Ko tad viņš te meklē?
Tomass Metjūss lēni pagriezās. Es viņu uzaicināju. Pieņemu, ka jūs labi dzirdējāt, Malon.
Katru vārdu.
Nospriedu, ka jums nepieciešama nomaļa, klusa vieta, kur atrisināt domstarpības. Tālab atvedu jūs abus šeit. Metjūss pavirzījās pretī pakāpieniem, kas veda uz otro izeju. Es tad nu atstāšu jūs izstrīdēties.
Kur ir Gērijs? Malons jautāja.
Apstājies Metjūss pievērsās Malonam. Pie mūsu cilvēkiem. Drošībā. Tagad nokārtojiet darīšanas ar misteru Entrimu.
Gerijs dzirdēja Metjusa vārdus.
Šis vīrs meloja.
Viņš jau dzirās atklāt savu atrašanās vietu.
"Tēvam ir jāzina, ka es esmu tepat."
īans satvēra viņu aiz pleca un čukstēja. Nevajag. Tas vīrs ir baigais intrigants. Viņš grib mani nogalināt un tevi, iespējams, arī.
Gērijs ielūkojās īanam acīs un saprata, ka viņš nemelo.
Paliec tepat, īans čukstēja. Mazliet nogaidi. Lai ar to tiek galā tavs tētis.
Malons cieši vērās gan Metjūsā, gan Entrimā, turēdams ieroci gatavībā.
Metjūss smaidīja. Liecieties mierā, Koton. Mēs abi zinām, ka jūs nespēsiet mani nošaut. Un ir skaidrs, ka jūs to nedarīsiet. Šo visu fiasko ievarīja Vašingtona. Es tikai sargāju savas valsts drošību. Jūs apzināties, cik nopietna likme bija šim pasākumam. Vai tiešām varat mani vainot? Ja mēs būtu mainītās lomās, jūs rīkotos tieši tāpat kā es. Pats premjerministrs ir informēts par šiem notikumiem. Varat mani nogalināt, taču cietumnieks tiks izdots. Drīzāk jūs izdarīsiet lāča pakalpojumu Vašingtonai.
Neapšaubāmi, vecais vīrs runāja patiesību.
Nelaimes sakne ir šī radība. Metjūss norādīja uz Entrimu. Atklāti runājot, es ceru, ka sagādāsiet viņam ciešanas. Viņš nogalināja trīs manus aģentus.
Ko jūs tur gvelžat? Entrims atsaucās. Es neesmu novācis nevienu jūsu cilvēku!
Metjūss riebumā pašūpoja galvu. Ir nu gan ēzelis. Daidala biedrību radīju es. Biedrības locekļi, ar kuriem jūs kontaktējāties, patiesībā bija manis sūtīti. Jums samaksāto naudu sarūpēju es. Tas viss bija teātris. Jūs neesat vienīgais, kurš prot manipulēt ar citiem.
Entrims stāvēja klusu, it kā pūlēdamies aptvert īstenību, un tad ierunājās: Jūs nogalinājāt divus manus cilvēkus. Un jūsu trīs aģenti nāca mani novākt. Es tikai aizstāvējos.
Godīgi sakot, tas mani satrieca. Jūs esat nekompetents nejēga. Man joprojām ir mīkla, kā jums izdevās atklāt šo noslēpumu. Gadsimtiem ilgi tas bijis neatšķetināts. Taču jūs neaptveramā kārtā nonācāt pie atrisinājuma. Tālab man nebija izvēles. Jūs neatstājāt man izvēli.
Es darīju savu darbu.
Vai patiesi? Sagaidījis pirmo piedāvājumu, jūs pārdevāt savu valsti. Par dažiem miljoniem dolāru jūs bijāt gatavs aizmirst visu, tostarp arī abus mirušos amerikāņu aģentus. Entrims neatbildēja, tādēj Metjūss turpināja: Jūsu vārds slēpj paradoksu. Ziemeļīrija sastāv no sešām grāfistēm. Ārmā, Dauna, Fermena, Londonderi, Tirona… Metjūss brīdi klusēja. …un Entrima. Sens apvidus. Iespējams, kāds jūsu sencis bijis īrs.
Vai tam ir kāda nozīme? Entrims noprasīja.
Tur jau tā lieta. Nekam nav nozīmes, vienīgi jums. Tagad es atstāšu jūs abus risinām savas nesaskaņas.
Un Metjūss jau novietoja kāju uz akmens pakāpiena.
Gērijs klausīja lana padomam un palika stāvam. Kopš brīža, kad māte bija pastāstījusi par viņa īsto tēvu, zēns iztēlojās, kāds šis cilvēks varētu būt. Tagad viņš zināja. Melis, nodevējs un slepkava. Pavisam atšķirīgs no viņa iedomu tēla.
Viņš izdzirdēja uz smilšainā akmens noskrapstam apavu zoles.
Šņirkstoņa tuvojās.
Kāds nāk, lans pačukstēja.
Telpa bija šaura. Nebija, kur paslēpties. Vienā galā telpai bija eja, pa kuru viņi ieradās, pretējā pusē arka uz blakus telpu. Tumsu mazliet kliedēja stiepļu pinumā ievietota spuldzīte. Labajā pusē siena tinās ēnās. Abi ar lanu viņi ierausās stūrī un gaidīja nācēju.
Metjūss.
Viņš soļoja pāri telpai uz izeju.
Tad apstājās.
Un pagriezās.
Ar skatienu uzmeklēja abus zēnus.
Jūs esat šeit. Iespaidīgi, viņš bilda klusā, aizsmakušā balsī. Iespējams, tā pat ir labāk. Jums abiem būtu jāredz tas, ka šeit tūdaļ norisināsies.
Ne Gērijs, ne īans pat nepakustējās.
Gērija sirds spēcīgi pukstēja.
Jums nav nekā sakāma? Metjūss vaicāja.
Abi zēni cieta klusu.
Visbeidzot ierunājās īans. Jūs gribējāt mani novākt.
Gribēju gan. Tu zini to, kas tev nav jāzina.
Vienā rokā vecais vīrs turēja grāmatu, kuru Gērijs pazina. Tās ir Sesila piezīmes.
Tiesa. Acīmredzot arī tu zini to, kas tev nav jāzina.
Un tad viņš devās prom. Iegāja tunelī, kas veda uz tiltu un tālāk uz būvlaukumu.
Zēni nogaidīja, gribēdami pārliecināties, ka vecā vīra patiešām vairs nav tuvumā.
Pēc tam viņi atkal pietuvojās durvīm, aiz kurām strīdējās Malons un Entrims.
Entrimam šāda situācija pagalam nepatika. Metjūss bija atvilinājis viņu šurp, lai viņš stātos pretī Malonam, kurš uzmanīgi vērās pretiniekā, pavērsis pret viņu ieroci. Mugursoma ar spridzekļiem stāvēja uz grīdas, atbalstīta pret vienu no kolonnām. Malons tai tikpat kā nebija pievērsis uzmanību. Detonēšanas tālvadības pults joprojām atradās Entrimam kabatā. Tā pat nebūtu jāizvelk ārā. Pietiktu ar vieglu uzsitienu pa gurnu.
Bet pagaidām vēl ne.
Mugursoma pagaidām atradās pārāk tuvu.
Un Metjūss nebija teicis ne vārda par sprāgstvielām. Nebija brīdinājis Malonu. It kā pamudinādams Entrimu tās likt lietā. Ko tad vecais brits pirmīt teica? "Noteikti ņemiet sprāgstvielas līdzi. Tās var noderēt."
Malons stāvēja starp viņu un kāpnēm, kas veda pie durvīm, pa kurām bija izgājis Metjūss. Bet otras durvis, pa kurām bija ieradies Malons, rādījās gana vilinošas.
Tas būs īstais ceļš.
Iepretim tam, pa kuru izgāja Metjūss.
"Jāpabeidz šis darbiņš un jādodas virszemē, lai izbaudītu naudas pārbagātību," Entrims nodomāja.
Tad nu skarbais vecis, viņš uzsauca Malonam, ar pistoli rokā! Es gan neesmu apbruņots.
Malons aizsvieda ieroci malā.
Tas klaudzēdams nokrita uz grīdas.
Izaicinājums bija pieņemts.
Sekodama lanam un Gērijam, Ketlīna iegāja pa metāla durvīm, nonāca apgaismotā tunelī un soļoja ļoti lēni, turot ieroci uz priekšu izstieptā rokā. Viņa gāja nesteidzīgi, jo nebija droša, kurp šis ceļš ved. Noraizējusies par zēniem, viņa bija gatava tos panākt. Ūdens šalkoņa pieņēmās spēkā, un viņa nonāca pie metāla tilta, kas veda pāri tumšai, ātrai straumei.
Flītas upe.
Savulaik viņa jau divreiz bija apmeklējusi upes pazemē vajājot bēgli un meklējot līķi. Pazemes ceļš sastāvēja no garu tuneļu virknes, tie bija vismaz desmit pēdas augsti, un tagad ūdens bija pacēlies gandrīz līdz pusei turpat zem tilta.
Skatienu piesaistīja kustība otrpus tilta.
Viņa ieslīdēja atpakaļ pustumsā.
Uz tilta iznāca Tomass Metjūss un aizvēra aiz sevis durvis. Ketlīna vēroja, kā vīrietis aizslēdz durvis. Tad viņš izvilka nelielu rāciju.
Ketlīna izgāja uz tilta.
Kunga sejā nemanīja ne mazāko pārsteiguma atblāzmu.
Es jau gaidīju jūs kādā mirklī parādamies, viņš noteica.
Viņš pienāca tuvāk un apstājās divu metru atstatumā.
Viņa joprojām vērsa pret vīrieti ieroci.
Kur ir abi puiši?
Aiz slēgtajām durvīm.
Tagad Ketlīna saprata Metjūsa plānu. Jūs viņus visus ievilinājāt šeit.