Iztaisnojies Malons atkāpās, un īans ar Gēriju viņam piebiedrojās.
Kā jūties? Malons jautāja īanam.
Būs labi.
Gērijs paspēra soli uz priekšu. Tu tiešām mani nošautu? Pats savu dēlu?
Nav īstais brīdis sentimentam. Klau, mēs piecpadsmit gadus nenojautām viens par otru, Entrims sacīja. Kāda jēga to mainīt? Tāpēc, jā, es nošautu gan. Un aizver muti.
Vai tu nodarīji pāri manai mammai?
Tu noklausījies? Tas ir labi. Tad man nebūs jāatkārtojas.
Malons pieskārās Gērija plecam un pavilka zēnu atpakaļ,
lai gan puiša skatiens ne uz bridi neatrāvās no Entrima.
Entrims sameklēja izeju un, aši uzmetis istabai skatienu, pārliecinājās, ka tur atradīsies drošībā. Tā gan grima tumsā, taču blāvajā apgaismojumā viņš saskatīja durvju ailas apveidus pretējā sienā trīsdesmit pēdas tālāk.
Iebāzis roku kabatā, Entrims sataustīja detonatoru un pavēlēja Malonam: Nekustieties! Nenolaizdams ieroci, viņš atmuguriski kāpās uz blakus telpu.
62. nodaĻa
Ketlīna pavērsa ieroci pret Tomasu Metjūsu. Viņai pat sapņos nebija rādījusies konfrontācija ar Lielbritānijas galveno spiegu. Taču citādi šo pēdējo divu dienu notikumus nosaukt nevarēja.
Atdodiet man durvju atslēgu, viņa atkal uzstāja.
Un ko jūs iesāksiet?
Iešu viņiem talkā.
Vīrietis iesmējās. Ja nu viņiem jūsu palīdzība nav vajadzīga?
Tur sapulcināti visi, kas jums stājās ceļā, vai ne? Visi traucēkļi glīti un jauki vienuviet.
To nodrošināja laba plānošana un sagatavošanās darbi.
"Kā Metjūss varēja zināt, ka šādi atrisināsies visi sarežģījumi?" Ketlīna prātoja un tālab uzdeva jautājumu: Kā jūs par to varat būt drošs?
Parastos apstākļos es uz šādu jautājumu neatbildētu. Taču es ceru, ka jūs no šī piedzīvojuma kaut ko iemācīsieties. Jūsu Bleiks Entrims paņēma līdzi savas perkusiju sprāgstvielas. Tādas pašas, kādas liktas lietā Svētā Jura kapela.
Nu Ketlīna visu saprata. Un jūs gribat, lai viņš tās uzspridzina.
Metjūss paraustīja plecus. Nav svarīgi, kā tas beidzas. Nejauši vai ar nodomu. Galvenais, lai beidzas.
Ja nu Entrims uzspridzina visus un pats izkļūst ārā dzīvs?
Viņu nogalinās.
Tagad viņai kļuva skaidrs, ka Metjūss vilcina laiku, bet aiz slēgtajām durvīm viss norisinās pēc viņa plāna.
Tas nozīmēja, ka laika ir maz.
Tur bija abi puikas.
Atdodiet man atslēgu.
Viņš izstiepa atvērtu labo plaukstu, to pašu, kurā turēja rāciju.
Un tad pašāva roku pāri tilta margām.
Nevajag! Ketlīna iesaucās.
Vīrietis palaida atslēgu vaļā.
Tā nogrima straumē.
Mums jāpilda pienākums, Metjūss paziņoja. Viņa seja bija tik bezkaislīga, it kā to segtu nāves maska. Man valsts ir pirmajā vietā. Es pieņemu, ka jūsu pārliecība ir līdzīga.
Valsts vārdā esat gatavs noslepkavot bērnus?
Šajā gadījumā, jā.
Ketlīna niknojās uz sevi par to, ka nav apturējusi lanu un Gēriju. Tā ir viņas vaina, ka zēni tagad atrodas aiz slēgtajām durvīm.
Jūs esat tāds pats kā Entrims.
Neesmu vis. Patiesībā pat esmu visnotaļ citāds. Es neesmu nodevējs.
Es jūs nošaušu.
Metjūss pasmaidīja. Atļaujiet to apšaubīt. Viss ir beidzies, mis Ričardsa. Metiet mieru!
Ketlīna pamanīja viņu ar pirkstu piespiežam kādu slēdzi uz rācijas. Tuvumā noteikti bija vēl daži vīri, un tas nozīmēja, ka pavisam drīz viņi vairs nebūs divi vien. Ir dzirdēts, ka nozīmīgos brīžos visa dzīve nozib acu priekšā. Mirkļos, kad tiek pieņemti vai noraidīti lēmumi, kuri varētu mainīt visu dzīvi. Daži tos dēvēja par pagrieziena punktiem. Citkārt viņa bijusi ļoti tuvu tam, kad pašas dzīvība bija likta uz kārts.
Bet nekad vēl nebija jutusies kā šobrīd.
Būtībā sers Tomass Metjūss lika manīt, ka viņai nepietiek drosmes.
Aizmēzdams atslēgu, viņš Ketlīnu izaicināja.
Viņas profesionālā karjera ir galā.
Viņa ir cietusi neveiksmi.
Bet cilvēcība viņā tomēr vēl nebija zudusi.
Malonam un abiem zēniem draudēja briesmas.
Un ceļā stāvēja viens vecs vīrs, kurš jau cēla rāciju pie mutes. Viņiem ir jāmirst, mis Ričardsa. Citāds iznākums nav paredzams.
Nē, ir.
"Lai Dievs man piedod!"
Ketlīna iešāva vīrietim krūtīs.
Sagrīļodamies tas atspiedās pret zemajām margām.
Grāmata nokrita viņam pie kājām.
Sejā atspoguļojās milzīgs pārsteigums.
Jums ne vienmēr bijusi taisnība. Ketlīna piegāja tuvāk un pārgrūda pretinieku pāri margām.
Metjūss iekrita ūdenī un uzreiz uzpeldēja, vēzēdams rokas un kampdams pēc gaisa. Bet tad spēki viņu atstāja, un viņš nogrima. Straume aiznesa līķi tumsā Temzas virzienā.
Nebija laika apcerēt šī starpgadījuma sekas. Piesteigusies pie durvīm, Ketlīna nopētīja slēdzeni. Gatavota no vara. Uzstādīta nesen. Durvis viscaur no metāla.
Viņa dažas reizes pa tām iespēra.
Durvis bija izturīgas un vērās uz iekšpusi, tāpēc metāla aploda padarīja tās vēl grūtāk uzlaužamas.
Izeja bija tikai viena.
Viņa atkāpās, notēmēja un iztukšoja slēdzenē visu ap
tveri.
Gerijs ka piekalts veras Entrima.
Viss notika ļoti strauji, tādēļ jāšaubās, vai Entrims ir pamanījis, ka mugursomas vairs nav. Visu pretinieka uzmanību bija saistījis lans un nokritušais ierocis. Entrims atmuguriski kāpās uz tumšo telpu, nenovērsdams no pārējiem ieroča stobru. Pats viņš vairs nebija redzams, taču trijotne lampu gaismā viņam bija labi saskatāma.
Ari tētis uzmanīgi skatījās.
Lai viņš iet, Gērijs nočukstēja, tikko kustinādams lūpas.
Malons sadzirdēja.
Kas tur ir? viņš klusi jautāja, neatraudams skatienu no tumšās durvju ailas pretējā sienā.
Nejaukas sprāgstvielas, Gērijs čukstēja. Baigi karstas. Cilvēki vienkārši sadeg. Viņš tās atnesa mugursomā.
Piepeši Malonam atmiņā atausa informācija, ko Metjūss bija stāstījis Hemptonkortā, par Entrimu un Henrija VIII kapenēm. "Ar perkusiju sprāgstvielām izārdījis marmora plāksni, viņš izrakņāja karaliskās mirstīgās atliekas." Viņš zināja, ko šie spridzekļi spēj un nespēj.
Acis meklējoši pārslīdēja telpai, apstiprinot pirms dažiem mirkļiem ievēroto.
Mugursomas te vairs nebija.
Lai viņš iet, Gērijs vēlreiz izdvesa.
Labajā rokā Entrims satvēra detonatoru. Šajā telpā viņš atradās drošībā Malonu un abus zēnus blakus istabā viņš joprojām labi redzēja. Viņš jutās pasargāts no perkusiju sprāgstvielu radītās eksplozijas, taču ieroci nenolaida, un Malons acīmredzot apzinājās iespējamās sekas, jo neviens no trijotnes pat nepakustējās. Aši palūkojies pār plecu, Entrims saskatīja durvju apveidu tikai dažu pēdu attālumā. Nebija ne jausmas, kurp tā ved, taču tur katrā ziņā bija izeja, turklāt daudz ieteicamāka nekā došanās pa pēdām Tomasam Metjūsam. Acis joprojām bija pieradušas pie gaismas, un viņš ļāva acu zīlītēm uz brīdi sašaurināties, lai sagatavotos tumsai. Lukturīša līdzi nebija, taču ari Malons bija ieradies bez gaismekļa. "Ja viņš varēja atrast ceļu, to varēšu izdarīt arī es. Tagad vienīgi jāpasargā acis eksplozijas brīdī," Entrims secināja.
Tomass Metjūss gribēja, lai viņš nogalina Malonu. Zēni būs nejauši upuri. Par diviem lieciniekiem mazāk.
Gērijs?
Nav būtiski.
Šī diennakts bija pierādījusi, ka viņš nav nekāds tēvs.