Выбрать главу

Laivas motora pukšķināšana tuvojās, un peldlīdzekļa priekšgals jau nozuda zem tilta pretējā pusē.

Tas būs riskants gājiens.

Labāk simtu, īans pieprasīja.

Norss iebāza roku kabatā.

Lec pāri margām, īans pačukstēja Gērijam. Uz lai­vu, kas brauc zem tilta.

Tanī brīdī Norsa plaukstā parādījās naudaszīmju žūksnis.

Aiziet! īans izdvesa.

Kamēr Norss sprieda, no cik lielas summas šķirties, un Devīns ļāva rīkoties tam, kurš acīmredzot bija galvenais, īans pieķērās dzelzs margām un vienā rāvienā pārsviedās tām pāri.

Viņš krita no trīs metru augstuma, no visas sirds cerē­dams, ka laiva vēl atrodas zem tilta. Viņš piezemējās uz ka­jītes jumta, atsitienā zaudēja līdzsvaru, tomēr paguva pie­ķerties īsam metāla stienim un palika tajā karājamies, bet kājas šūpojās pāri bortam. Apavi skāra ūdens virsmu, bet zēns spēja uzvilkties augstāk. Laiva izbrauca no tilta apak­šas un turpināja slīdēt pa kanālu.

Prāvais vīrietis ar tumšajiem matiem stāvēja laivas pakaļ­galā un stūrēja. Iedomājos, ka jums noderētu palīdzība.

īans pameta skatienu atpakaļ. Arī Norss pārlēca pāri mar­gām, gatavs atkārtot viņa gājienu. Mērojis trīs metru aug­stumu, vīrietis piezemējās laivas pakaļgalā. Bet laivas īpaš­nieks ietrieca elkoni Norsam krūtīs, un neīstais policijas inspektors iegāzās kanālā.

Norss iznira no ūdens aptuveni sešdesmit pēdas aiz lai­vas un izkāpa krastā.

Apgaismotais tilts tagad atradās piecdesmit metru attā­lumā.

Tas pazuda skatienam, kad kanāls nogriezās pa labi.

Pēdējais, ko īans redzēja, bija Gērijs Malons Devīna tvē­rienā.

Bet īanam bija jādodas tālāk.

Priekšā vīdēja cits apgaismots tilts platāks, masīvāks, būvēts no ķieģeļiem. Pa to abos virzienos braukāja trans­ports. Kamēr laiva slīdēja uz tilta pusi, īans izlēca zāļainajā krastā. Aizveldamies pa kanālmalas celiņu, viņš dzirdēja sa­vu glābēju uzsaucam:

Kurp tad tu dosies? Tu taču gribēji pabraukāties ar laivu!

Viņš piecēlās, pamāja atvadas un pa metāla kāpnēm uz­rāpās uz ielas. Abos virzienos šaudījās automašīnas. Šķēr­sojis ielu, zēns atrada patvērumu aizslēgta krodziņa durvju nišā. Tur viņu no garāmbraucošo skatieniem paslēpa divi lie­li augi puķupodos.

īans noslīga uz zemes un sakopoja domas.

Londonas asās dvakas koda nāsīs. Viņš centās saskatīt zi­lu Mercedes, taču Norss un Devīns, visticamāk, nedomās, ka viņš palicis tuvumā īpaši pēc tik pārdrošas bēgšanas. No maiznīcas, kas atradās dažus namus tālāk, atplūda kārdino­šais tikko ceptas maizes aromāts, un tas bada sajūtu tikai sa­asināja. Pēdējoreiz viņš bija mazliet iekodis pusdienas lid­mašīnā pirms vairākām stundām. Nedaudzie garāmgājēji nepievērsa viņam uzmanību. Bet viņu reti kāds ievēroja. Kā tas ir būt īpašam? Varbūt pat vienreizējam? To varēja vie­nīgi iztēloties. Priekšlaikus pametis skolu, zēns vismaz pa­guva iemācīties lasīt un rakstīt. Par to bija prieks. Lasīšana dāvāja vienu no retajām baudām.

Tas uzvedināja uz domām par plastmasas maisiņu, kuru nesa Kotons Malons.

Ar viņa mantām.

Bija vērts uzmest aci.

Tāpēc viņš ātri atstāja nišu.

5 NODAĻA

Londona 18.30

Bleiks Entrims izkāpa no taksometra miglainajā naktī. Pirms stundas bija sācies negaiss, ietīdams pilsētu vēsā, val­ganā segā. Viņam priekšā slējās Svētā Pāvila katedrāles ku­pols, un viņš cerēja, ka šādi laika apstākļi būs atbaidījuši pa­rastos apmeklētāju pūļus.

Samaksājis šoferim, viņš devās augšup pa platajiem be­tona pakāpieniem baznīcas priekšā un iegāja pa masīvajām bronzas durvīm, kas lēni aizvērās viņam aiz muguras. Pē­dējais Lielā Toma dienvidu torņa pulksteņa gongs iezva­nīja pusstundu.

Izmantodams Ārlietu ministrijas laineri, viņš bija atlido­jis uz Londonu no Briseles uzreiz pēc sarunas ar vietējo aģentu. īsā lidojuma laikā viņš bija pārskatījis visus "Karaļa viltības" ziņojumus, atkārtoti iepazīdamies ar visām operā­cijas detaļām.

Problēma bija vienkārša.

Skotija plānoja izlaist brīvībā Abdelbāsitu el Megrahī, ag­rāko Lībijas izlūkdienesta virsnieku, kuru tūkstoš deviņsimt astoņdesmit astotajā gadā notiesāja par divsimt septiņdes­mit cilvēku slepkavību, uzspridzinot Pan Am 103. reisa lid­mašīnu virs Lokerbi ciemata Skotijā. Divtūkstoš pirmajā ga­dā Megrahī piesprieda mūža ieslodzījumu, taču, pasēdējis dažus gadus aiz restēm, viņš saslima ar vēzi. Tālab tā sau­camo humāno apsvērumu dēļ skoti grasījās ļaut Megrahī no­mirt Lībijā. Pagaidām nebija izskanējis oficiāls paziņojums par lēmumu viņu atbrīvot, jo vēl turpinājās ļoti slepenas sa­runas. CIP par šo priekšlikumu bija uzzinājusi vairāk nekā pirms gada, un Vašingtona jau bija paudusi stingrus iebil­dumus, uzstājīgi lūdzot Dauningstrītu darīt tam galu. Taču angļi bija atteikušies un apgalvoja, ka tā ir Skotijas iekšējā lieta, kurā viņi nejaukšoties.

"Iekšēja lieta? Sasodīts, kopš kura laika?" taujāja diplomāti.

Londona bija jaukusies Edinburgas politikā tūkstoš gadu. Tas, ka abas nācijas bija apvienotas zem Lielbritānijas nosau­kuma, iejaukšanos arvien atviegloja.

Taču angļi tik un tā nepiekrita.

Megrahī atgriešanās Lībijā būtu kā spļāviens sejā noslep­kavotajiem simt astoņdesmit deviņiem amerikāņiem. Bija va­jadzīgi trīspadsmit gadi, kamēr CIP aizturēja apsūdzēto un kamēr noritēja tiesa, kas atzina viņu par vainīgu.

Un tagad tā vienkārši palaist brīvībā?

Lībijas vadonis Kadafi faktu par Megrahī atgriešanos pa­stāvīgi metis Vašingtonai sejā, nostiprinot savu stāvokli arā­bu līderu vidū. Teroristi visā pasaulē nocietināsies, viņu mērķi kļūs daudz sasniedzamāki, ja reiz tik vājās Amerikas Savienotās Valstis nejaudā panākt, lai tās draugi neizlaiž brī­vībā slepkavu.

Viņš atpogāja samirkušo mēteli un garām sānu kapelai, kur, sarkaniem abažūriem aizklātas, dzintara krāsas gaismu meta sveces, nonāca pie augstā altāra. Šo satikšanās vietu bija ieteicis Entrima aģents. Izmantojis viltotus žurnālista do­kumentus, viņš bija iekļuvis baznīcas arhīvā un visu dienu strādājis, meklēdams informāciju.

Pa dienvidu puses eju aizstaigājis līdz vītņkāpņu galam, viņš vēl reizi palūkojās apkārt. Cerības saistībā ar laikapstākļiem šķita attaisnojušās. Baznīcā grozījās tikai daži cilvēki. Par laimi, operācija "Karaļa viltība" pagaidām nebija rosinā­jusi britu interesi.

Cauri arkai Entrims nonāca pie kāpnēm, kas vijās augšup. Kāpdams viņš īsināja laiku un skaitīja pakāpienus. Pēc div­simt piecdesmit deviņiem pakāpieniem viņš nonāca Čukstu galerijā.

Tur viņu gaidīja vīrietis ar bālu ādu, gaiši zaļām acīm un gandrīz kailu galvvidu, kuru izraibināja brūngani vecuma plankumi. Taču necilo izskatu kompensēja viņa spējas tas bija viens no labākajiem vēstures notikumu analītiķiem, un tieši tāds speciālists operācijai bija nepieciešams.

Pārkāpis durvju slieksnim, viņš iegāja šaurajā lokveida galerijā. Vienīgi spožas dzelzs margas pasargāja no simts pē­du augsta kritiena uz joma grīdas. Viņš ievēroja marmora virsmā iestrādātu rakstu, kompasam līdzīgu apli, kura vidū pletās misiņa disks ar caurumiņiem. Viņš zināja, ka zem grī­das kapenēs atrodas Kristofera Rena atdusas vieta šis ar­hitekts pirms gandrīz četrsimt gadiem bija smagi strādājis, projektēdams Svētā Pāvila katedrāli. Saulei līdzīgo zīmi grī­dā apjoza Rēnam veltīts gravējums latīņu valodā: "Lasītāj, ja meklē viņa kapa pieminekli, paraugies apkārt."

Entrims tā arī rīkojās.

Nav peļami, nemaz nav peļami.