- Un šie pastiprinājumi tuvojas, - admirālis atbildēja.
- Vai jums ir kādas ziņas? - jautāja Indriķis.
- Jā, mans dēls, galvenokārt par de la Molu. Vakarā viņš bija Orlcānā, bet rīt vai parīt ieradīsies Parīzē.
- Velns lai parauj! - iesaucās hercogs Gīzs. - Kā gan admirāļa kungs zina, kas notiek trīsdesmit vai četrdesmit ljē no šejienes? Vai viņš māk burt? Es labprāt gribētu dzirdēt tikpat pārliecinošu stāstījumu par to, kas notiek vai patiesībā kas notika pie Orleānas?!
Koliņī neievēroja hercoga Gīza dzēlīgos vārdus, kas atgādināja par viņa tēva Fransuā Gīza nāvi. Viņu pie Orleānas bija nogalinājis Paltrī de Merē, turklāt visi domāja, ka pie tā vainīgs bijis admirālis Koliņī.
- Jā, hercog, es aizvien esmu burvis, - admirālis vēsi un cienīgi atbildēja, - kad es par savām vai karaļa lietām gribu iegūt drošas ziņas. Mans sūtnis pirms stundas atgriezās no Orleānas. Mainīdams pasta zirgus, viņš nobrauca trīsdesmit divus ljē dienā. De la Mols ceļo ar saviem zirgiem, dienā nobraukdams tikai desmit ljē. Tātad viņš būs še tikai divdesmit ceturtajā augustā. Tā arī ir visa mana burvība!
- Bravo, manu tēv! Jauka atbilde! - iesaucās Kārlis IX. - Pierādiet šiem jaunekļiem, ka ne vien gadi, bet ari gudrība izbalinājusi jūsu galvu. Lai viņi labāk iet, lai savā starpā runā par mīlu un turnīriem, mēs parunāsim par karu! Labi padomdevēji rada labus karaļus, vai ne, manu tēv? Ejiet, ejiet, kungi, man jāparunā ar admirāli.
Jaunie ļaudis izgāja: Navarras karalis pa priekšu, bet viņam sekoja hercogs Gīzs. Izgājuši no istabas, viņi salti palocījās un tūdaļ katrs devās uz savu pusi.
Koliņī uztraukts noskatījās viņiem pakal. Katru reizi, kad šie abi naidīgie jaunekļi satikās, viņš baidījās, ka tik tic nesāk ķildoties. Kārlis IX noprata, kas satrauc admirāli, un, piegājis pie viņa, satvēra viņa roku.
- Neraizējieties, manu tēv, - viņš teica, - cs pratīšu viņus piespiest būt mums paklausīgiem. Kopš mana māte vairs nav karaliene, es esmu kļuvis par īstu karali. Bet viņa vairs nav karaliene, kopš Koliņī ir mans tēvs.
- O, majestāte, - sacīja Koliņī, - karaliene Katrīna…
- Viņa ir ķildīga sieviete! Ar tādu nekāds miers nav iespējams. Šie itāļu katoļi ir īsti velni, kuri domā vienīgi par iznīcināšanu. Turpretim es gribu visus ne vien samierināt, bet protestantiem uzticēt arī varu. Mans tēvs un citi dzīvo pārāk izlaidīgi, apgrūtina mani ar saviem mīlestības pierādījumiem un trakulībām. Zini, ko es tev teikšu, - Kārlis IX turpināja vēl draudzīgākā balsī,- no visiem galminiekiem es uzticos vienīgi saviem jaunajiem draugiem! Tavāna godkārība man šķiet šaubīga; Velvils vairāk par visu mīl labu vīnu un par mucu gatavs pārdot savu karali; Monmoransī domā tikai par medībām un dienām dzīvo pie suņiem un vanagiem; grāfs Recs ir spānietis, Gīzi - lotringieši. Lai tas Kungs piedod, bet man liekas, ka visā Francijā palikuši tikai trīs īsti franči - es, mans svainis Navarras Indriķis un tu. Bet mani saista tronis un es nevaru komandēt karapulkus; medības Senžcrmenā un Raumbulā - lūk, vislielākais, ko es varu atļauties. Mans Navarras svainis vēl pārāk jauns un nepieredzējis. Turklāt man šķiet, ka viņš kā divas ūdens lāses līdzīgs savam tēvam Antonijam, kuru aizvien nomocīja sievietes. Tātad esi palicis vienīgi tu, manu tēv, - varonīgs kā Jūlijs Cēzars un gudrs kā Platons. Un es patiešām nezinu, kas būtu izdevīgāk: atstāt tevi šeit par manu padomdevēju vai sūtīt pie karapulkiem. Bet, ja tu būsi mans padomnieks, kas tad komandēs? Un, ja tu vadi karapulkus, kas man dos padomu?
- Kungs, vispirms ir jāuzvar, - atbildēja Koliņī. - Padomi noder pēc uzvaras.
- Tu tā domā, manu tēv? Labi, lai noliek tā! Pirmdien tu dosies uz Flandriju, bet es uz Ambuāzu.
- Jūsu majestāte aizceļos no Parīzes?
- Jā, šie svētki un viss šis troksnis mani ir nogurdinājis. Es neesmu vis darba darītājs, bet gan sapņotājs. Man vis nevajadzētu būt karalim, bet gan dzejniekam. Es tev uzdodu izveidot kaut ko līdzīgu valsts padomei, kura uzņemsies valdīšanu, kamēr tu atradīsies karā. Ja arī mana māte tur piedalīsies, tad viss būs labi. Es jau aizrakstīju Ronsāram, lai viņš ierodas Ambuāzā. Tur divatā, tālu no trokšņa, no pasaules un naidniekiem, biezo mežu ēnā, upes vai čalojoša strauta krastā mēs pārrunāsim dievības jautājumus, - kas gan var būt šīs nožēlojamās dzīves vienīgais mierinājums. Vai vēlies, cs tev nolasīšu dzejoli, kurā cs lūdzu Ronsāru atbraukt? Es to uzrakstīju šorīt.
Koliņī pasmaidīja, Kārlis IX pārvilka roku pār savu dzelteno un gludo, ziloņkaulam līdzīgo pieri un dziedošā balsī sāka deklamēt sacerētās rindas.
- Bravo, majestāte, bravo! - iesaucās Koliņī. - Kaut gan mans darbs ir karošana un es dzejā maz ko saprotu, bet man šķiet, ka šis dzejolis līdzinās vislabākajiem dzejoļiem, kādus reiz uzrakstījis Ronsārs, Dorē vai pat Francijas kanclers Mišels dc l'Ospitāls.
- Ak, manu tēv, ja tā būtu taisnība! - sacīja Kārlis IX. - Dzejnieks valda pār pasauli un es tāds cenšos būt. Paklausies, ko es pirms dažām dienām aizrakstīju savam dzejas skolotājam.
Un karalis nolasīja vēl vienu dzejoli.
- Majestāte, - tcica Koliņī, - es zināju, ka jūs pļāpājat ar mūzām, bet nezināju, ka viņu padomus jūs vērtējat augstāk par visiem pārējiem.
- Izņemot tavus, manu tēv, izņemot tavus! Un tevi es gribu iecelt valdības priekšgalā, lai nekas netraucētu manām sarunām ar mūzām. Klausies! Man pašlaik jāgatavo atbilde jaunajam madrigālam, kuru man atsūtīja mans dārgais, lielais dzejnieks. Tāpēc es tagad tev nevaru iedot visus papīrus, ar kuriem tev jāiepazīstas, lai saprastu domstarpības starp mani un Fīlipu. Bez tam man vēl ir kāds manu ministru izstrādāts kara plāns. Es visu to sameklēšu un tev nodošu rīt no rīta.
- Cikos, jūsu majestāte?
- Desmitos. Kaut arī cs tajā laikā rakstu dzejas un esmu ieslēdzies darba kabinetā, nāc vien iekšā un paņem papīrus. Tic atradīsies tur uz galda sarkanajā portfelī. Tas ir tik spilgtā krāsā, ka tu nekļūdīsies. Bet tagad cs iešu rakstīt Ronsāram!