Gērijs pats savām acīm redzēja, kas Bleikam Entrimam ir svēts. Viņš dzirdēja, ko Entrims patiesībā par viņu domā. Es zinu… tas sāpēja, bet labi, ka Gērijs to dzirdēja. Mēs abi tagad zinām, kālab tu negribēji par viņu stāstīt.
Jā, viņš patiesi ir tavs dēls, Pema atteica. Gērijs ne reizi nav licis manīt, ka zina kaut ko par savu bioloģisko tēvu.
Malons smaidīja. No viņa iznāktu lielisks aģents. Vienīgi jācer, ka šāds darbs viņu neinteresēs.
Vienā ziņā man nepatīk, ka Gērijs redzēja Bleika īsto dabu. Negribu, lai dēls visu mūžu prāto, vai nekļūs par tādu pašu nelieti.
Nonākuši Kopenhāgenā, mēs izrunājāmies. Nedomāju, ka viņu uztrauc tāda perspektīva. Kā tu jau teici, viņš ir īsts Malons. Visās svarīgākajās jomās.
Vai Bleiks joprojām ir tur? Tajā pazemes alā?
Viņš pamāja. Savā kapā.
Stefānijā bija stāstījusi, ka Lenglijas sienā neparādīsies jauna zelta zvaigzne. Tāds gods tiek vienīgi varoņiem.
Un patiesība par Elizabeti Pirmo paliks noslēpumā?
Tā tam jābūt. Pasaule nav gatava tādai ziņai, kas mainītu vēsturi.
Viņš vēroja Pemu apceram visa notikušā grandiozumu. Vairāk par notikumiem, kuros pats nebija klāt, viņš bija uzzinājis no Gērija un dažas nedēļas vēlāk izprašņājis arī Stefāniju. Konfidenciāla izmeklēšana, sadarbojoties ASV Tieslietu ministrijai un britu Iekšlietu ministrijai, bija detalizēti noskaidrojusi visu, ko Entrims un Metjūss sastrādājuši.
Visai vērienīgs piedzīvojums, izpildot vienu vienkāršu lūgumu.
Lidmašīna uz Dāniju izlido pēc trim stundām.
Viņš bija ieradies Amerikas Savienotajās Valstīs iepirkt grāmatas un uz dažām dienām iebraucis Atlantā, lai apciemotu Gēriju. Saruna ar sievu neietilpa viņa plānos, taču Malons priecājās, ka beidzot novēlis šo nastu no sirds.
Viņus vairs nešķira noslēpumi.
Tu vari beigt sevi šaustīt, viņš sacīja Pemai. Viss ir beidzies. Jau sen bija beidzies.
Viņa sāka raudāt.
Cik neparasti!
Pema bija sīksta, pat pārāk sīksta. Tā bija viņas nelaime. Arī pats Malons nespēja tikt skaidrībā par savām jūtām, tālab viņi veidoja visnotaļ nesaticīgu pāri. Laulība, kuras laikā abi piedzīvojuši tik daudz prieka, galu galā tomēr sabruka. Taču tagad, pēc tik daudziem gadiem, abi laikam bija apjautuši, ka vienam otru vainot ir tikpat kā bezjēdzīgi. Nozīme bija vienīgi Gērijam.
Abi piecēlās no galda.
Viņa piegāja letes un noplēsa pāris loksnes papīra dvieļu, lai noslaucītu asaras. Lūdzu, piedod, Koton! Piedod par visu! Man jau sen vajadzēja būt atklātai ar tevi.
Tiesa. Bet arī šis vilciens bija aizgājis.
Manis dēļ tu gandrīz dabūji galu. Sasodīts, manis dēļ gandrīz aizgāja bojā Gērijs!
Malons uzmeta plecā ceļojuma somu un piegāja pie durvīm. Uzskatīsim, ka esam norēķinājušies.
Samulsusi Pema uzlūkoja bijušo vīru. Kā tas vispār ir iespējams?
Uzklausot šādu jautājumu pirms trim gadiem, viņam nebūtu atbildes. Taču kopš tās dienas, kad viņš pārcēlās no Džordžijas uz Dāniju, bija noticis daudz. Dzīve bija mainījusies pašos pamatos, parādījušās citas prioritātes. Nīst savu bijušo sievu šķita ne tikai nejēdzīgi, bet arī muļķīgi. Turklāt Malons bija nācis pie secinājuma, ka daļēji pats vainojams visās sagādātajās sāpēs.
Labāk to visu aizmirst un dzīvot tālāk.
Tāpēc viņš pasmaidīja un atbildēja patiesi:
Īstenībā mēs esam vairāk nekā norēķinājušies. Tu man dāvāji Gēriju.
AUTORA PIEZĪMES
Lai uzrakstītu šo grāmatu, es divas reizes apmeklēju Angliju, un viens no šiem ceļojumiem palika atmiņā īpaši, jo Islandes vulkāna izvirduma dēļ uz vairākām dienām apstājās visa gaisa satiksme. Tomēr šīs trīs papildu dienas tika lietderīgi izmantotas, jo es kopā ar savu sievu Elizabeti izpētīju vēl dažas apkaimes, ko beigu beigās aprakstīju šajā romānā. Lai gūtu plašāku ieskatu, izlasiet manu īso stāstu The Tudor Plot, kura sižets risinās septiņus gadus pirms grāmatā "Karaļa viltība" aprakstītajiem notikumiem.
Tagad pienācis laiks nodalīt faktus no izdomas.
Henrija VIII nāves aina prologā atbilst patiesībai, un lielāko daļu no Henrija vārdiem apstiprina aculiecinieku atstātie apraksti. Karalis nomira bez bērnu klātbūtnes, taču nav zināms, vai pēdējo dienu laikā Ketrīna Parra viņu tiešām apciemoja. Tas, ka Henrijs nodeva svarīgu Tjūdoru noslēpumu savai pēdējai karalienei, protams, ir mans izdomājums. Henrija VII nāves apstākļi Ričmondas pilī (10. nodaļa) arī izklāstīti patiesīgi, tomēr es izdomāju viņa mantinieka apciemojumu. Šajā ziņā visvairāk palīdzēja sera Tomasa Raieslija apraksts par tās dienas notikumiem.
Daudzi dēvē Londonas Metropoles policiju par Skotlendjardu, taču es nospriedu izmantot īsto nosaukumu. Tas pats attiecas uz Slepeno izlūkdienestu, kurš tautā pazīstams ar nosaukumu MI6. SONP, Smago organizēto noziegumu pārvalde (3. nodaļa) Lielbritānijā pilda tādas pašas funkcijas kā F1B Amerikā.
Gan Vindzoras pils, gan Svētā Jura kapela ir krāšņas. Tur zem marmora plāksnes, ka vēstīts 3. nodaļā, ir apbedīts Henrijs VIII. Citētais uzraksts ir precīzs, un arī Henrija kapenes patiešām atvērtas 1813. gadā.
Flītstrīta un Sitija (9. nodaļa) ir aprakstītas precīzi, un Tiesu inni tāpat (10. nodaļa). Tur, kur mūsdienās atrodas Midltemplas un Inertemplas galvenās mītnes, senlaikos bijis nozīmīgs templiešu ordeņa cietoksnis. Henrijs VIII un Džeimss 1 patiešām viduslaikos piešķīra zemes tiesības baristriem (13. nodaļa). Arī Sūkņa pagalms tur atrodas, tāpat arī Zeltkaļa nams (58. nodaļa), lai gan māju es nedaudz izmainīju. Desmitajā nodaļā izklāstītā leģenda par to, kā dārzos aizsācies Sarkanās un Baltās rozes karš, tiek uzskatīta par patiesu. Bet droši neviens nezina. Innus tiešām pārvalda benčeri, kuru priekšnieks ir mantzinis (26. nodaļa), un šīs korporācijas vienlaikus apmāca un pārvalda juristus līdzīgi kā valsts juristu asociācijas Amerikas Savienotajās Valstīs. Midlhola, par kuru stāstīts desmitajā nodaļā, iespējams, ir innu vēsturiskākā celtne, bet apaļā Templas baznīca pazīstamākā (9. un 10. nodaļa). Nožēlas celle (12. nodaļa) ir atvērta apmeklētājiem. Tiesu inniem saskaņā ar karalisko pavēli tiek pieprasīts noturēt dievkalpojumus Templas baznīcā (13. nodaļa).
Daidala biedrību izdomāja ne tikai Tomass Metjūss, bet arī es. Tomēr nostāsts par Daidalu (12. nodaļa) ir aizgūts no mitoloģijas. Nonsačas pils (25. nodaļa) ir pastāvējusi, un tās izzušana aprakstīta atbilstoši faktiem. Simboli, kas tajā iestrādāti (25. nodaļa), nekad nav pastāvējuši, taču balstās uz Copiale kodeksa šifrēto manuskriptu (tā attēls ievietots 15. nodaļā). Es vienīgi adaptēju šo septiņdesmit piecus tūkstošus simbolu garo vācu manuskriptu šim britu stāstam. Tikai nesen tā abstrakto simbolu virkne, izraibināta ar grieķu un romiešu burtiem, ir pilnibā atšifrēta.
Romānā ir daudz darbības vietu. Brisele, kurā atrodas Čurājošais puisēns (2. nodaļa), Oksforda un tās daudzās koledžas (16. un 20. nodaļa), Portmenskvērs un Churchill viesnīca (35. nodaļa), Pikadili laukums un Londonas teātru rajons (25. nodaļa), Mazā Venēcija ar tās garajam laivām un šaurajiem kanāliem (4. nodaļa), Svētā Pāvila katedrāle un Čukstu galerija (5. nodaļa), Vestminsteras abatija un Henrija VII kapela (36. nodaļa), Oksfordas laukums (8. nodaļa) un Goring viesnīca (54. nodaļa). Londonas Tauers arī ir pārsteidzošs (17. nodaļa), un tā teritorijā atrodas Karalisko Dārglietu glabātava (45. un 48. nodaļas). Londona patiešām izvietojusies uz pazemes upēm simts jūdžu kopgarumā, tās plūst pa tuneļu labirintu, un Flīta ir vislielākā un visslavenākā no šīm upēm (58. un 59. nodaļa). Pazemes telpas, kas aprakstītas 59. nodaļā, pilnībā ir manas izdomas auglis, lai gan līdzīgi tuneļi un telpas tiek bieži atrastas zem Londonas.