Vai izpildīsi kādu lūgumu?
Esmu ar mieru.
Paliec tāda, kāda esi. Turpini tādā pašā garā. Meties darba ar visu sparu, un pie velna visus noteikumus!
Baidos, ka citādi es savu darbu nepratīšu veikt.
Tieši to es gribu dzirdēt.
Bet es nošāvu Metjūsu. Tur neko nevar mainīt. Es varēju viņam ielaist lodi kājā. Tad viņš būtu neitralizēts, bet dzīvs.
Mēs abi zinām, ka tas neko neatrisinātu. Tas maitas gabals bija pelnījis nāvi, un es būtu rīkojies tāpat kā tu, ja man butu bijusi tāda izdevība.
Viņa uzmanīgi nopētīja vīrieti. Es tev ticu.
Pirms vairākiem gadiem es brīdināju Metjūsu, ka viendien viņš uz kādu izdarīs pārāk lielu spiedienu. Tas beidzot notika.
Ketlīna pateicās Malonam par visu, ko viņš bija darījis viņas labā. Varbūt arī es kādreiz aizbraukšu uz Kopenhāgenu ar tevi satikties.
Sievietes acis vēstīja, ka tā būtu vairāk nekā tikšanās.
Jebkurā laikā! Malons atsaucās. Vienīgi iepriekš paziņo.
/
Abi atgriezās pie pārējiem.
Skat, kāda vienība mēs bijām! Malons visus uzrunāja. Es pateicos jums visiem par palīdzību.
Viņš vēroja visus soļojam prom uz vilciena staciju, lai atgrieztos Londonā. Pats viņš ar Gēriju posās doties taisna ceļā uz Hītrovu pie nama galvenās ieejas jau gaidīja Stefānijās Nelies sagādāts auto.
Kā jūties? viņš apvaicājās Gērijam.
Iepriekšējās dienas notikumus viņi vēl nebija paguvuši izrunāt. Lai arī Gērijs nebija pats savām rokām nogalinājis Entrimu, viņš tomēr bija ļāvis tam notikt.
Viņš bija slikts cilvēks, Gērijs atzina.
Caur un cauri.
Pasaulē bija tik daudz pašlabuma meklētāju, krāpnieku un seklu viduvējību! Vecāki pūlējās pasargāt savus bērnus no visām šīm nelādzībām. Taču šajā gadījumā no patiesības izbēgt nevarēja. Par to nācās runāt atklāti.
Tu esi mans dēls, Gērij. Visādā ziņā. Tāds tu vienmēr būsi. Nekas un neviens to nav atcēlis un arī nekad neatcels.
Un tu esi mans tētis. Arī to nekas nemūžam neatcels.
Malonam pār muguru pārskrēja aukstas tirpas.
Tev gan vakar nācās daudz uzklausīt.
Man bija tas jādzird. Mamma to no manis ilgi slēpa. Taču patiesība beidzot mani sameklēja.
Tagad mēs zinām, kādēļ tava māte par Entrimu neko negribēja stāstīt.
Gerijs pamāja. Būs viņai jāatvainojas.
Viņa to novērtēs. Mēs ar tavu māti pirms daudziem gadiem pieļāvām daudz kļūdu. Labi apzināties, ka tās visas tagad ir labotas. Vismaz es tā ceru.
Es vairs par to nerunāšu. Tas ir palicis aiz muguras.
Tā tam jābūt. Bet par vienu tomēr vienosimies. Par šeit notikušo nevienam nebildīsim ne vārda
Dēls pasmaidīja. Tev negribas, lai mamma tevi nosit?
Aptuveni tā.
Iestājās klusums, un abi apbrīnoja dārzu. Meklēdami gardus kumosus, zālē lēkāja putni. Resni koku stumbri ar raibu dzeltenzaļu mizu radīja mierpilnu noskaņu. Malons atcerējās nostāstu par trūdošo ozolu, kurš vīdēja tālumā. Pie tā tūkstoš piecsimt piecdesmit astotā gada novembrī divdesmit piecus gadus vecais viltvārdis, kurš jau divpadsmit gadus bija tēlojis princesi Elizabeti, saņēma ziņu par karalienes Mērijas nāvi. Tobrīd viņš sēdēja un lasīja grāmatu. Uzzinājis, ka ir kļuvis par Anglijas monarhu, viņš pacēla acis.
Viņa vārdi skanēja pravietiski.
"Tāda ir tā Kunga griba, un mūsu acīs tā ir brīnišķīga."
Domās Malons ar rāmu pabeigtības apziņu pārlūkoja pēdējo divu dienu piedzīvojumus. Noticis bija daudz. Taču, līdzīgi kā gadījumā ar viltvārdi, viņus gaidīja daudzi citi notikumi.
Viņš aplika roku dēlam ap pleciem.
Dosimies mājup. '
EPILOGS
Tagadne
Malons pabeidza stāstījumu.
Bija pagājusi stunda.
Pema visu šo laiku klusēdama bija sēdējusi virtuvē un ar asarām acīs tvērusi ik vārdu.
Es brīnījos, kādēļ no Entrima vairs nav nekādu ziņu. Diendienā es baiļojos, ka viņš kādā brīdī uzradīsies.
Jau labu laiku Malons bija gribējis visu izstāstīt bijušajai sievai. Pemai bija jāzina patiesība. Taču viņš ar dēlu vienojās paturēt to slepenībā.
Es noskaidroju, kāpēc tu piepeši nolēmi atklāt patiesību par Gēriju, Malons atzina. Tu saskrējies ar Entrimu lielveikalā. Ieraugot Gēriju, viņam viss kļuva skaidrs. Viņš noteikti piedraudēja visu man izstāstīt. Tev nebija izvēles.
Kādu brīdi Pema klusēja.
Mūsu tikšanās darbā noritēja pavisam nelāgi. Viņš atklāti paziņoja, ka nekur nepazudīs. Tad es sapratu, ka jums abiem ir jāzina patiesība. Tāpēc es tev izstāstīju pirmajam.
Jā, to zvanu viņš nemūžam neaizmirsīs.
Atgriezies no Pateicības dienas brīvlaika, Gērijs bija pavisam citāds, Pema sacīja. Viņš atvainojās par savu izturēšanos. Apliecināja, ka esot ar visu mierā. Stāstīja, ka jūs abi esat par visu izrunājušies un vienojušies. Es jutos tik atvieglota, ka neko sīkāk netaujāju. Biju tik priecīga, ka viņam nekas nekaiš!
Tiesa gan, cena par šo izrunāšanos un vienošanos bija augsta.
Bažu pilnā sievietes sejas izteiksme apstiprināja, ka viņa apzinās, cik tuvu nāves briesmām abi ir bijuši.
Bleiks bija šausmīgs cilvēks, viņa sacīja. Tolaik Vācijā, kad mēs sākām satikties, es tikai gribēju tev nodarīt pāri. Sāpināt. Lai tu izjustu tādas pašas mokas, kādas izjutu es pēc tavas nodevības. Viņa vietā varēja būt jebkurš vīrietis. Bet es, stulbene tāda, izvēlējos šo.
To es pat būtu varējis saprast, ja vien tu man pastāstītu par šo romānu. Kā tad es varēju justies sāpināts? Sagadījās, ka tu sāpināji tikai pati sevi un tev nācās sadzīvot ar sekām.
Viņi abi zināja, kādēļ tā noticis. Pema nespēja samierināties ar Malona sānsoli. Ārēji viņa vīram piedeva, bet iekšēji šis trieciens mocīja kā audzējs. Lāgiem šī neapmierinātība izpaudās nejauku strīdu laikā. Laika gaitā nespēja uzticēties vīram izpostīja abu attiecības. Ja tolaik Pema būtu atzinušies, ka atdarījusi Kotonam viņa neuzticību, laulāto dzīve veidotos pavisam citādi. Varbūt abu laulībai būtu pienācis gals jau tajā pašā brīdī.
Vai arī nekad.
Cik ļoti es uz tevi dusmojos! Pema atzina. Taču īstenībā biju vien mele un liekule. Tagad, paraugoties pagātnē, ir skaidrs, ka mums nebija cerību palikt kopā.
Nebija gan.
Todien iepirkšanās centrā ieraugot Entrimu, visas atmiņas uzvirmoja no jauna. Pagātne beidzot bija atgriezusies pēc zaudētā. Un tad Pema piebilda: Pēc Gērija.
Abi sēdēja un klusēja.
Šo sievieti Malons reiz bija mīlējis un savā ziņā mīlēja joprojām. Vienīgi nu viņi bija nevis mīļākie, bet drīzāk draugi, kas zina viens otra stiprās un vājās puses. Vai tā bija intimitāte? Iespējams. Vismaz daļēji. Tas sniedza vienlaikus zināmu ērtības sajūtu un arī bailes.
Tajā dienā, kad mēs ar Bleiku izšķīrāmies, viņš man uzbruka, Pema stāstīja. Viņš allaž bijis agresīvs. Straujas, impulsīvas dabas cilvēks. Taču todien viņš izturējās varmācīgi, un visvairāk mani biedēja skatiens viņa acīs. It kā viņš citādi rīkoties nespētu pat tad, ja gribētu.
Tieši tā viņu aprakstīja Ketlīna Ričardsa.
Ričardsa bija iebraukusi Kopenhāgenā pāris mēnešus pēc to dienu piedzīvojumiem un Malonam piezvanījusi. Abi pavadīja kopā vairākas neaizmirstamas dienas. Pēc tam, apmainījušies ar dažām elektroniskā pasta vēstulēm, viņi pamazām zaudēja sakarus, tomēr šad un tad Malons iedomājās, kā sievietei klājas.
Es negribēju, lai Gērijs kaut reizi ar šo cilvēku tiekas. Bleiks man neko nenozīmēja, un es gribēju, lai šajā ziņā nekas nemainās.