Vienam dzīve būs labāka.
Un viens viņš paliks.
Nogūlies Entrims pieplaka grīdai un sagatavojās triecienvilnim.
Nomērķēja detonatoru.
Un piespieda podziņu.
Desmit pēdu attālumā noplaiksnīja zibsnis.
Turpat.
Tajā istabā.
Tumsu pāršķēla oranža, tad dzeltena un visbeidzot zila gaisma.
Entrims iekliedzās.
Malons ieraudzīja zibenīgo uzliesmojumu, dzirdēja izbiedētu vaidu un iztēlojās Entrima seju šausmu grimases iemiesojumu brīdī, kad nelietis apjauš, kas viņu gaida. Raudams Gēriju un īanu līdzi, Malons metās pa kreisi. Visi trīs nogāzās uz grīdas, un viņš aizsedza zēnus ar savu augumu, sargādams no satricinājuma, kas ieplūda no blakus istabas. Intensīvs karstums un gaisma uzbangoja augšup un zibenīgi apņēma griestus. Starp viņiem un otro izeju atradās akmens zārks, kurš absorbēja lielāko daļu triecienviļņa. Par laimi, tās bija perkusiju sprāgstvielas, nevis parastās, kuras būtu pilnībā sagrāvušas abas telpas.
Taču karstums izraisīja haosu.
Elektrības vadi pārtrūka, zilām dzirkstelēm sprakšķot, sasprāga spuldzes. Perkusiju sprāgstvielas izkūpēja dažu sekunžu laikā, gluži kā burvju mākslinieka radīts uzliesmojums, un telpa iegrima piķa melnā tumsā. Malons pacēla galvu un saoda izlietota oglekļa rūgto dvaku vēl nesen vēsais gaiss bija silts kā pusdienlaikā.
Vai jūs neesat savainoti? viņš jautāja zēniem.
Abi apstiprināja, ka tikuši sveikā cauri.
Kliedzienu bija dzirdējuši visi trīs.
Tu darīji to, kas jādara, viņš sacīja Gērijam.
Viņš būtu mūs nogalinājis, īans piemetināja.
Taču Gērijs cieta klusu.
Atskanēja krakšķis. Kā plīstot kokam, tikai skaļāk, izteiktāk. Tam sekoja otrs. Trešais. Un vēl daudzi. Malons juta sirdi briestam aizvien spēcīgāku nemieru un spriedzi. Viņš saprata, kas notiek. Gadsimtiem vecie ķieģeļi, no kuriem bija būvētas blakus telpas sienas un griesti, no spēcīgā karstuma sākuši plaisāt. Piedevām uz mūri gulstas tonnām smaga zemes kārta, un pietiktu ar mazumiņu, lai tas sabruktu.
Blakus istabā kaut kas nogāzās.
Smagi un skaļi.
Tam sekoja otrs varenais būkšķis, liekot grīdai nodrebēt.
Gruva akmens griesti. Telpa, kurā atradās viņi, pagaidām vēl izturēja. Taču bija jādodas prom.
Tikai viena nelaime.
Viņus apņēma absolūta tumsa.
Nevarēja saskatīt pat pie sejas paceltu plaukstu.
Kā lai zina, kurp doties?
Un ir pārāk maz laika to noskaidrot.
Ketlīna nosvieda pistoli uz tilta un pieklupa pie metāla durvīm. Četras lodes slēdzeni bija pilnībā sadragājušas. Šaujot pa metāla virsmu, pastāvēja rikošeta risks, taču citas izvēles nebija. Durvīs nebija ierīkots rokturis, tās ciet noturēja vienīgi slēdzenes aizslēgs, kas pagrieztos, ievietojot atslēgu.
Taču viņai atslēgas nebija.
Vēl viens spēriens, un starp durvīm un aplodu parādījās neliela sprauga tajā izdevās iebīdīt pirkstus un pavilkt to platāku. Divi spēcīgi rāvieni, sašķaidītā slēdzene padevās, un durvis atsprāga vaļā.
Viņa uzreiz saoda gaisā valdošo smārdu. Ogleklis. Degums. Tieši tāpat kā Henrija VIII kapenēs Vindzorā. Izmantotas perkusiju sprāgstvielas.
Te kaut kas noticis.
Priekšā stiepās gaitenis, kas grima pilnīgā tumsā. Apgaismojums nāca vienīgi no upes tuneļa, kuru blāvi apmirdzēja lampas pie griestiem.
Atskanēja blīkšķis.
Kā nokrītot smagam priekšmetam.
Ko lai iesāk?
Ian? Gērij? Malon?
Malons dzirdēja Ketlīnas Ričardsas balsi.
Tātad tik tālu viņai ir izdevies nokļūt.
Viņu pārņēma panika un milzu prieks vienlaikus.
Ričardsas saucienus noslāpēja jauni akmens nogruvumi. Viens sašķīda tikai dažu pēdu attālumā. Iegruvumi kļuva arvien plašāki, un viņus ietina toksisku putekļu mākonis.
Kļuva grūti elpot.
Jādodas prom.
Mēs esam šeit! Malons atsaucās. Turpiniet runāt!
lans arī dzirdēja Ričardsas balsi tā skanēja no tāluma, droši vien no tuneļa, kas veda pie tilta.
Viņa atrodas tur, no kurienes mēs nācām! viņš teica Malonam.
Tikai dažu pēdu attālumā atkal novēlās un sadrupa mūris.
Visi kājās! Malons pavēlēja. Sadodamies rokās. Gērijs cieši satvēra viņa plaukstu.
Mēs atrodamies kādā telpā! Malons sauca. Tā ir tuneļa galā!
Es skaitīšu, Ričardsa ierosināja. Jūs sekojiet balsij.
Gērijs turējās tēvam un īanam pie rokas.
Istaba bruka kopā, un telpa, kurā nāvi bija atradis Entrims, droši vien jau bija pilnībā izpostīta. Gaiss bija smacīgs, un visus trīs mocīja klepus lēkmes taču neieelpot putekļus nebija iespējams.
Tētis gāja pa priekšu un uzmeklēja kāpnes.
Turpat tuvumā uz grīdas ar grāvienu nokrita akmeņi, un tēvs uzrāva viņu augšup pa pakāpieniem. Viņš cieši turējās pie tēva rokas un veda īanu sev līdzi.
Varēja dzirdēt sievieti skaļi skaitām no simta.
Atpakaļ.
Malons koncentrējās uz Ričardsas balsi un uzmanīgi virzījās augšup pa kāpnēm. Ar labo roku viņš taustījās sev priekšā, pūlēdamies atrast durvju aiļu. Tai tepat jābūt. Tikmēr Ričardsa skaitīja.
Astoņdesmit septiņi, astoņdesmit seši, astoņdesmit pieci.
Viņš pavirzījās pa labi.
Sievietes balss skanēja klusāk.
Atpakaļ pa kreisi. Aiz muguras akmeņi sabirza putekļos gadsimtiem senais inženieru darbs kapitulēja gravitācijas spēka priekšā.
Astoņdesmit trīs, astoņdesmit divi, astoņdesmit viens,
t ' / ' t '
astoņdesmit.
Ar roku sataustījis durvju aiļu, Malons izveda zēnus ārā.
Te gaiss šķita tīrāks, un elpot kļuva vieglāk.
Un nekas nekrita no griestiem.
Mēs iznācām tunelī! viņš sauca tumsā.
Es esmu te! Ričardsa atsaucās.
Sieviete bija tieši priekšā.
Netālu.
Viņi turpināja iet, ik soli likdami piesardzīgi.
Te neka nav, Gērijs mierināja. Tunelis ir tukšs.
Prieks to dzirdēt.
Turpiniet runāt! viņš lūdza Ričardsu.
Lai arī sameklēt ceļu tumsā bija grūti, Malons lēnītēm veda zēnus balss virzienā. Ar labo roku turēdamies pie sienas, viņš jutās nedaudz drošāk.
Telpa, no kuras viņi nule bija izgājuši, tobrīd sagruva pilnībā, un iegruvuma dārdi sasniedza skaļuma kulmināciju.
Pēkšņi siena izgaisa.
Pirksti pieskārās Ričardsai.
Ketlīna satvēra vīrieti aiz rokas, ievilka citā tunelī un veda uz priekšu. Pēc diviem pagriezieniem tumsu caurauda bālgans spīdums. Iezilgans. Kā mēnessgaismas vārais mirdzums.
Viņi bija nokļuvuši pie durvīm. Malons ievēroja sašauto slēdzeni.
Priekšā vīdēja tilts. Pirmīt Malons šķērsoja upi citā tās posmā. Paisums radīja aizvien milzīgāku ūdens masu, un Flīta pārpludināja tuneli, ūdens līmenim paceļoties vēl astoņas vai desmit pēdas. Par laimi, līdz tilta apakšai atlika vismaz trīs pēdas.
Malons rūpīgi nopētīja Gēriju un īanu.
Abi šķita sveiki un veseli.
Paldies, Malons sacīja Ketlīnai. Tieši tas mums bija nepieciešams.
Viņš pamanīja uz tilta guļam kādu priekšmetu.
Tās bija Roberta Sesila piezīmes.
Pēc tam viņš ieraudzīja pistoli.
Un saprata.
Pacēlis ieroci, Malons pārbaudīja aptveri.
Tukša.
Jūs atradāt Metjūsu?
Ketlīna pamāja.
Tas vecis zināja, ka Entrims paņēmis līdzi sprāgstvielas, Gērijs paskaidroja. Viņš vēl izteicās, ka tās var noderēt.
Malonam viss kļuva skaidrs. Metjūss pilnīgi noteikti bija gribējis, lai Entrims viņu nogalina. Droši vien cerēja, ka pie viena aizies bojā Entrims pats. Ja ne, tad Slepenā izlūkdienesta aģentiem tiktu dots uzdevums ar viņu izrēķināties. Vai nu nesaprātīgs, vai pārāk dedzīgs būdams, Entrims neapjauta, ka šā vai tā paliks zaudētājos.