Tjūdoru bagātības, kas aprakstītas 15. nodaļā, patiešām pastāvējušas. Henrijs VII savāca bagātīgu daudzumu zelta un sudraba, un Henrijs VIII, slēgdams visā valstī klosterus, to vienīgi vairoja. Visu šo bagātību pazušana nepilngadīgā Edvarda VI valdīšanas laikā palikusi noslēpumā tīta.
Oksfordas Jēzus koledža tika dibināta Elizabetes I laikā (16. nodaļa). Tās lielā zāle ir aprakstīta precīzi, ieskaitot arī karalienes portretu, kas tur apskatāms. Arī kapela un četrstūrainais pagalms izskatās tādi, kā atspoguļots 18. nodaļā.
Viljams un Roberts Sesili (16. nodaļa) ir vēsturiski tēli. Ir pietiekami daudz vēsturisku liecību par Viljama tuvajam attiecībām ar Elizabeti I un arī par to, kā viņš aizsargājis nākamo karalieni viņas māsas Mērijas asiņainās valdīšanas laikā. Viljams kalpoja Elizabetei par valsts sekretāru līdz pat savai nāvei. Viņu šai amatā nomainīja viņa dēls Roberts.
Abiem vīriem ir būtiska loma ilgajā Elizabetes valdīšanas laikā. Tomēr neilgi pirms mūža beigām Roberta popularitāte un lietderība sāka dzist. Izsmējīgais pantiņš, kas citēts 36. nodaļā, un viņa iesauka "Lapsa" ir īsti. Roberta Sesila piezīmes, kas pirmoreiz minētas 15. nodaļā, ir manas iztēles auglis, taču lielum lielais vairums vēsturiskās informācijas tajā ir patiesība (47. un 49. nodaļa). Roberts Sesils pats personīgi uzraudzīja Elizabetes I apglabāšanu un vēlāko viņas kapeņu būvi Vestminsterā (52. nodaļa). Apbedīt Elizabeti kopā ar Mēriju bija viņa priekšlikums, un viņš arī sacerēja dīvainos uzrakstus, kas iegravēti uz kapa (36. nodaļa).
Šī stāsta kodols ir pārāk reālistiskā drāma, kas saistīta ar Abdelbāsitu el Megrahī (37. un 46. nodaļa), bijušo izlūkdienesta darbinieku, kurš notiesāts par divsimt septiņdesmit cilvēku noslepkavošanu, 1988. gadā uzspridzinot Pan Am 703. reisu virs Lokerbi ciemata Skotijā. Vēža pievārēto Megrahī 2009. gadā nosūtīja atpakaļ uz Lībiju, kur tas 2012. gadā nomira. Šis tā sauktais humāno apsvērumu dēļ pieņemtais lēmums izraisīja plašu skandālu, un briti, neiejaukdamies skotu valdības nostājā, spēlēja šai stāstā izšķirošo lomu. Amerikas Savienotās Valstis strikti iebilda pret šādu soli, un līdz pat šai dienai nav zināms, kas īsti pamudinājis valstis tā rīkoties. Operācija "Karaļa viltība" pilnībā ir mans izdomājums, taču ideja, ka amerikāņi meklētu sensitīvu informāciju, lai izdarītu spiedienu uz sabiedroto, nav pilnīgi no gaisa grābta.
Hemptomkortas pils ir krāšņa, un visas darbības tajā (37., 38. un 39. nodaļa) ir saskaņā ar tās iekārtojumu. Spoku galerija pastāv, tāpat ari Tjūdoru portreti ir tur apskatāmi. Kamberlenda apartamenti, dārzi, doki, virtuves, golfa laukums un tuneļi zem pils (42. nodaļa) tas viss tur ir atrodams. Vienīgi durvis vīna pagrabā, kas ved uz senajiem kanalizācijas tuneļiem, ir mans izdomājums.
Melno mūku abatija ir sen beigusi pastāvēt, bet Blekfraiarsas burtiskā tulkojumā "melno mūku" metro stacija, kas aprakstīta 56. un 57. nodaļā, pastāv. Šī romāna darbības laikā (pirms diviem gadiem) staciju rekonstruēja, un patlaban jaunā ēka jau ir pabeigta. Cik man zināms, tādas perkusiju sprāgstvielas, kas aprakstītas 3., 53. un 62. nodaļās, nepastāv. Tās es izdomāju, apvienodams vairāku dažādu reaģentu fizikālās īpašības.
Elizabete I bija brīnišķīgi sarežģīta persona. Viņa tā arī neapprecējās un atklāti vairījās sava pienākuma laist pasaulē karalisko mantinieku abi šie apstākļi rosina interesantus jautājumus. Kalsna, neglīta, vientuļa, ar teju neremdināmu dzīves sparu pavisam pretēja saviem brāļiem un māsām. Visas dīvainības, kas pieminētas 49. nodaļā (un citur grāmatā), ir aizgūtas no vēsturiskiem tēlojumiem. Elizabete neļāva ārstiem sevi izmeklēt, pieprasīja neveikt pēcnāves sekciju, allaž valkāja biezu kosmētikas kārtu, parūkas un platas, nepievilcīgas drānas, kas pilnībā slēpa viņas augumu, un sev tuvumā pielaida tikai dažas sevišķi izraudzītas personas piemēram, Keitu Ešliju, Tomasu Periju, abus Sesilus un Blānšu Periju. Ja tiešām ir pastāvējusi sazvērestība, šie pieci tajā noteikti būtu iesaistīti.
Noteikums par Jaunības masku (16. nodaļa) patiešām pastāvēja, tālab ikviens Elizabetes portretējums ir apšaubāms. Grāmatā ir pieci šādi attēli. Pirmās daļas titullapa ir 1546. gadā radīts portrets tolaik Elizabetei bija trīspadsmit gadi. Tas būtu tapis ap to laiku, kad jaunā meitene it kā jau bija mirusi. Šī glezna ir slavena, viena no retajām, kurā princese attēlota jaunāka par divdesmit piecu gadu vecumu. Tomēr nav zināms, vai attēlojums ir precīzs. Otrās daļas titullapā parādīts "Kloptona portrets", gleznots 1560. gadā. Tajā attēlota divdesmit septiņus gadus vecā Elizabete, kas ir valdījusi jau divus gadus un nemaz neizskatās par sevi pārliecināta un valdonīga. Gleznā viņas vaibsti neliecina par īpašu sievišķīgumu. Trešās daļas titullapā ir "Portrets ar sermuli", kas gleznots 1585. gadā. Tas ir teicams Jaunības maskas paraugs. Gleznas tapšanas laikā Elizabete bija piecdesmit divus gadus veca, taču seja acīmredzami ir daudz jaunāka. Tas pats attiecas uz titullapu un "Portrets ar varavīksni", kurā Elizabetei ir septiņdesmit gadi, taču viņa izskatās daudz jaunāka. Visbeidzot ceturtās daļas sākumā var aplūkot "Dārnlija portretu", kas tapis 1575. gadā, karalienei pozējot. Dīvaini, ka kronis un scepteris gleznā atrodas uz galdiņa nomaļus, nevis karalienei rokās. Tādējādi tie drīzāk izskatās kā butaforija, ne varas simboli. Ari šajā gadījumā karalienes sejā neredz īpaši sievišķīgu vaibstu. Secinājumi ir neizbēgami. Mēs gluži vienkārši nevaram zināt, kā Elizabete 1 izskatījās.
Karaliene gribēja, lai pēc viņas tronī sēžas viņas radinieks Skotijas tronī Džeimss I. Kroņu savienība, kuras iniciators bija Roberts Sesils (16. nodaļa), ir vēsturisks fakts. Elizabetes izteiciens "Es neļaušos, lai pēc manis kāds nekrietnelis nāk, un kurš gan cits mani nomainīs, ja ne karalis?" bieži tiek minēts kā viņas vēlmju apliecinājums. Aplinkus formulējums šķiet savāds. Kāpēc nevarētu vienkārši nosaukt pēcteci? Taču, ja ņem vērā varbūtību par krāpšanu, dīvainā vārdkopa iegūst loģiskāku izskaidrojumu. Nav zināms, vai Elizabete zināja par Roberta Sesila izskaitļoto karaļvaras pēctecības plānu saistībā ar Džeimsu, taču vairums vēsturnieku uzskata, ka bez viņas svētības Sesils nemūžam nebūtu spēris šādus soļus. Aina pie Elizabetes nāves gultas (aprakstīta 16. nodaļā), kurā viņa it kā likusi manīt savu vēlmi par pēctecību, tiešām norisinājusies un 1603. gadā Anglijas kronis bez jebkādiem iebildumiem no Tjūdoriem nonāca pie Stjuartiem.
Notikumi laikā, kad jaunā princese Elizabete dzīvoja pie Ketrīnas Parras un Tomasa Seimūra (21. nodaļa), tostarp Seimūra uzmācība, izraisīja diezgan pamatīgu skandālu. Parra patiešām vēlāk aizsūtīja princesi prom un uzrakstīja viņai vēstuli, kuru Elizabetei piegādāja dažus mēnešus pēc Pārrās pāragrās nāves (21. nodaļa). Es mazliet pamainīju tās tekstu, lai tas iederētos manā stāstījumā. Tomēr Parra būtu vienīgā persona (bez sazvērniekiem), kas varētu atklāt šīs izmaiņas. Atšķirībā no Henrija VIII, Parra ar jauno Elizabeti pavadīja kopā daudz laika (52. nodaļa). Bijusī karaliene arī dziļi neieredzēja visu, kas saistīts ar viņas nelaiķa vīru Henriju VIII. Tādējādi ir maz ticams, ka viņa būtu cēlusi gaismā šādu krāpšanu pat tad, ja būtu to atklājusi.
Henrijs Ficrojs bija pirmais Henrija VIII dēls un piedzima ārlaulībā (40. nodaļa). Visi fakti saistībā ar viņu, tostarp arī laulības ar Mēriju Hovardu, ir patiesi. Nav zināms, vai Ficrojs tiešām kļuvis par tēvu, jo nomira sešpadsmit gadu vecumā. Tomēr visi ir vienisprātis, ka Ficrojs ārēji līdzinājies Tjūdoriem, tādējādi būtu loģiski, ka arī viņa bērns izskatītos līdzīgi. Kā izklāstīts 38. nodaļā, Henrija VIII otrais bērns Mērija nodzīvoja vairāk nekā četrdesmit gadus. Visas pārējās zināmās Henrija atvases nomira, nesasniedzot divdesmit gadu vecumu. Turpretim Elizabete nodzīvoja ilgāk nekā septiņdesmit gadus, un savas valdīšanas sākumā pat pārcieta bakas (38. nodaļa) gluži neraksturīgi Henrija VIII bērnam.