- Ardievu, majestāte!
- Ardievu, manu tēv!
- Jūsu roku!
- Manu roku? Ko tu runā? Manos skāvienos, pie manas sirds, lūk, tava vieta! Nāc šurp, mans vecais cīņas ērgli, nāc šurp!
Un Kārlis IX, apskāvis noliekušos Koliņī, noskūpstīja viņa sirmos matus.
Mitrās acis slaucīdams, admirālis izgāja no zāles.
Kārlis IX ar acīm sekoja viņam, kamēr tas pazuda viņa skatam un, uzmanīgi ieklausīdamies, nogaidīja, līdz noklusa viņa soļu troksnis. Tad viņš kā parasti nolieca galvu sāņus un klusi iegāja savā ieroču kabinetā.
Tā bija karaļa mīļākā istaba. Te viņam Pompcjs mācīja kauties ar rapieriem un Ronsārs skoloja dzejas mākslā. Te atradās viņa slavenā visdažādāko uzbrukuma un aizsardzības ieroču kolekcija. Visas sienas bija nokārtas ar cirvjiem, vairogiem, šķēpiem, halcbardām, pistolēm un šautenēm. Vēl šodien slavens ieroču meistars bija atnesis lielisku arkebūzu, kuras stobru sudraba inkrustācijā rotāja paša karaļa sacerētā četrrinde:
"Ticības sargiem es skaista un dārga,
Karaļa naidniekiem - skaista un barga."
Iegājis kabinetā, Kārlis IX rūpīgi aizslēdza durvis. Viņš piegāja pie pretējās sienas un pacēla aizkarus, kas aizsedza ieeju otrā istabā. Tur pie lasāmā galdiņa ceļos bija nometusies kāda sieviete, kas lūdza Dievu.
Karalis ienāca ļoti klusu un mīkstā grīdsega noslāpēja viņa soļus, tāpēc ceļos nometusies sieviete neatskatījās, bet turpināja skaitīt lūgšanu. Kārlis apstājās un mirkli domīgi lūkojās dievlūdzējā.
Tā bija apmēram trīsdesmit piecus gadus veca sieviete, kuras skaistumu vēl uzkrītošāku padarīja Ko apkaimes zemnieces apģērbs, kas viņai bija mugurā. Galvā viņai bija augsta aube, kādas Francijā bija modē Bavārijas Elizabetes valdīšanas laikā. Ap viņas skaistajiem gurniem klājās zelta izšuvums - kā tagadējām zemniecēm Nctunā un Sorā.
Istaba, kuru šī sieviete apdzīvoja jau divdesmit gadus, atradās blakus karaļa guļamistabai un atgādināja savādu greznības un raupjas vienkāršības sajaukumu. Likās, ka šeit pils savienota ar vienkāršu būdiņu, bet būdiņa - ar pili. Tas bija kaut kas vidējs starp vienkāršu zemnieces d/īvokli un augstākās sabiedrības dāmas apartamentiem. Ozolkoka lasāmo galdiņu, pie kura bija nometusies ceļos dievlūdzēja, greznoja brīnišķīgi izgriezumi un sedza samta sega ar zelta bārkstīm. Bet Bībele, kuru viņa turēja rokās, - sieviete bija protestante, - bija veca un saplēsta, viena no tām, kādas sastopamas vienīgi visnabadzīgākajās mājās.
Un viss šajā istabā bija tāds pats kā lasāmais galdiņš un Bībele.
- Madlēna! - iesaucās karalis.
Ceļos nometusies sieviete, izdzirdusi pazīstamu balsi, smaidīdama pacēla galvu.
- O, tas tu, manu dēl, - viņa sacīja, pieceldamās kājās.
- Jā, tas esmu es, 'aukle. Nāc šurp!
Kārlis IX nolaida aizkarus un atsēdās uz krēsla atzveltnes.
- Ko tu vēlies, Šarl? - aukle jautāja.
- Nāc šurp un runā klusāk!
Viņa piegāja, izturēdamās visai vaļīgi, ko varēja izskaidrot ar mātes maigumu pret viņas audzināto bērnu, kaut gan tā laika zobgaļi to centās izskaidrot ar citām, ne tik tīrām attiecībām.
- Te es esmu, runā! - viņa teica.
- Vai cilvēks, kuram cs liku atnākt, ir ieradies?
- Viņš ir šeit jau pusstundu.
Kārlis piegāja pie loga, lai pārliecinātos, vai kāds viņus nenovēro, paklausījās pie durvīm, vai kāds nenoklausās, noslaucīja putekļus no dažiem ieročiem un noglāstīja lielo kurtu, kurš pastāvīgi sekoja viņam pa pēdām un apstājās tad, kad karalis apstājās.
- Labi, aukle, - karalis beidzot sacīja, - pasauc viņu!
Aukle izgāja no kabineta. Karalis piegāja pie kāda galda, uz kura atradās dažādi ieroči, un atspiedās pret to.
Tiklīdz viņš bija piegājis pie galda, tā aizkari atkal pavērās un ienāca gaidītais cilvēks.
Tas bija apmēram četrdesmit gadus vecs vīrietis ar viltīgām acīm, pūces knābim līdzīgu degunu un izspīlētiem vaigu kauliem. Viņš centās savai sejai piešķirt godbijīgu izteiksmi, taču viņa bailēs nobālējušās lūpas spēja savilkties vienīgi liekulīgā smaidā.
Kārlis nemanot aizlika roku aiz muguras un paņēma kādu jaunizgudrotu pistoli, kuru varēja iedarbināt nevis ar degli, bet gan ar kramu, tam saskaroties ar mazu tērauda ritenīti. Tad viņš pavērsa savas tumsās acis pret ienācēju, turklāt ļoti skali un visnotaļ daiļskanīgi svilpodams kādu no savām iecienītākajām mednieku dziesmiņām.
Mirkli karalis uzlūkoja nepazīstamo, kurš mulsa arvien vairāk.
- Jūsu vārds ir Fransuā de Luvjē Morvcls? - karalis beidzot jautāja.
- Jā, majestāte.
- Jūs esat petardiešu priekšnieks?
- Jā, majestāte.
- Es gribēju jūs redzēt.
Morvels palocījās.
- Jūs zināt, - Kārlis IX, stingri uzsvērdams katru vārdu, turpināja, - ka es vienādi mīlu visus savus pavalstniekus?
- Es zinu, ka jūsu augstdzimtība ir savas tautas tēvs, - Morvcls nomurmināja.
- Un ka hugenoti man ir tādi paši bērni kā katoļi?
Morvels neatbildēja. Tikai drebuļi, kas viņu kratīja visu laiku, kļuva stiprāki.
Karaļa asajam skatam tas nepalika nemanīts, kaut gan Morvels stāvēja dziļā tumsā.
- Liekas, ka jums tas ne visai patīk? - karalis turpināja. - Jūs taču tik cietsirdīgi vajājat hugenotus. '
Morvels nokrita ceļos.
- Jūsu majestāte, - viņš čukstēja, - neticiet…
- Es ticu, - sacīja Kārlis. Viņa skats, kas dzēla Morvelu, tagad bija zibenīgi dzirkstošs. - Es ticu, ka Monkontūrā jums ļoti gribējās nogalināt ģenerāli, kurš nesen izgāja no šā kabineta. Es ticu, ka jums tas neizdevās un tad jūs iestājāties mana brāļa Anžū hercoga karapulkā. Beidzot es ticu arī tam, ka vēlāk jūs otrreiz pārgājāt prinča pusē un iestājāties marķīza de Ninī de Senfāla pulkā…