Metjūss arī zināja, ka Gērijs un īans atrodas tur, Ričardsa skaidroja.
Viņš mūs ieraudzīja, kad devās prom, īans paskaidroja.
Protams. Malons zināja, kāda ir kārtība. Bez lieciniekiem.
Maitasgabals.
Ar ieroci rokā viņš tuvojās Ketlīnai Ričardsai un sievietes acīs saskatīja patiesību. Viņa bija nošāvusi Slepenā izlūkdienesta vadītāju.
Labāk nesacīt ne vārda.
Noteikums tas pats.
Bez lieciniekiem.
Taču Malons vēlējās Ričardsai kaut ko pavēstīt.
Tālab, cieši lūkodamies viņai acīs, bez vārdiem pauda savu atzinību.
"Labi pastrādāts!"
63. nodaĻa
Hetfildhausa
Svētdiena, 23. novembris 9.45
Malons iegāja savrupmājā, kas atradās divdesmit jūdzes uz ziemeļiem no Londonas. Viņš kopā ar Ketllnu Ričardsu, īanu, Gēriju, Tanju un mis Mēriju bija aizbraucis turp ar vilcienu un izkāpis pieturā, kas atradās pavisam blakus īpašumam. Diena sākās tipiski vēlam Anglijas rudenim saulains laiks mijās ar pēkšņām lietusgāzēm. Viņam pat bija izdevies iekrist dažu stundu ilgā ciešā miegā bez mokošiem sapņiem. Visi nomazgājās dušā, pārģērbās un ieturēja brokastis. Iepriekšējās dienas šausmas bija galā, un visi jutās gan atviegloti, gan bažīgi vienlaikus. Daudzie telefona zvani, arī vēlā nakts stundā, beidzot bija panākuši rezultātu.
Vašingtona un Londona bija noslēgušas trauslu miera izlīgumu.
Un ne viena, ne otra puse nebija par to sajūsma. Vašingtona sirdījās, jo Lībijas pilsoni tik un tā paredzēts izdot dzimtenei. Londona dusmojas par to, ka sabiedrotais patvaļīgi pārkāpis vēsturiskā privātuma robežas. Beigu beigās abas puses vienojās atstāt bijušo aiz muguras un to vairs necilāt. Ieslodzītā izdošana nebija aizkavējama, un abas puses atteicās no jebkādiem nodomiem atriebties par operāciju "Karaļa viltība".
Vienošanās tiks noslēgta te, Hetflldhausā, Sesila senču namā, kurš joprojām piederēja septītajam Solsberi marķīzam un marķīzei, attāliem Viljama un Roberta Sesilu radiniekiem. Tūkstoš sešsimt septītajā gadā Džeimss I pārdeva īpašumu Robertam Sesilam, kurš te izbūvēja masīvu "E" veida ķieģeļu celtni divus spārnus, ko savieno centrālā ēkas daļa, Džeimsa 1 un Tjūdoru laikmeta stilu sajaukums. Tanja stāstīja Malonam, ka ārēji nams kopš Roberta Sesila laikiem mainījies maz.
Te radīta diža vēsture, viņa stāstīja. Šo pili apmeklējuši daudzi karaļi un karalienes.
Zāle bija plaša, augstiem griestiem, iekārtota vienkārši, tomēr grandiozi. Gaisā jaucās gaišo koka paneļu lakas, nospodrināto grīdu vaska un kamīnu uguns dūmakainās smaržas.
Kopš bērnības mēs te esam bijušas vairākkārt, mis Mērija sacīja. Un te vienmēr smaržojis tāpat.
Viņi stāvēja Marmora zālē, brīnumainā divus stāvus augstā Džeimsa I laikmeta stilā iekārtotā zālē, kas stiepās visā pils garumā. No erkeru logiem uz koka paneļiem apšūtajām sienām krita zeltaini saules stari. Malons apbrīnoja menestrela galeriju, sienu gobelēnus un rūtaino marmora grīdu, kuras dēļ zāle ieguvusi savu nosaukumu. Aiz ozolkoka galdu un solu rindām mēbeles esot oriģinālas kamīnā krakstēja uguns.
Pirms dažām stundām no Temzas bija izcelts Tomasa Metjūsa līķis ar lodes izrautu caurumu krūtīs. Sākotnējā sekcijā viņa plaušās atklāja ūdeni, un tas nozīmēja, ka viņš patiesībā ir noslīcis. Stefanijai Nellei neviens nebilda ne vārda par to, ka aģente Ketlīna Ričardsa nošāvusi Metjūsu. Ieroci viņa iesvieda Flītas upē, un straume to jau sen bija aiznesusi prom. Patiesību zināja tikai viņš ar Ričardsu, un oficiāli tika pasludināts, ka traģēdiju izraisījis negadījums pretoperācijas laikā. Panāktais nolīgums noteica, ka Metjūsa nāve un arī Entrima un piecu aģentu bojāeja paliks neizskaidrota.
Stefānijā ziņoja, ka Slepenais izlūkdienests mēģinājis ierakties pazemes istabās, kur šie notikumi risinājās, taču šo telpu vairs nebija. Mazītiņā kamerā, kādas izmantoja glābšanas darbos pēc zemestrīcēm, līdzās akmeņu krāvumiem un sadragātām relikvijām uzgāja pārogļojušās cilvēka mirstīgās atliekas, apstiprinot Entrima bojāeju.
Operācija "Karaļa viltība" bija beigusies.
Tikai viens vēl atlicis.
No pretējās puses zālē ienāca sieviete. Slaida auguma, tieva un majestātiska viņas gaišbrūnie mati krita precīzos viļņos. Viņa devās viesiem pretī vienmērīgā gaitā, paneļiem klātās sienas apslāpēja aso papēdīšu klaudzienus. Viņiem bija paziņots sievietes vārds. Elizabete Makgvaira. Iekšlietu ministrijas valsts sekretāre. Viņas pārziņā ir valsts drošība, arī Slepenais izlūkdienests. Tomass Metjūss bija viņas padotais.
Elizabete Makgvaira apstājās Malona priekšā. Lūdzu klātesošos atvainot. Mums ar misteru Malonu ir jāparunā divatā.
Viņš palocīja galvu, norādīdams pārējiem, lai paklausa lūgumam.
Apstaigājiet namu un izbaudiet šo skatu, Makgvaira ieteica. Neviena cita te nav.
Malons vēroja, kā Ričardsa un abas māsas izved zēnus no zāles.
Kad visi aizgāja, Makgvaira ierunājās: Jūs esat sacēlis visnotaļ pamatīgu traci.
Tas man ir tāds talants, Malons attrauca.
Vai jums tas šķiet uzjautrinoši?
Skaidrs, ka šī sieviete nav ieradusies apmainīties laipnībām vai jociņiem. Patiesībā tas bija ellīgs stulbums. Abām pusēm.
Šajā jautājumā esam vienisprātis. Taču es runāšu skaidru valodu. To iesāka amerikāni.
/
Patiešām? Vai tad apmaiņas ceļā izdot teroristu un slepkavu bija mūsu ideja? Malons gribēja skaidri parādīt savu nostāju.
Makgvairas vaibsti atmaiga. Stefānijā Nelle man ir tuva draudzene. Viņa stāstīja, ka jūs reiz bijāt viņas labākais aģents.
Viņa saņem no manis samaksu, lai mani slavētu.
Domāju, ka šie notikumi satrieca mūs abas. īpaši saistībā ar īanu Dannu. Apdraudēt jauna puiša dzīvību nav piedodams.
Jūs tomēr iegūstat, ko kārojat, Malons aizrādīja. Lībijas pilsonis atgriežas mājās, un Lielbritānija tiek pie Lībijas piedāvātajām koncesijām.
Tāda ir pasaules kārtība. Savienotās Valstis slēdz tādus darījumus vai ik dienu. Tālab nevajag tēlot svētulīgo. Mēs darām to, kas jādara. Viņa bridi paklusēja. Saprāta robežās.
Acīmredzot šie saprāta robežpunkti atradās tālu cits no cita, taču laiks sarunām beidzās.
Sieviete norādīja uz zāles otru pusi un veda viņu turp. Satikties Hetfīldhausā es nolēmu šī portreta dēļ.
Malons jau bija ievērojis audeklu, kas novietots paneļiem apšūtās sienas vidū starp divām arkveida ieejām. Tam abās pusēs karājās mazākas eļļas gleznas, vienā bija attēlots Ričards III, otrā Henrijs VI. Zem tā atradās grebumiem rotāta ozolkoka lāde, un pār seno koku vijās sudrabaini un zeltaini pavedieni.
"Portrets ar varavīksni", Makgvaira paskaidroja.
Viņš atcerējās, ka tas bija pieminēts Ferova Karija pierakstos un Roberta Sesila piezīmēs. Attēlotās karalienes seja ir kā jaunai sievietei, lai arī glezna, ka teica Makgvaira, ir radīta tolaik, kad Elizabetei bija septiņdesmit gadi.
Gleznā ir daudz simbolisma, viņa piebilda.
Ņieburu rotāja pavasara ziedu izšuvumi atraitnītes, gaiļbiksites un sausserži simbolizējot pavasari. Oranžā mantija, noklāta ar acu un ausu attēliem, apliecināja, ka Elizabete redz un dzird visu. Kreiso piedurkni greznoja čūska, kurai mēles galā karājās sirds, simbolizējot kaisli un gudrību.