc pastāvēja liels risks noslīkt. Tagad viņš stāvēja uz dzelzs tilta, kas liecās pāri upei, un ūdens brāzās gar tilta balstiem un strauji cēlās. Uzplūdi drebināja pamatus zem kājām.
Jāpacenšas no tā izvairīties, Gērijs secināja.
īans piekrita.
Zēni turpināja ceļu, izgāja cauri vēl vienai arkai ar atvērtām metāla durvīm un, sekojot gaismai, nonāca nelielā telpā. Elektrības kabeļi vijās lejup un stiepās pāri grīdai uz citu istabu.
Klusumu pārtrauca balsis.
Šķērsojis telpu, Gērijs pieplaka durvju ailai.
Abi ieklausījās.
Entrims vērās akmens zārkā. To negreznoja kādi izsmalcināti raksti. Neredzēja ne gravējumus, ne gleznojumus. Vienkāršs akmens.
Un zārkā atradās vien putekļi un kauli.
Mirušais vīrietis bijis vecāks par septiņdesmit gadiem, Metjūss stāstīja. To apstiprinājusi tiesmedicīniskā izmeklēšana. Pateicoties tam, ka jūs apgānījāt Henrija Astotā kapenes, mēs ieguvām paraugu no paša diženā karaļa.
Priecājos pakalpot.
Šķita, ka Metjusam nepatika Entrima sarkasms. Abu mirstīgo atlieku DNS analīžu salīdzināšana pierādīja, ka šim vīram ir ģenētiska saikne ar Henriju Astoto.
Tātad šeit atrodas tas, kas pārpalicis no Henrija Ficroja dēla. No viltvārža. No vira, kurš bija Elizabete Pirmā.
Tagad vairs šaubu nav. Leģenda ir patiesa. Kādreiz tik krāšņais mīts, kuru zināja Bizli un apkārtnes iedzīvotāji, tagad izrādījies īstenība. Protams, no leģendas nekāds paliekošs ļaunums neradās…
Līdz brīdim, kad iejaucos es.
Metjūss pamāja. Aptuveni tā.
Roberts Sesils bija rakstījis patiesību. Viltvārdis patiešām bija apbedīts zem Melno mūku abatijas, un divpadsmit gadu vecumā mirušās Elizabetes mirstīgās atliekas pārvietotas uz Vestminsteru un guldītas zārkā blakus māsai.
Neticami.
Šajā telpā, kad to atklāja, atradās lādes ar zelta un sudraba monētām. Miljardiem mārciņu vērtībā. Mēs tās pārkausējām un atdevām valsts kasei, kā pienākas.
Un ne drusku nepaturējāt sev?
Nebūt ne. Balsī varēja saklausīt aizvainojumu. Lūdzu, esiet tik laipns un atdodiet Roberta Sesila piezīmes!
Entrims noslidināja no pleca mugursomu un pasniedza sējumu Tomasam Metjūsam.
Es jau ievēroju to jūsu somā, Metjūss atzīmēja.
Negribu, lai grāmata tiek Daidala biedrībai. Un… kā paliks ar šo organizāciju? Vai tā sagādās problēmas?
Metjūss papurināja galvu. Neko tādu, ar ko es netiktu galā.
Ko jūs ar šo telpu iesāksiet? Entrima prātā modās ziņkāre.
Tiklīdz piezīmes iznīcinās, šī kļūs par kārtējo nekaitīgo arheoloģisko pieminekli. Tās īstā nozīme paliks apslēpta.
Operācija "Karaļa viltība" būtu izdevusies.
Diemžēl, mister Entrim, jums ir taisnība. Mēs nemūžam nepieļautu, lai patiesība par Elizabeti nāk gaismā.
Paša nemaldība Entrimu priecēja.
Man tomēr ir kāds jautājums, Metjūss ieteicās. Jūs atvilinājāt Kotonu Malonu kopā ar dēlu uz Londonu, kāda konkrēta nolūka vadīts. Man izdevās šo nolūku noskaidrot. Puika ir jūsu dēls. Ko jūs grasāties šajā ziņā iesākt?
Kā jūs to visu varat zināt?
Es taču piecdesmit gadus strādāju izlūkdienestā.
Entrims nosprieda runāt vaļsirdīgi. Es sapratu, ka dēls
ir liekas klapatas.
Ar bērniem dažreiz ir grūti saprasties. Tomēr viņš ir jūsu dēls.
Bet miljoni dolāru, kurus Daidala biedrība man samaksāja, vairāk nekā pienācīgi kompensē šo zaudējumu.
Metjūss norādīja uz sējumu. Jūs taču apjēdzat, ka jūsu iecere bija pilnīgs neprāts.
Ak tā? Tomēr tā piesaistīja jūsu uzmanību.
Jūs acīmredzami nenieka nejēdzat par Ziemeļīriju. Es pazinu gan vīriešus, gan sievietes, kas nonāvēti konflikta laikā. Tur gājuši bojā mūsu aģenti. Miruši arī tūkstošiem civiliedzīvotāju. Simtiem apsēstu marginālu grupējumu gaidīt gaida pienācīgu iemeslu atsākt slepkavošanu. Daži grib, lai angļi aizvācas. Citi grib, lai mēs paliekam. Sava mērķa labad abas puses ir gatavas nogalināt tūkstošiem cilvēku. Ja šis noslēpums tiktu izpausts, daudzi par to samaksātu ar savu dzīvību.
Jums vajadzēja palūgt, lai skoti neizlaiž brīvībā Lībijas pilsoni.
Cik interesanta attieksme pret vienu no sabiedrotajiem!
Mēs to pašu varam teikt par jums.
Tā nav Amerikas darīšana. Lidmašīnu uzspridzināja Skotijas teritorijā. Megrahī lietu izskatīja un vainīgo tiesāja skotu tiesneši. Lēmums par to, ko iesākt ar savu gūstekni, ir vienīgi pašu skotu ziņā.
Es nezinu, ko jums vai viņiem piesolījusi Lībija, taču tas noteikti ir kaut kas nozīmīgs.
Vai jūs tagad moralizējat? Metjūss iejautājās. To saka vīrs, kurš par dažiem miljoniem dolāru pārdeva savu valsti, savu karjeru un savu dēlu?
Entrims klusēja. Nav vajadzības taisnoties.
Vairs nav.
-Jūs manipulējāt ar Kotonu Malonu, Metjūss turpināja. Ar viņa dēlu, ar viņa bijušo sievu, ar CIP, ar Daidala biedrību. Jūs mēģinājāt manipulēt arī ar manu valsti, bet tad nolēmāt, ka pats esat svarīgāks par visiem pārējiem. Kāda ir sajūta, mister Entrim, būt nodevējam?
Tagad Entrims bija dzirdējis pietiekami.
Nocēlis no pleca mugursomu, viņš to nometa pie viena no centrālajiem balstiem.
Detonatori bija savā vietā, aktivizēti un gatavi darbam.
Kas tagad būs? viņš iejautājās.
Metjūss pasmaidīja. Mazliet taisnības, mister Entrim.
60. NODAĻA
Malons klausījās Entrima un Metjūsa sarunā, un ar katru brīdi viņā pieauga niknums. Entrimam rūpēja tikai viņš pats. Gērijs viņam neko nenozīmēja. Bet kur ir Gērijs? Viņam taču bija jābūt kopā ar Entrimu. Malons satvēra ciešāk ieroci, piespieda pirkstu mēlītei un no pustumsas iznira spilgtajā gaismas lokā.
Metjūss stāvēja ar muguru pret viņu. Bet Entrims ienācēju uzreiz pamanīja un pauda milzīgu pārsteigumu.