Portrets ieguvis nosaukumu no varavīksnes, kuru Elizabete tur labajā rokā.
Krāsu trūkumu varavīksnē Malons pamanīja uzreiz.
Elizabete allaž rūpīgi izvēlējās savus portretus. Taču šis tika pabeigts pēc viņas nāves, tādējādi mākslinieks varēja rīkoties brīvāk, Makgvaira paskaidroja. Iespaidīgi. To nevarēja noliegt. Pēdējā aina no Elizabetes Pirmās valdīšanas laika norisinājās šajā telpā. Tūkstoš sešsimt otrā gada decembrī karaliene apciemoja Robertu Sesilu. Tika sarīkota vērienīga uzņemšanas ceremonija un izklaides. Krāšņs ilgās valdīšanas nobeigums. Pēc trim mēnešiem viņa nomira.
Malons ievēroja, ka sieviete īpaši uzsver vietniekvārdu "viņa".
Portreta kreisajā pusē bija izcelta frāze.
Noti sine sole iris.
Eidētiskās atmiņas blakus ieguvums bija spēja ātrāk iegaumēt dažādas valodas, un latīņu valodu Malons zināja.
"Bez saules nav varavīksnes."
Viņš norādīja uz šiem vārdiem.
Vēsturnieki ir filozofējuši par šī moto nozīmi, Makgvaira atzina. Pieņemts, ka Elizabete bijusi saule, kuras klātbūtne vien nes karaļvalstī mieru un varavīksnē krāsu.
Taču portretā varavīksne ir bezkrāsaina.
Tieši tā. Citi apgalvoja, ka glezna ir mēģinājums graut karalienes autoritāti. Varavīksnē nav krāsu tādēļ, ka nav saules. Viņas grandiozums ir neīsts. Sieviete mirkli klusēja. Nav tālu no patiesības, vai ne?
Un pastāv vēl viena nozīme, Malons uztvēra. Ja pārfrāzējam oriģinālu, iznāk, ka "bez dēla nebūtu nekā".
Gluži pareizi. Es esmu lasījusi atšifrētās Sesila piezīmes. Viņš jutis lielu cieņu pret viltvārdi. Es spriežu, ka šo portretu viņš bieži uzlūkojis.
Kas notiks tālāk? Malons vaicāja.
Labs jautājums. Es par to domāju kopš vakar vakara. Diemžēl Tomasa Metjūsa vairs nav, un viņš nevar palīdzēt man analizēt situāciju. Vai varat man pastāstīt, kas ar viņu notika?
Tāda viltība Malonu neapmujķoja. Viņa nodarbošanās bija riskanta, un mēdz gadīties visādi.
Protams, ja mums butu ļauts jūs visus iztaujat, varbūt mēs pat izdibinātu kaut ko noderīgu.
Noslēgtā vienošanās paredzēja aizliegumu abām pusēm savstarpēji pārrunāt šos notikumus.
Malons paraustīja plecus. Tas gluži vienkārši paliks noslēpums. Tāpat kā abu amerikāņu aģentu bojāeja.
Un vēl trīs mūsējo nāve.
"Tieši tā. Taču Makgvaira nav muļķe. Viņa zina, ka Metjūsu nogalināju vai nu es, vai Ričardsa. Ne vienā, ne otrā gadījumā viņa neko nevar uzsākt." Tālab Malons runāja skaidru valodu:
Manam dēlam draudēja nopietnas briesmas. Kā jūs jau izteicāties, līdzīgā situācijā bija arī īans Danns. Viņi nepiedalās spēlē. Nekad nav piedalījušies. Un nepiedalīsies. Ja šajā spēlē aiziet par tālu, par to nākas maksāt.
Es atzinu Stefanijai, ka abas puses pārsniegušas robežu. Septiņi nāves gadījumi ir pārāk barga samaksa par šādu mācību mums visiem.
Malons piekrita.
Makgvaira norādīja uz sējumu viņam rokā. Uz Roberta Sesila piezīmēm. Stefānijā bija likusi viņam paņemt to līdzi. Puses bija vienojušās, ka piezīmes ir jāatdod.
Ministrijas pārstāve paņēma seno sējumu, pašķirstīja lapas ar šifrēto tekstu un tad palūkojās uz sarunas biedru.
Jūs vaicājāt, kas būs tālāk.
Piegājusi pie kamīna, viņa iesvieda grāmatu ugunī. Vākus apņēma liesmas. Gar akmens mūriem aizvijās dūmi, un vērpetes izgaisa skurstenī. Pēc dažiem mirkļiem dokumenta vairs nebija.
Jādomā, ka vēsture šeit vairs nav būtiska, Malons noteica.
Gluži pretēji. Tai ir ļoti liela nozīme. Patiesībā tieši vēsture būtu nodarījusi vismilzīgāko postu. Elizabete Pirmā nebija īsta, tātad viss, pilnīgi viss karalienes valdīšanas laikā lemtais nebūtu spēkā. Vismaz tiktu apšaubīts. Tiesa, ir pagājuši četri simti gadu. Bet jūs esat jurists, mister Malon. Jūs pārzināt nekustamā īpašuma principus. Īpašumtiesību pēctecība ir vitāli būtiska. Elizabete sagrāba īru zemes un nodeva īpašumus daudziem britu protestantiem. Tagad darījumu likumība tiktu apšaubīta, varbūt tos pat anulētu.
Un jūs, briti, lepojaties ar savu likuma varu.
Mēs patiesi ar to lepojamies. Un tādējādi šāds iznākums liekas vēl biedējošāks.
Tātad, ja Entrims nebūtu nodevis valsti un nebūtu atšifrējis piezīmes, cietumnieks varbūt netiktu izdots?
Makgvaira uzmeta vīrietim vēsu, pētījošu skatienu. To mēs vairs neuzzināsim.
Malons gan zināja.
Ir vēl viens aspekts, Makgvaira turpināja. Elizabete arī bija vienīgā atbildīgā par sava pēcteča Džeimsa Pirmā nākšanu pie varas. Tas nemūžam nebūtu noticis, ja tronī jau nesēdētu viltvārdis. Džeimsa māte bija Mērija, Skotu karaliene, Henrija Astotā māsas mazmeita. Henrija Astotā testaments kategoriski nepieļāva, lai šis dzimtas atzars jebkad manto karaļvalsti. Jāšaubās, vai īstā Elizabete ietu pret tēva gribu. Viltvārdis nudien bija nešpetns, tas nu jāatzīst. Pats nevarēdams radīt mantinieku, viņš izvēlējās tieši to personu, kuru vectēvs bija uzsvērti atraidījis. Iespējams, viņš tā rīkojās aiz godbijības pret savu māti, kura neieredzēja Henriju Astoto un visus Tjūdorus. Tādējādi jūs redzat, mister Malon, ka vēsturei patiešām ir nozīme. Tieši vēstures dēļ norisinājās visi šie notikumi.
Tagad tā vairs nav. Malons parādīja ar roku uz kamīnu. Pierādījumi ir iznīcināti.
Arī atšifrēto tekstu vairs nav, Makgvaira noteica. Ja nemaldos, jums ir pēdējais eksemplārs.
Viņš izņēma no kabatas zibatmiņu un pasniedza sievietei.
Makgvaira to ielidināja liesmās.
Malons uzmeklēja visus ārā, dārzā. Elizabete Makgvaira aizbrauca, jo viņas darbs te bija pabeigts. Viņa bija ieradusies, lai pārliecinātos, ka piezīmes un zibatmiņa tiek iznīcināti. Tiesa gan, īans, Ričardsa, Tanja un mis Mērija zināja noslēpumu. Un varēja par to izrunāties. Taču vairs nebija nekādu pierādījumu. Tikai neticams nostāsts. Nekas cits. Kā leģenda par zēnu no Bizli un Brema Stokera rakstītais pirms simts gadiem.
Mums laiks doties, viņš uzrunāja Gēriju.
Zēni atvadījās viens no otra, un pēc tam īans pagriezās pret Malonu. Varbūt es varētu kādudien apciemot jūs Dānijā.
Es tikai priecātos. No tiesas priecātos.
Viņi sarokojās.
Mis Mērija stāvēja blakus lanam, apskāvusi zēnu ap pleciem. Lepnums sievietes sejā liecināja, ka viņa, iespējams, beidzot ir tikusi pie dēla.
Un īans pie mātes.
Jādomā, ka tavai dzīvei uz ielas pienācis gals.
īans pamāja. Tā varētu būt. Mis Mērija grib, lai pārceļos pie viņas.
Teicama doma.
Pienāca Tanja un apkampa Malonu. Es priecājos ar jums iepazīties, mister Malon! Jūs mums sagādājāt nudien varenu piedzīvojumu.
Ja kādreiz atkal sadomāsiet strādāt izlūkdienestā, varat atsaukties uz mani. Jūs savu darbu veicāt godam.
Man šī dēka patika. Diez vai es drīzumā spēšu to aizmirst.
Gērijs atvadījās no māsām, un tikmēr Malons ar Ketlinu Ričardsu pagāja sāņus.
Kas te īsti notika? viņa klusi pajautāja.
Piezīmju vairs nav, un arī visi atšifrētie teksti ir iznīcināti. Oficiāli tas nekad nav noticis.
Par savām iepriekšējās dienas sarunām ar Stefāniju Malons bija Ketlinai izstāstījis tikai skopos vārdos, taču nesen bija iegūts apstiprinājums. Tu vari atgriezties savā pārvaldē. Tā ir pavēle no pašas augšas. Viss ir piedots.
Ketlīna veltīja viņam pateicīgu smaidu. Es jau visu laiku prātoju, kā pelnīšu iztiku.
Liels paldies par tavu palīdzību! Mēs esam tev parādā dzīvību.
Tu būtu rīkojies tāpat.