Karaliene Margo
Aleksandrs Dimā
Pirmā daļa
Karaliene Margo
.
.
I
Hercogs Gīzs runā latīniski
Pirmdien, 1572. gada 18. augustā Luvrā svinēja lielus svētkus.
Vecās karaļa pils mūžam tumšie logi tagad laistījās vienās ugunīs. Tuvējās ielās un laukumos, kuri, Senžermenokseruā torņa pulkstenim nositot devīto vakara stundu, parasti bija gluži tukši, tagad, kaut gan bija pusnakts, pulcējās milzum daudz ļaužu.
Šis skaļais, draudīgais pūlis, kas viļņojās nakts tumsā, atgādināja satumsušu, vētrainu jūru, kurā ik vilnis šalc dobji un baismīgi. Šī jūra, izšļākdamās no Fosēscnžcrmenas un Astrises ielām, pārplūdināja visu piekrasti. Paisumam sākoties, tā nonāca līdz Luvras mūriem, bet bēguma laikā atplūda līdz pretējās Burbonu pils sienām.
Neskatoties uz galma svētkiem, bet varbūt pateicoties tieši tiem, pūlī varēja sajust kaut ko draudīgu. Ļaužu bars nešaubījās, ka svinības, kurās viņi piedalījās tikai kā skatītāji, nebija nekas cits, kā ievads svinībām, kuras bija atliktas uz nedēļu un kurās viņi tāpat piedalīsies. Arī tad viņus ielūgs un viņi varēs lieliski papriecāties.
Galmā svinēja Indriķa II meitas un karaļa Kārļa IX māsas Margeritas Valuā kāzas ar Navarras karali Indriķi Burbonu. Tai pašā rītā Burbonas kardināls bija svētījis jaunā pāra savienošanos. Tas bija noticis uz paaugstinājuma pie ieejas Parīzes Dievmātes katedrālē atbilstoši visām • Francijas karaļu nama princešu laulāšanas paražām.
Šīs laulības pārsteidza visus ūn lika kaut ko pārdomāt tiem, kuri redzēja tālāk un skaidrāk par pārējiem. Grūti bija saprast, ka negaidīti tuvinājušās divas tādas partijas, kuras tik briesmīgi neieredzēja viena otru. Runa ir par toreizējām katoļu un protestantu partijām. Vai tiešām jaunais princis Kondē piedod karaļa brālim Anžū hercogam sava tēva nāvi, kuru Žarnakā nogalināja Monteskjē? Vai tiešām jaunais hercogs Gīzs aizmirsis, ka admirālis Koliņī vainīgs viņa tēva noslepkavošanā Orleānas aplenkuma laikā?
Bet tas vēl nav viss. Gļēvā Antona Burbona vīrišķīgā laulātā draudzene Navarras Žanna, kura savam dēlam Indriķim bija izgādājusi šīs apskaužamās laulības, pirms diviem mēnešiem bija negaidīti mirusi. Par
viņas nāvi klīda dīvainas baumas. Visur čukstēja, bet dažuviet runāja arī atklāti, ka viņa uzzinājusi kādu drausmīgu noslēpumu, un Katrīna Mediči, baidīdamās, ka šo noslēpumu neuzzina arī citi, ar nāves zālēm picsmaržotu cimdu palīdzību Žannu nonāvējusi. Cimdus esot izgatavojis florencietis Renē, kas šajā ziņā bija veikls meistars. Baumas kļuva vēl ticamākas, kad divi ārsti (viens no tiem bija ievērojamais Ambruāzs Parē), pēc dēla pieprasījuma uzšķērduši nelaiķes līķi, neizmeklēja viņas smadzenes. Bet tā kā Navarras Žanna bija mirusi no nāvīgas indes, tad vienīgi smadzenēs varēja atrast nozieguma pēdas. Mēs sakām "nozieguma", jo par to neviens nešaubījās.
Bet arī tas vēl nav viss. Karalis Kārlis IX ietiepīgi, pat stūrgalvīgi, pieprasīja šīs laulības, kuras ne tikai nodrošināja mieru viņa valstī, bet kurām arī vajadzēja pievilkt Parīzei pašus ievērojamākos hugenotus. Līgavainis bija protestants, bet līgava katoļticīgā, tāpēc, lai noslēgtu laulības, bija jāsaņem pāvesta Gregora XIII piekrišana. Tā ilgi nepienāca, un šī vilcināšanās ļoti uztrauca tagad jau mirušo Navarras karalieni. Reiz viņa bija izteikusi karalim savas šaubas, ka piekrišana nemaz netiks dota.
- Esiet mierīga, mīļo krustmāmiņ! - karalis atbildēja. - Jūs es cienu vairāk nekā pāvestu, bet savu māsu mīlu vairāk, nekā baidos no viņas. Es neesmu hugenots, bet neesmu arī muļķis. Ja viņa gaišība pārāk ilgi pretosies, es pats paņemšu Margo pie rokas un pats viņu aizvedīšu uz baznīcu, lai viņa varētu salaulāties ar jūsu dēlu.
Šie Luvrā izskanējušie karaļa vārdi kļuva zināmi visā pilsētā. Tie ļoti iepriecināja hugenotus, bet katoļos izraisīja bažas. Pēdējie nesaprata, vai karalis tiešām palicis viņiem neuzticīgs, vai arī spēlē komēdiju, kura kādā jaukā rītā vai vakarā beigsies ar negaidītu atrisinājumu.
Gluži nesaprotama likās Kārļa IX rīcība attiecībā pret admirāli Koliņī, kurš gadus piecus vai sešus bija ar viņu neatlaidīgi karojis. Karalis, kurš kādreiz par admirāļa galvu bija izsludinājis piecdesmit tūkstoš zelta ekiju lielu godalgu, tagad izturējās pret viņu ar lielu cienību, sauca viņu par tēvu un atklāti paziņoja, ka ieceļ viņu par vienīgo karavadoni. Nonāca pat tiktāl, ka Katrīna Mediči, kura parasti valdīja pār karali un noteica visu viņa rīcību, pat to, ko viņš vēlas, sāka uztraukties. Un ne jau bez iemesla. Vaļsirdības brīdī Kārlis IX, runādams ar admirāli par karu pret Flandriju, bija izteicis:
- Mums vēl jāuzmanās, mīļo tēv, lai māte karaliene, kura, kā jūs zināt, mīl iejaukties it visur, neko par to neuzzina. Viņa ar savu muļķīgo raksturu visu tikai samaitātu.
Neskatoties uz savu prātu un piedzīvojumiem, Koliņī tomēr nevarēja nociesties un neizklāstīt par uzticību, kuru viņam parādījis karalis. Lai gan, ieradies Parīzē, viņš vēl mazliet šaubījās, kaut gan kāda zemniece, viņam aizbraucot, bija nokritusi viņa priekšā ceļos un lūgusi: - Mūsu labvēli, nebrauciet uz Parīzi! Jūs tur gaida nāve! Jūs un visus pārējos, kuri dosies jums līdzi! - tomēr visas šaubas viņa sirdī maz pamazām izgaisa. Nomierinājās ari viņa znots Teliņi, pret kuru karalis tāpat izturējās ļoti draudzīgi, sauca viņu par savu brāli un uzrunāja viņu ar tu, ko atļāvās teikt vienīgi saviem vistuvākajiem draugiem.